Pēc mirkļa piedarbinu vēlreiz – neitrālajā viss kārtībā, ieslēdzot pārnesumā, nekas nav mainījies – barkšķis no motora puses un mocis stāv kā stāvēdams – nekustīgi, savā pozīcijā, nekurienes vidū. “Īstajā brīdī cigaretes beidzās,” nodomāju, nedaudz rupjāk izteicis to savā galvā.
Apsēžos, lai pārlaistu pār galvu lietus mākoņus un nonāktu skaidrākos apziņas apstākļos, lai varētu pieņemt loģisku lēmumu. Nolemju doties vienīgās dzīvās dvēsles virzienā – uz māju, no kuras bija iznācis kungs, kura suns, visticamāk, mani iedzina šajā murgā.
Apzinos, ka ne jau suns vainīgs, bet pats, tāpēc, nomierinājis nervus, eju pretī mājai.
“Vēl tikai trūka, ka tas pats suns mani tagad sakostu,” uz mirkli iešaujas prātā. Pa gabalu sāku svilpt un piesaistīt saimnieka uzmanību ar “Hey” un “Hello” saucieniem. Pirmais atsaucas suns. Māja izskatās bezgala nolaista un necila. Pēc mirkļa no tās iznāk iepriekš redzētais vīrs un sapratis, ka saucu pēc palīdzības, nāk man pretī uz ceļa pusi.
Sasveicinamies – nedaudz īsāks par mani kungs ap 65 gadus vecs, apakšbiksēs un pogājamā t-kreklā. Uz kājas divās vietās apsēji, trūkst pāris zobu.
Izskatās aizdomīgs, taču apzinos, ka viņš, iespējams, ir mana vienīgā iespēja izkļūt no šejienes.
Protams, valodas kopīgas mums nav, tāpēc izmantoju zīmes, lai paskaidrotu, kas noticis ("Vau, vau" – suns, "Moto kaputt" – motocikls salūzis). Šķiet, ka saimnieks domu ir sapratis, kopīgi aizejam līdz mocim. Suns nepamet saimnieku ne uz mirkli – šķībi skatās uz mani. Mēģinu jautāt, vai ir iespēja aizstumt motociklu līdz sētai un mēģināt tur saprast, kas pie velna ir noticis. Atkal jau saimnieks mani saprot, paņem pāris mantas, pamana, ka aizpīpēju savu pēdējo cigareti, un dodamies mājas virzienā.
Noņēmis visu iedzīvi no moča, sāku to stumt. Sviedri tek un mocis uz priekšu neiet – apskatot, saprotu, ka starp pakaļējo riepu un dubļubleķi nav vietas pat mušai – viss piedzīts pilns ar mālainajiem dubļiem un zālēm.
Rats nobloķējies un netaisās griezties. Ar rokām un koka zaru izbakstu visu bagātību ārā un beidzot dabūnu to uz priekšu. Arī atpakaļceļā līdz mājai svīstu kā cūka, jo tie paši vecie, labie dubļi un peļķes man par nelaimi nav paspējuši izžūt.
Ieripojam sētā – pamanu, ka pie ieejas stāv MZ motocikls, divi motorolleri un nedaudz dziļāk, blakus mājas ieejai krosa mocis "Elefant". Saprotu, ka tā ir laba zīme, jo kungs acīmredzot pats braukā, līdz ar ko mums ir kas kopīgs, kas viņu varētu motivēt palīdzēt tikt galā ar radušos situāciju. Pagalmā skraida vistas, pie mājas vēl divi paplukuši suņi. Saimnieks parāda, kur iebraukt moci – redzu uz zemes koka plāksni un abās pusēs zemus beņķīšus – blakus uz metāla galda skrūvspīles un instrumentus. Saprotu, ka šī varētu būt viņa motociklu garāža un izrādās, ka tieši tā arī ir.
Apsēžos, slauku sviedrus, saimnieks, smaidot pretī, pasniedz ūdens glāzi un parāda, kur nomazgāt rokas. Beidzot iepazīstamies – saimnieku sauc Šonji un manu draugu suni – Bātirj. Šonji nekavējoties atnes kasti ar instrumentiem un sāk skatīties, kas pie vainas. Nolemjam noņemt pakaļējo riteni, atskrūvējam ātrumkārbas puses vāku. Kārbas zobrats griežas normāli, viss, šķiet, darbojas kā vajag.
Varu atviegloti uzelpot – visticamāk, pakaļējais ritenis ar dubļiem bijis nobloķējies un no rīta nepievilktā ķēde lekusi pāri zobratiem, kā rezultātā pa zobiem esmu dabūjis es. Iztīru dubļus un pielieku atpakaļ pakaļējo riteni. Nospriegojam ķēdi, pievelkam riteni un piedarbinu moci – neitrālajā viss smuki, bet, ieliekot pirmajā ātrumā, "Minska" smuki sāk ripot uz priekšu.
Vēl pēdējo reizi atviegloti noelpoju – viss ir kārtībā, ātrumi slēdzas, mocis ir atgriezies šaisaulē.
Izripinu mazu aplīti pa teritoriju un atgriežos improvizētajā garažā. Šonji smaida – arī priecīgs, ka viss beidzies labi. Nomazgāju sviedrus aukstā, spirdzinošā ūdenī, nomazgājam mocīti. Pulkstenis jau tuvojas deviņiem un Šonji piedāvā pārnakšņot tepat.
Foto: Mārcis Pļaviņš
Foto: Mārcis PļaviņšMirkli vēlāk sēžu viņa necilajā istabiņā un ēdam kūpinātu gaļu ar paša Šonji ceptu maizi, ko viņš rūpīgi nogriež no milzīga kukuļa. Ar sinepēm un kečupu. Saldajā – medusmaizes un kafija.
Šoreiz manis paša neuzmanība ir ievedusi mani jaunā, interesantā piedzīvojumā. “Labi, ka šoreiz viss beidzies labi – nākotnē jābūt uzmanīgākam”, nodomāju, guļot pussabrukušā koka namiņā blakus Šonji mājai.
