Mārcis Pļaviņš: Devītā diena - zirgu ferma Rumānijā

Līdz Sigišoaras pilsētai ir mazliet mazāk par 400 kilometriem, tāpēc nolemju tos nobraukt divās dienās. Startēju ap pulksten 10 un 11 stundas vēlāk attopos 90 kilometrus pirms Sigišoaras un, lai arī noguris, nolemju pieveikt šo ceļa posmu, lai ierastos "Cross Country" fermā.

Pēdējie pieci kilometri pa grants ceļu naksnīgajā tumsas aizsegā, mazs, iešķībs tiltiņš pāri strautam un ar suņu rejām tieku sagaidīts fermā. Noslāpēju moci, pretī iznāk kungs gados, platās biksēs, rūtainā, pogājamā T-kreklā un ar kovboja cepuri galvā.

“Cowboy”, viņš iepazīstina ar sevi un rāda, lai sekoju viņam. Ieejam stallī. Smaržo pēc zirgiem, kuri katrs no sava boksa ar saspicētām ausīm noraugās svešiniekā.

Staļļa tālajā galā vairāki cilvēki darbojas ap zirgu. Pulkstenis ir mazliet pāri vienpadsmitiem. Bianka mierina zirgu, mana vecuma vetārsts klabina instrumentus un saliek tos savā somā.

“Neviens nezina, kā tieši tas noticis, bet Torents uz lauka uzplēsis pēcpusi,” Bianka paskaidro. Mazliet satraukusies par savu mīļāko zirgu, sprogainiem matiem, brūnām acīm un slaidu augumu viņa apmīļo Torentu un pēc mirkļa dodamies mājas virzienā. Iznāk Mihna – staļļa īpašnieks, kurš pirms 13 gadiem uzsācis šo biznesu savas mājas virtuvē, kur turējis divus zirgus.

Skaļā balsī viņš iesaucas: “Hahaaa, trakais latvietis ir ieradies!” Pēc mirkļa, nolicis mantas savā istabā, sēžu pie lielā koka galda viesu nama priekšpusē. Klusums – absolūts klusums visapkārt, – vienīgi zemes vēži, putni, vēja skaņas no koku galotnēm, mežu un kalnu kontūras, ko apspīd apaļš, balts pilnmēness. Mēs iekuram ugunskuru, dzeram vīnu, un man šķiet, ka pēc daudzu gadu prombūtnes esmu atgriezies kādā mīļā vietā.

Miers un daba ir divi šejienes valdnieki, un laikam tāpēc jau no pirmā mirkļa sajūtos šeit kā mājās.

No rīta ar nepacietību ceļos, lai redzētu visu šo valstību saules staru gaismā un, kā jau biju iedomājies, tā neliek vilties. Milzīgas pļavas, kur zirgi var izskrieties pēc sirds patikas, skaties kur gribi – visās pusēs kalni, pārklāti mežiem.

Blakus stallim un viesu nama ēkai spokaina paceļas četrstāvu pussagruvusi ēka. Pat tā piedod šai vietai savu šarmu. Pēc iepriekšējās dienas garā pārbrauciena jūtos mazliet saguris, tāpēc izmantoju šo dienu, lai apstaigātu teritoriju, aprunātos ar zirgiem un vienkārši vērotu šejienes ritmu un ikdienas gaitas.

Iepazīstos ar Feniju – omulīgu, runātīgu, 24 gadus jaunu meiteni no Norvēģijas, kura ieradusies šeit pavadīt vasaru, pirms uzsākt jurisprudences studijas.

Paralēli sazinos ar Mārci Latvijā – viņš iepriekšējā piektdienā izsūtījis uz šejieni paku ar mantām, ko aizmirsu Latvijā – datora lādētāju, ķēdi mocim, karburatora dīzes un rezerves kameru gadījumā, ja notiek ķibele ar moča riepu. “Ceru, ka pārāk ātri tā paka neatnāks,” pie sevis nodomāju, baudot glāzi aukstas limonādes un elpu aizraujošo skatu, kas paveras ganību virzienā.

Ir karsta vasaras diena, un es kārtējo reizi esmu laimīgs par savu izvēli doties šajā ceļojumā.