Sajūtas it kā ceļotu jau mēnesi.
Vakarnakti pārlaidu skaistā vietā pie Mūsas upes pavisam netālu no Latvijas – Lietuvas robežas. Neskatoties uz to, ka naktī lija lietus un bija pavēss, gulēju lieliski – biju silti saģērbies un, pateicoties tiešām superīgajai teltij, arī mitrums mani neskāra. Vismaz tiešā veidā, jo šodien sajutu mazas aizdomas par iesnām un jau ar nelāgu aizdomu braucu uz iepriekš izvēlēto nakšņošanas vietu pie Orijos ežeras.
Ņemot vērā to, ka braucu vidēji ar 60 – 65 km/h mazu ātrumu,
esmu izvēlējies izvairīties no šosejām un šodien nespēju beigt priecāties par šo izvēli.
Mazajos, līkumainajos, dažkārt bedrainajos un smilšainajos ceļos ir īpaša burvība. Pa šoseju braucot ir garlaicīgi – tur ir smagie, kas brauc pa ieprogrammētiem maršrutiem, autobusi, kuriem jāpienāk autoostā noteiktos laikos un kas tik vēl ne – tur viss ir tālu pārredzams uz priekšu un zūd tā intriga par to, kas būs aiz nākamā līkuma. Savukārt es šodien braucu garām tantiņām un onkulīšiem mazdārziņos, gar mazām tērcītēm un lielākām upēm, izbiedēju zaķu pāri (īsto zaķu) un aprunājos ar jaukiem lietuviešiem mazos lauku veikaliņos.
Pat lietus, kas šodien pārmaiņus te lija, te nē nespēja man neko nodarīt. Tā nu, lēni dudinot, gandrīz sasniedzis naktsvietu, pamanīju mazu viesu namu. Nolēmu piestāt un pajautāt, cik maksās silta istabiņa. Atļāvos noziedot 10 eiro, lai pataupītu veselību. Galu galā – vēl tāls ceļš priekšā.