Paldies dievam, ka maratonu organizēju pats (un piedalās tikai viens dalībnieks), līdz ar ko pirms pāris dienām nolēmu tā startu mazliet pārcelt sakarā ar moča fizisko formu un pāris blakus lietām. Šībrīža izbraukšanas datums – 11. maijs.
Protams, paralēli aizdomājos par to, kāpēc šādi notiek un kā es to varētu ietekmēt. Pēc garām diskusijām nonācu pie secinājuma – bailes.
Iespējams, kāds pasmiesies, bet man ir sajūta, ka šis ir pēdējais, izmisīgais baiļu solis noturēt mani mājās - “Mārci, bet varbūt nebrauc vēl – sagaidi labāku laiku?
Varbūt sagaidi, kad "Minsk'a" vienā jaukā rītā pamodīsies perfektā fiziskajā formā. Pagaidi mazliet, atliec un tad skaties, kas notiek tālāk..”, u.tmldz. Bet problēma jau tā, ka, gaidot perfekto brīdi, mēs varam palaist daudz ļoti labus brīžus un beigās attapties negaisa pašā epicentrā (PS - kā es nonācu šādā situācijā – skaties sestdienas otrajā “Ar sapni mugursomā” sērijā).
Parasti briesmīgi kaitina, ka lietas nenotiek tā, kā esi ieplānojis, bet šajā reizē man ir kaut kāds neizsakām miers. Es zinu, ka izbraukšanas diena pārceļas, bet zinu, ka pārceļas tikai par pāris dienām – pēc nesenā testa izbrauciena uz Pokaiņu mežu, es zinu, ka gribu būt ceļā, un zinu, ka jau pavisam drīz arī būšu. Šodien es pieņemu šīs pārmaiņas ar mieru un vieglumu. .. skatos bailēm acīs un smīnu, jo zinu, ka viņas šoreiz manā priekšā ir bezspēcīgas.
Lai visiem skaista un mazām iekšējām uzvarām pilna diena un nedēļas nogale.
