Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Pret termināļiem un smakām iecietīga gan brīvosta, gan vides dienests

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Aprit gads kopš pazīstamā Krievijas politiķa Borisa Ņemcova slepkavības

Reproduktīvās medicīnas speciālisti bažīgi par dzimumšūnu donoru reģistra neesamību

Uzskatu cīņas par olšūnu donēšanu aizēno reproduktīvās medicīnas sakārtošanu

Pirms gandrīz pusotra gada atvērtais Seksuālās un reproduktīvās veselības likums kļuvis par poligonu, kurā savas cīņas izcīna strikti tradicionālu un brīvāku uzskatu piekritēji. Tikmēr diskusijas par tādiem būtiskiem jautājumiem kā dzimumšūnu donoru reģistra izveide un dzimumšūnu importa un eksporta ierobežojumu atcelšana palikušas novārtā.

Likuma grozījumi - par un pret

Valdības deklarācijā, kuru pirms divām nedēļām parakstīja Māra Kučinska valdību veidojošās partijas, par vienu no valdības prioritātēm nosaukta demogrāfija. Par demogrāfisko situāciju un tās uzlabošanu runāts arī Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma grozījumu anotācijā, kurā norādīts, ka saistībā ar esošo demogrāfisko situāciju par nopietnu problēmu uzskatāma neauglība, ar kuru Eiropā saskaras līdz pat 10% pāru. Likuma grozījumi, kuri 2014. gada novembrī tika iesniegti Saeimā, paredzēja samazināt ierobežojumus dzimumšūnu importam un eksportam, jo likumā noteiktie ierobežojumi un donoru trūkums apgrūtina neauglīgo pāru iespējas tikt pie bērniņa.

Tomēr likumprojekta apspriešanas gaitā iesniegtie priekšlikumi paredz doties gluži pretējā virzienā, proti, ieviest ierobežojumus olšūnu donorēm, likumā nosakot, ka par donorēm var kļūt tikai sievietes, kas jau dzemdējušas.

„Olšūnu donēšana, abortu aizliegums – tas viss ir jāskata kontekstā, tās nav atrautas lietas. Tas, kas šeit parādās, ir tas, ka likumus pieņem vīrieši virs 40, kuriem ir varas pozīcijas, bet viņi pieņem lēmumus, kas attieksies uz sieviešu ķermeņiem. Tas, kas mani nedaudz satrauc, ir tas, kā sieviete tiek skatīta šajā kontekstā. Pārsvarā sieviete tiek skatīta kā nesaprātīga, tāda, kas pati lēmumus nevar pieņemt ne attiecībā uz olšūnu donēšanu, ne attiecībā uz abortiem," secina Latvijas Universitātes doktorante Ilze Mileiko, kura savulaik pētījusi biodrošības aspektus mākslīgās apaugļošanas gadījumā.

Veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS), pret kura iesniegtajiem priekšlikumiem olšūnu donorēm sabiedrisko iniciatīvu vietnē „Mana Balss.lv” savāktas gandrīz 900 balsis, gan

noliedz, ka viņa priekšlikumu mērķis būtu sieviešu ierobežošana vai šaubas par potenciālo donoru lemtspēju.

„Runa ir par jaunu sieviešu aizsardzību iespējamu blakņu sakarā, jo šiem medikamentiem, kas tiek izmantoti, lai stimulētu olšūnu izdalīšanos, iespējams, piemīt šādas blaknes. Kamēr nebūs pierādījumu par pretējo, es uzskatu, ka šādam likumam ir vieta, un mans uzskats ir balstīts uz speciālistu viedokli šajā jautājumā," saka Belēvičs. „Šo viedokli aizstāvēja Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente Dace Matule. Darba grupā vēl ietilpa Latvijas Cilvēka reprodukcijas biedrības valdes priekšsēdētāja, privātklīnikas „Jūsu ārsti” galvenā ārste Godunova. Tie ir mūsu lielākie speciālisti šajā jomā. Tāpat arī Latvijas Psihosomatiskās medicīnas asociācijas vadītāja, profesore Gunta Ancāne, kura savukārt norādīja uz šiem psiholoģiskajiem aspektiem un to, ka sieviete tad, kad viņa jau ir kļuvusi par māti, spēj izvērtēt šī soļa nozīmīgumu. Jebkurā gadījumā - mērķis ir pasargāt sievieti," norāda Belēvičs.

Ārsti pret nedzemdējušu sieviešu olšūnu donēšanu noraidoši vai atturīgi

„Personiski es visu laiku esmu darbojies tā, ka es izvēlos donores no dzemdējušām sievietēm. Man nav citas kategorijas bijušas. Es domāju, tā ir katra ārsta atbildība, jo neizbēgami - un to es saku arī visām pacientēm - šajā procedūrā ir tādi paši komplikāciju riski kā visur. Eiropas Savienībā uz 500 000 procedūru ir viens letāls gadījums. To es pacientiem stāstu. Arī tiem, kas nāk uz valsts programmu. Mēs nevaram garantēt neko. Jebkurai medicīnas procedūrai ir komplikāciju risks," saka reproduktīvās medicīnas centra „Embrions” ginekologs Egīls Gasiņš, kurš iecerētos ierobežojumus tomēr neatbalsta.

Latvijā strādājošās reproduktīvās medicīnas klīnikas, kas apkalpo ne tikai privātos klientus, bet veic arīdzan valsts apmaksāto medicīnisko apaugļošanu, jau tagad izjūtot dzimumšūnu donoru trūkumu. Tieši šo problēmu, samazinot ierobežojumus dzimumšūnu – spermatozoīdu un olšūnu – importam un eksportam, sākotnēji bija plānots atrisināt, grozot Seksuālās un reproduktīvās veselības likumu. Gasiņš stāsta, ka, ņemot vērā arī komplikāciju risku, potenciālo donoru pārliecināšana mēdzot būt visai sarežģīta:

„Viss šis darbs ar sievieti ir diezgan liela agresija ar zālēm. Mēs „brūkam virsū” ar zālēm, ar kuru palīdzību mēs veidojam olnīcu hiperstimulāciju.

Ko tas nozīmē? Normālā ciklā sievietei veidojas viena olšūna. Pie ekstrakorporālās apaugļošanas ar medikamentu palīdzību mēs gribam iegūt vairāk. Un ne vienmēr mēs varam paredzēt, cik tas būs – vairāk…tTā tas notiek visās vietās, kur procedūras tiek veiktas. Es varu runāt par „Embrionu”, mēs mēģinām šīs savas komplikācijas vienmēr sakopt paši. Mums ir stacionārs, un mēs varam to izdarīt, pamatā cenšamies šīs pacientes aprūpēt, līdz mēs izejam no tās krīzes paši," norāda Gasiņš.

„Klīnikas ir ieinteresētas, lai donori atgriežas, jo labu donoru nav daudz, tāpēc pārsvarā attieksme pret donoriem ir laba un, pat ja viņiem rodas kādas komplikācijas, tās plus mīnus veiksmīgi vai neveiksmīgi ārstē. Tas jau ir atkarīgs no klīnikas politikas. Ir labie piemēri, un ir ne tik labie piemēri," atzīst Rīgas Stradiņa universitātes Dzemdniecības un ginekoloģijas katedras docente, Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas valdes locekle Anna Miskova. Viņa iecerētos ierobežojumus atbalsta, taču atzīst, ka dažādos pētījumos iegūtie secinājumi par donoru olšūnu iegūšanā izmantoto medikamentu ietekmi uz donoru veselību nav viennozīmīgi:

„Kas attiecas uz pētījumiem: uz doto brīdi ir veikti dažādi pētījumi, kas mēģina saistīt neauglības ārstēšanu, proti, olšūnu stimulāciju, kas ir nepieciešama, lai iegūtu olšūnas, vai tie medikamenti izraisa vēzi. Ir tādi, kas saka, ka jā, pārsvarā saka, ka nē.”

Tomēr, kā uzsver speciāliste, Latvijā dzimumšūnu donēšanas jautājumi ir visai nesakārtoti un arī iecerētie ierobežojumi visas problēmas noteikti neatrisinās. „Amerikāņu reproduktologu asociācija ierobežo sieviešu piedalīšanos programmā līdz piecām reizēm, Korejā – līdz trim reizēm. Starp olšūnas stimulācijām ir jāpaiet vismaz sešiem mēnešiem. Viņiem tas viss ir regulēts. Tas viss ir saistīts ar sieviešu drošību un olšūnu kvalitāti,

Mums nav donoru reģistra. Līdz ar to tīri teorētiski - viena jauna meitene, kurai ir tikko palikuši 18 gadi un kurai ir nepieciešama nauda, var staigāt starp piecām klīnikām un reizi mēnesī nodot šūnas, jo nekāda reģistra nav un neviens tās meitenes pārvietošanos, protams, nekontrolē.”

Par donorēm kļūst naudas dēļ

Dažādās interneta vietnēs atrodamie anonīmo olšūnu donoru stāsti apliecina, ka naudas grūtības patiešām ir viens no bieži izplatītiem iemesliem, kādēļ sievietes izlemj kļūt par olšūnu donorēm.

„Godīgi? Pašlaik mans motīvs ir nauda. Draugam ir lielas kredītsaistības, un pašlaik situācija nav spīdoša, tāpēc arī to daru.

Man pašai tas neko nemaksā - pārbaudes visas par velti, vismaz zinu, ka esmu vesela. Varbūt daļēji arī labdarības labad. Neesmu nudien no tām, kas nākotnē skatīsies svešu bērnu sejiņās, mēģinot tur saskatīt līdzību ar savējo,” raksta kāda sieviete.

„Pirmo reizi par olšūnu donori kļuvu pēc draudzenes ieteikuma, kad biju izsmēlusi visas iespējas citādi iegūt naudu kredītmaksājumam par mājokli. Tagad olšūnas esmu nodevusi jau otru reizi, un — ja veselība atļaus — darīšu to vēl, jo pārliecinājos, cik ļoti palīdzu tām, kas nevar kļūt mātes," norāda vēl kāda.

„Esmu to darījusi, pat vairākas reizes.

Pašai bērnu vēl nav, bet man daudzas reizes atkārtoja, ka nekādu ietekmi uz manu veselību un turpmāko dzīvi neatstās. Tāpēc ticu -  kad gribēšu bērniņu, viss būs labi.

Protams, laiks rādīs. Citādi - nekādas neērtības tas nesagādā, dzīvoju parastu dzīvi, vienkārši bija jāievada sev pašai daži medikamenti. Kopā tas aizņem kādas trīs nedēļas. Un pēdējā dienā bija jāpaguļ slimnīcā pāris stundas. Tas arī viss. Sākumā vairāk darīju to naudas apsvērumu dēļ. Bet tagad man pašai ļoti gribas bērniņu, bet atkal finansiālu apsvērumu dēļ to nevaru, lai gan abi ar draugu to ļoti ļoti vēlamies. Nu bet nevaram! Jāgaida, ka vēlāk tas būs iespējams. ... Tāpēc mani lielā mērā ļoti mierina doma, ka galu galā man jau ir pat vairāk, nekā citām sievietēm. Esmu sevi daļēji jau realizējusi. Jo man jau bērniņi ir. Tas nekas, ka audzina citi," norāda vēl kāda.

Atlīdzība, ko saņem donore, Latvijā var sasniegt aptuveni 900 eiro. Egīls Gasiņš no reproduktīvās veselības centra „Embrions” saka: „Ne visas manas donores nāk merkantilu apsvērumu dēļ, atlīdzības dēļ. Bet es uzstāju, ka šai samaksai jābūt. Tā ir diezgan liela ziedošanās, to nevar salīdzināt ar asins donoru, kam ielaiž vēnā zālīti, kas pēc pusstundas var celties un iet. Tā tomēr ir diezgan komplicēta lieta.”

Savukārt Ilze Mileiko, kura, pētot mākslīgās apaugļošanas problemātiku, savulaik intervējusi gan sievietes, kam nepieciešamas donoru olšūnas, gan pašas šūnu donores, uzsver, ka šādas diskusijas nebūt nav uzskatāmas par tikai Latvijai raksturīgu fenomenu.

„Bioētikā ir ļoti plašas debates par to, vai tas ir vai nav ētiski, jo tās ir tā kā cilvēka ķermeņa daļas. Latvijas likumdošanā pašlaik ir aizliegums pārdot ķermeņa daļas, bet olšūnas gadījumā tas tiek definēts kā patērētais laiks.

Īstenībā viena no tādām būtiskākām lietām ir nabadzības samazināšana. Tas ir skumji, jo lielai daļai sieviešu, kas donēja olšūnas, tas bija saistīts ar vēlmi iegūt papildu finansiālos labumus savas ģimenes labklājības uzturēšanai," saka Mileiko.

Reģistra neesamība liedz ārstam svarīgu informāciju

Tomēr aizliegums nedzemdējušām sievietēm kļūt par olšūnu donorēm šīs problēmas nerisina.

Šobrīd Latvijā ir ļoti ierobežotas iespējas kontrolēt donoru dzimumšūnu apriti, jo dzimumšūnu donoru reģistrs, kura izveidi paredz arī jau spēkā esošais Seksuālās un reproduktīvās veselības likums, patlaban nepastāv.

Nacionālā veselības centra Ārstniecības pakalpojumu departamenta direktora vietniece Ineta Būmane prognozē, ka šāds reģistrs varētu tikt izveidots ne ātrāk kā nākamgad: „Apskatot šo problēmu, mēs konstatējām, ka tā nav tikai viena problēma. Patiesībā tas ir saistīts arī ar medicīniskās apaugļošanas reģistra izveidi, neauglīgo ģimeņu reģistra izveidi, ar rindām. Mēs šo problēmu mēģinām risināt vienoti, līdz ar to iesaistās vairākas iestādes, arī Slimību kontroles un profilakses centrs, profesionālās, tas ir, ārstniecības iestādes. Nav tā, ka mēs neko nedarām. Mēs esam procesā, mēs esam tikušies, izstrādājam, kādām tām kartēm jābūt, kāda informācija jāvāc, kādas izmaiņas normatīvos dokumentos jāveic, jo pašlaik, ja mēs skatāmies no normatīvajiem dokumentiem, mums nav pamata veidot šādu reģistru.”

Gasiņš atzīst, ka reģistra izveide atvieglotu arī neauglības ārstēšanas speciālistu darbu. „Mums ir anketēšana, kartotēka un viss; es uzklausu sievietes stāstu, bet man nav tādas pieejas datu bāzēm, ka es varētu viņu ielikt iekšā un uzreiz redzēt, kas par viņu „izlec” ārā.

Pacientu tiesību un datu aizsardzība noteic to, ka man nav iespējams tikt klāt informācijai, kas man kā ārstam, protams, būtu svarīgi.

Ir varbūt nianses…piemēram, sieviete man saka, ka viņa ir dzemdējusi, bet kā es to varu pārbaudīt? Labi, izmeklējot es pēc kaut kādām niansēm saprastu, ka viņa ir dzemdējusi; es to redzu, bet mazāk pieredzējis ārsts var palaist kaut ko garām. Ja mēs varētu donorus kodēt pēc koda, jo tam visam ir jābūt inkognito…Un es nepiekrītu skandināvu uzskatam, ka tas bērniņš,  sasniedzot 18 gadu vecumu, var [procesam] izsekot," norāda Gasiņš.

Reģistra neesamība cita starpā var apgrūtināt iespējas kontrolēt to, vai tiek ievērots likumā noteiktais ierobežojums, kas noteic, ka no viena dzimumšūnu donora dzimumšūnām dzimušo bērnu skaits valstī nedrīkst pārsniegt trīs bērnus. Gasiņš stāsta, ka viņa praksē bijuši gadījumi, kad sievietes piekrīt kļūt par olšūnu donorēm tikai pie nosacījuma, ka viņas olšūnas netiks izmantotas mākslīgajai apaugļošanai sievietēm no Latvijas.

Tikmēr Mileiko, pētot biodrošības aspektus mākslīgās apaugļošanas gadījumos, secinājusi, ka visus problēmjautājumus ar likumu palīdzību atrisināt vienkārši nav iespējams:

„Vienā gadījumā viena no donorēm stāstīja, ka viņai tika atklāts krūts vēzis un viņa gribēja to paziņot šiem cilvēkiem, kam viņa ir donējusi, bet skaidrs, ka šī konfidencialitāte to neļauj. Ir dažādas lietas, un ne visas situācijas ir ar likumu atrisināmas. Tehnoloģijas attīstās straujāk, nekā mūsu sabiedrība spēj tam visam sekot.”

Kamēr Saeimas deputāti jau vairāk nekā gadu diskutē par to, cik strikti likumam jāpaģēr konsultēšanās pirms aborta veikšanas un par to, kādi ierobežojumi nosakāmi dzimumšūnu donoriem, garām palaists fakts, ka valstī vēl arvien nepastāv mehānisms, kas ļautu gūt kaut cik drošticamu priekšstatu par reproduktīvās medicīnas jomā notiekošo.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt