Sadaļas Sadaļas

Mārcis Pļaviņš: Kā es nokāvu «Minsku», mūkot no nikna suņa

7.ceļojuma diena. Rīts Koškovcē atnāk saulains un skaidrām debesīm. Izdzeru divas kafijas krūzes un dodos ceļā. Pirms izbraukšanas pārbaudu ķēdi – pamanu, ka tā mazliet tā kā vaļīga, taču nolemju braukt ar tādu un mazliet pievilkt to nākamajā pieturas punktā. 

Koškovce atrodas plašā ielejā, kuru no visām pusēm ieskauj kalni. Šodien esmu nolēmis braukt bez lielām pauzēm, kas padodas gana veiksmīgi. Ceļi aizvien vēl gana labi un jau ap pulksten 11.30 ierodos Ungārijā. Pāris stundas un daudz jo daudz šauru, nepārredzamu ceļa līkumu; vēlāk attopos pie Ungārijas – Rumānijas robežas. Pirmo reizi jāvelk ārā pase. Robežsargi pasi aplūko krietni ilgāk nekā visu pārējo pasažieru papīrus, taču pēc aptuveni 15 minūtēm man novēl laimīgu ceļu un varu doties tālāk.

Pirmās pārmaiņas pamanu uzreiz – ceļi, iebraucot Rumānijā, kļūst arvien briesmīgāki. Nogriežos uz neliela, tukša ceļa līdz nonāku mazā ciematā ar maziem namiņiem čābīgā stāvoklī. Pagriezienā nodomāju - kaut kā jocīgi man te jānogriežas, turklāt uz tāda maza ceļa; bet, uzticoties navigācijai, turpinu kustību tās norādītajā virzienā. Nelīdzens grants ceļš drīz vien pārvēršas par izdangātu bezceļu.

Braucu ar aptuveni 10 km/h lielu ātrumu, taču pamanu, ka ceļš kļūst arvien briesmīgāks.

Pabraucu garām diviem vietējiem, kuri, pēc visa spriežot, pa šo pašu ceļu dodas pie saviem mājlopiem. Piestāju - ceļš ir pārāk nebraucams, tāpēc sāku apsvērt iespēju griezties atpakaļ.

Pēkšņi viens no vīriem uzsauc un norāda, ka paralēli šim ceļam pa lauka malu ir labāks. Prasu vai tālāk būs "ok", uz ko abi atbild, ka būs "ok" - esot ļoti "super" ceļš. Kas vienam "super", otram nav "super", kā izrādās – pa lauka malu aptuveni 300 metrus ceļš ir normāls, taču turpinājumā atgriežos uz tādas pašas govju takas kā iepriekš. Turpinu lēnām dudināt cauri – te mālainu dubļu peļķes, te sakaltušas traktora izbrauktas rievas, te govju kāju iestaigāta drebinoša pamatne. Saprotu, ka būs smags ceļa posms, bet nolemju turpināt tajā pašā virzienā – sliktāk taču būt vairs nevar.

Aptuveni kilometru tā nobraucis, redzu mazus uzlabojumus – ceļš aizvien vēl bedrains, pakaļējā kaste ar fototehniku drebinās, it kā brauktu pa svaigu klinšu nogruvumu, taču vismaz nav vairs dubļu un dziļu traktortehnikas pēdu. Aptuveni 300 metrus sev priekšā uz ceļa pamanu vīru – esmu nekurienes vidū –, navigācija saka, ka aptuveni četri kilometri abos virzienos nav māju – šī, pie kuras redzu tālumā kungu, ir viena pati nekurienes vidū.

Pēc mirkļa vīrs vairs nav redzams, bet viņa vietā – liels suns. Lēnām tuvojos, lai "Minska" skaļi nebrēc, taču suns pa solītim nāk tuvāk uz manu pusi. Piestāju aptuveni 50 metrus no tā – ar savu profesionālo suņu noskaņojuma noteikšanas dzirdi sajūtu, ka suns nav diezko noskaņots spēlītēm. Stāvu uz vietas aptuveni piecas minūtes cerībā, ka redzētais vīrs iznāks no aptuveni 30 metru attālās mājas un pieturēs suni. Tas nenotiek. Pamanu, ka labajā pusē paralēli ceļam ir braucis traktors. Neliels ceļš, tiesa gan izskatās slapjš un aizaudzis ar zālēm, bet nodomāju, ka pa turieni varētu apbraukt suni un vēlāk atgriezties uz khmm... “jēdzīgā” ceļa.

Zeme visapkārt ir izkaltusi tāpēc nenoticu, ka mitrais ceļš varētu sagādāt kādas problēmas. Lēni, lēni atsāku braukšanu, uz ko suns reaģē ar negantu riešanu un tuvošanos man un mocim. Nogriežos pa labi, iedodu gāzi, suns mazliet paseko, bet piestāj. Turpinu lēnām ceļu un jau pēc 20 metriem saprotu, ka neesmu labā vietā.

Motocikls sāk grimt mālainos dubļos, ar pirmo pārnesumu mierīgi dzenu to cauri, līdz saprotu, ka priekšā vienas vienīgs peļķes un, ņemot vērā mālaino zemi, cauri tikt sausām kājām nebūs iespējams.

Motocikls atkal sāk neganti baurot, pakaļējā riepa spolē cauri dubļiem, līdz vienā brīdī mocis vairs nav izkustināms no vietas. Šūpinu, stumjos atpakaļ, dodu gāzi, taču nekas nepalīdz. Mocis noslāpst. Nokāpju no motocikla, suns, sapratis, ka nekur tālu neesmu ticis, sāk atkal man tuvoties.

Līdz potītēm iegrimis dubļos, steigā piedarbinu "Minsku", ielieku pirmajā ātrumā un palīdzu tam tikt laukā no sūdiem. Karstā saule paspējusi sakarsēt ādas jaku un melnās bikses, siltā apakšveļa un biezais džemperis dara savu – sviedri līst pa visām malām, stumju moci, cik spēka, līdz beidzot tieku sausākā vietā. Pagriežu gāzes "ručku", kad asinis sastingst vēlreiz – no motora puses nāk briesmīga skaņa – ielieku pirmajā ātrumā, atlaižu sajūgu, bet mocis uz priekšu neiet. Noslāpēju motoru un aizpīpēju cigareti...

[turpinājums sekos]

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt