Kas ir vajadzīgs, dodoties nenoteikta ilguma velobraucienā pa Indiju? Mantu sarakstu var veidot arī ļoti garu, taču domas par to mainās, atceroties, ka viss pašam būs jāved līdzi. Līdz ar to, kā lielisks palīgs jau atkal noderēja raksti par citu pieredzi, ar kuriem internets pārpārēm ir pilns. Šobrīd gan mazumā, taču iespējams atrast arī rakstus par latviešiem, pasaules apceļotājiem, un pat par pa pasauli braucošo Latvijas velosipēdistu pieredzi. Citur pasaulē daudziem ceļošana kļuvusi par dzīvesveidu, bet neliela cilvēku daļa ar to arī labi pelna, rakstot grāmatas, vadot lekcijas un citādi materializējot savu hobiju. Tomēr, vēl svarīgāk ir tas, ka šādi šie cilvēki motivē citus. Liek vēl un vēl padomāt par tavu dzīvi. Liek domāt par to, vai tava ikdiena ir tieši tāda, kā tu to gribi.
Potes
Sākot domāt par visu līdzi ņemamo un nepieciešamo sagatavošanos, zinājām, ka gana ātri nepieciešams sākt vakcinēšanos. Dodoties dažu nedēļu tūrisma braucienā, bez tās var mierīgi iztikt. Nepieciešams vien būt uzmanīgākiem. Vairāk sekot līdzi higiēnai, pievērst lielāku vērību tam, kas tiek ēsts un kas tiek dzerts. Taču, braucot tā kā mēs, mums bija skaidrs, ka nav ko lieki riskēt – sapotējamies pret visu, ko iesaka ārsts, un braucam mierīgi. Informāciju par vajadzīgajām potēm sākotnēji ieguvām internetā. Vēlāk "Veselības centrs 4" dakteres teiktais apstiprināja visu to, ko jau bijām uzzinājuši. Vienīgi pēc sarunas ar viņu uzzinājām par vēl pāris vēlamām vakcīnām. Uzzinot par plānoto brauciena laiku, daktere uzreiz sastādīja grafiku, lai varam visu paspēt laikā. Un nu, sākot no jūlija beigām, mums tikai attiecīgajās dienās vajadzēja doties uz kārtējo poti, lai kopumā aptuveni divu mēnešu laikā iegūtu pilno ceļotāju komplektu.
Kas tas bija par atvieglojumu, kad septembra vidū devāmies prom no pēdējā veselības centra apmeklējuma! Plecs jau bija noguris no iknedēļas durstīšanas, kā arī kopumā šajā laikā jutāmies vājāki nekā parasti. Beigu beigās papildus jau esošajām savu organismu aizsargspējām, bijām ieguvuši imunitāti pret A un B hepatītu, dzelteno drudzi, holēru, vēdertīfu un difteriju. Kopā par to samaksājot aptuveni 150 eiro katrs.
Vīzas
Indijas vīzas noteikumu dēļ pieteikšanos tai atlikām uz septembri. Noteikumi ir tādi, ka vīza sāk darboties līdz ar pieteikšanās datumu, bet apstiprinoša vai noraidoša atbilde tiek saņemta divu nedēļu laikā pēc pieteikšanās. Tā teikt, lai nav ļoti par agru un nesanāk lieki zaudēt valsts apmeklēšanai maksimāli pieejamo laiku. Bet neatlikām arī uz pašu pēdējo brīdi, lai, ja nu kas aiziet greizi, mums ir laiks arī atkārtota pieteikuma iesniegšanai.
Kā izrādījās vēlāk, atbildes gaidīšanas laiks ir pietiekami ilgs, lai paspētu izdomāt 10 iemeslus, kāpēc vīza varētu tikt atteikta, kā arī izplānot iespējamo darbības plānu šādam gadījumam. Bet pagāja divas nedēļas un septembra otrajā pusē bija skaidrs - 11.oktobrī mēs tiešām lidojam uz Deli. Viss notiek! Viss notiek! Viss notiek! Jā! Re, cik neinteresanti, tātad izdomātais variants "B" ar braucienu pāri Eiropai uz Āfriku un tālāk pa Āfriku paliks citai reizei.
Aviobiļetes
Trešā pamatlieta, bez kuras neiztikt, mums bija aviobiļetes uz Deli. Uz brīdi mums bija domas par braucienu pa sauszemi līdz pat pašai Indijai, taču to atmetām gandrīz vai uzreiz. Rudens, tomēr var būt pārāk auksts, kā arī sabaidīja iespējamās problēmas ar iekļūšanu un ceļošanu pa Indijai tuvējām valstīm – Pakistānu un Irānu, bez kuru šķērsošanas šādā gadījumā nekādi. Savukārt biļetes pirkšanas dienu atceros vēl kā vakardienu. Esam Balvos, pie mūsu ar Viestura vecākiem. Es, Viesturs, Una, manas māsas nav. Līdz vienā brīdī es jautāju: "Pērkam biļetes tagad?" Tai pašā laikā es zinu, ka man kontā nemaz nepietiek naudas biļetēm, taču zinu, ka Viesturs var līdz algai aizdot.
Cenas jau bijām skatījušies un zinājām, bet pirkt biļeti pāris mēnešus pirms lidojuma ir tikai normāli, ja gribas ietaupīt. Konkrētu datumu gan šajā brīdī vēl nezinām, taču, zinot, ka mana pēdējā darba diena būs 31.septembrī, par to vienojamies ātri. Sākot no šī datuma pieskaitām vēl papildus pāris nedēļas, lai pirms brauciena bez steigas paspētu izdarīt pēdējās lietas, un aptuvenais datums ir skaidrs. Skatīsimies, kad ir lētākas biļetes.
Iebildumu nav, nu tad pērkam! Visi vajadzīgie dati ir ievadīti, huh, ... maksāju. Nekas nesanāk. Tiek parādīts ne līdz galam saprotams kļūdas paziņojums. Nu nekas, mēģinu vēlreiz, šoreiz izvēloties savādāku maksāšanas veidu, bet tāpat, izmantojot savu bankas karti. Atkal nekā - šoreiz tikai papildus sāpei no mana konta tiek paņemta komisijas maksa par pirkumu, kuru vēlāk atgūšu, kaut gan pats pirkums nenotiek arī šajā reizē. Sāku domāt, ka vaina varētu būt manas kartes limitā vienas dienas pirkumiem. Internetbankā atrodu iespēju palielināt limitu un pērku vēlreiz. Un atkal - nekā. Zvanot uz banku, noskaidroju, ka esmu palielinājis "ne to limitu". Vajadzīgo var pacelt tikai filiālē, taču šoreiz, saprotot manu situāciju, izņēmuma kārtā vienam pirkumam tas ir iespējams arī telefoniski. Bankas darbinieks izdara nepieciešamās darbības, un dažas minūtes vēlāk biļetes nonāk manā e-pastā.
Kādas bija sajūtas uzreiz pēc šī pirkuma? Bija uztraukums, jo nu tagad jau viss tas bija sācies pa īstam. Kā saka, atpakaļceļa vairs nebija. Šī mazliet biedējošā sajūta nepamet mani vēl dažas turpmākās dienas, un ik pa laikam tā atgriežas vēl arī nākamo pāris mēnešu laikā.
Par atpakaļbrauciena biļetēm šajā laikā nedomājam. Kas to lai zina, kad un kā mēs brauksim atpakaļ. Varbūt pa zemi, varbūt pa gaisu, bet varbūt pa ūdeni? Ne velti dodamies šādā piedzīvojumā, lai pārbaudītu, kā tas ir, kad tu nezini, kur šonakt nakšņosi un kur un ko ēdīsi? Un kā tas būs rītdien vai parīt? Mēs to vēl tikai redzēsim.
Mantu saraksts
Paralēli tam, jau kopš piedzīvojuma plānošanas sākuma mums bija kopīgs "Google Drive" esošs dokuments, kurā saraksta veidā bijām apkopojuši visas nepieciešamās mantas, sākot no apakšbiksēm un līdz pat ūdens attīrīšanas tabletēm ekstremāliem gadījumiem. Ar laiku šis saraksts mainījās, kaut kas tika pievienots klāt, kaut kas tika dzēsts, bet necik milzīgs tas nesanāca. Spānijas pārgājiens mums bija kā laba mācība tam, cik maz patiesībā cilvēkam ir vajadzīgs, lai justos komfortabli.
Starp lielākajām mantām bija guļammaisi, viena trīsvietīgā telts un velosomas visa pārvadāšanai. Starp smagākajām bija portatīvais dators, velosipēda atslēgas un dažas rezerves daļas. Apģērbu komplektā iekļāvām vairāk sintētisko apģērbu, kas ir vieglāki, kompaktāki un ātrāk žūst. Netika aizmirsts par aptieciņu, mazgāšanās līdzekļiem un trauku minimumu. Saprotot, ka gāzes balonu ar lidmašīnu nemaz nevar aizvest, atliekam tā pirkšanu uz laiku, kad būsim Indijā. No Latvijas ņemam līdzi degli un ceļotāju trauku komplektu. Beigu beigās, pēc neveiksmīgajiem mēģinājumiem lielākajās Indijas pilsētās nepārgājienu sezonā nopirkt gāzes balonu, šo ideju atmetīsim. Kā izrādās, Indijā tas pieejams galvenokārt kalnu apkārtnē un pavisam noteikti ne oktobrī, kad jau tuvojas ziema. Tas nav tik vienkārši, kā ieiet jebkurā Rīgas tūrisma preču veikalā.
Septembrī, aizdomājoties, ka plānojam tak dzīvot teltī, kur rozetes tā kā nebūs, sākam interesēties par alternatīvām telefonu lādēšanas iespējām. Telefoni tomēr mūsdienās ir tādi, ka arī viena diena var izrādīties par daudz to baterijas uzlādes mūžam. Un vispār, kas zina, kāda tā Indija būs? Varbūt ar elektrību būs sarežģīti arī pilsētās.
Kā izrādās, iespēju ir pietiekami daudz. Ir lādētāji, kas izmanto saules enerģiju. Ir lādētāji, kas izmanto riepas griešanās enerģiju – gluži tāpat kā tavam vai tava tēta jaunības dienu ritenim. Bet visvairāk pārsteidz kāds pēc aprakstiem ļoti kvalitatīvs un gana dārgs aparāts, kas būtībā ir maza plītiņa. Tu dedzini zarus, vāri tēju vai zupu un pie reizes vari spraust klāt lādēties kaut divus telefonus vienlaicīgi. Pēc nedaudz plašākas izpētes nolemjam, ka mūsējais būs dinamo tipa lādētājs. Pasūtām tādu no "Ebay" un ceram, ka paspēs pienākt Latvijā pirms mūsu izlidošanas. Kā nekā, paciņai ir tāls ceļš ejams no Singapūras, bet mums palicis vien nedaudz vairāk kā mēnesis laika. Beigu beigās paciņa pazūd, bet mēs pasūtām jaunu un dārgāku variantu no tuvējās Lielbritānijas, kuru dažas dienas pirms aizbraukšanas veiksmīgi arī saņemam.
Velosipēdi
Kas tad vēl ir vajadzīgs? Velosipēdi. Par tiem mēs īpaši neiespringstam. Unai ir savējais, aptuveni piecus gadus vecais 100 latu "Classic" divritenis, kurš pēc nobrauktajiem kilometru tūkstošiem un bez remonta un apkopēm vēl joprojām ir labā stāvoklī. Viesturs šajā vasarā atjaunojis manu veco velosipēdu, kurš ir tāds pat simtlatnieks kā Unai. Bet es sev interneta veikalā no Lielbritānijas sagādāju jaunu, tādas pašas klases braucamo par vēl gandrīz uz pusi zemāku cenu. Saku, ja jau ar tādiem visu laiku esam braukuši un arī tūkstošus kilometru, kāpēc gan nenobraukt vēl vairāk? Protams, protams, te jau slodze būs krietni lielāka un ar bagāžu. Tomēr mūsu domas tas nemaina. Lieki teikt, ka par šādu izvēli bija pārsteigts ne viens vien draugs un paziņa.
Citādi daudz ko mēs varētu darīt savādāk nekā šobrīd. Mēs varētu atlikt braucienu, lai sakrātu vairāk naudas. Tas ļautu sagādāt labāku aprīkojumu, izplānot maršrutu un arī pašiem labāk sagatavoties. Taču, kas to lai zina, vai pēc šī laika mūsos joprojām būs šis pat piedzīvojumu gars, kas tagad liek doties pasaulē? Vai mēs nebūsim jau pārdomājuši? Nē, mēs labāk darām tagad un tā, kā tagad liekas pareizi, nevis domājam, kas būtu, ja būtu.
Maršruts
Maršruts? Kas tas tāds? Jokojam, ka mūsējo mums neviens tā arī neiedod. Runājot nopietni, kaut ko nebūt precīzu, redzot arī paredzamos braucienus kalnos un nobraucienus, mēs apskatāmies tikai dienu pirms lidojuma uz Indiju. Un arī tas notiek tikai tāpēc, ka, internetā meklējot maršruta plānotājus, man paveicas un es atrodu kaut ko patiešām vienkāršu, ērtu un noderīgu. Izmantojot šo rīku, var vienkārši kartē izvēlēties pilsētu pēc pilsētas, var arī vienkārši punktu pēc punkta. Tie uzreiz tiek savienoti pa taisnākajiem ceļiem, un uzreiz arī redzama detalizēta informācija par ceļu, par paredzamajiem kāpumiem un to slīpumu, un vēl daudz kas cits. Šīs arī ir mūsu vienīgās zināšanas par gaidāmajiem ceļiem, dodoties daudzu tūkstošu velobraucienā pāri tālajai un svešajai Indijai.
