Jau gandrīz sešus gadus skolēniem nav jākārto centralizētais eksāmens sportā un tikpat ilgi vairs nepastāv arī noteikti normatīvi, cik ātri, piemēram, ir jānoskrien vai cik tālu jāaizlec, lai saņemtu sekmīgu atzīmi. Tas bijis padomju mantojums. Taču tagad diemžēl jaunieši nav fiziski sagatavoti un katram piektajam sākumskolas audzēknim ir liekais svars.
Vienotas prasības, kā vērtēt skolēnu skriešanu uz ātrumu vai lēkšanu tālumā, Latvijā atcēla pirms pieciem gadiem, kad pirmo reizi skolēni arī nekārtoja eksāmenu sportā, jo tas radot bērnos un jauniešos stresu. Tāpēc tagad sporta stundu saturu izdomā skolotājs.
Vecāki pret piespiedu normām
Pašlaik sporta skolotāji nosaka stundu saturu un grūtību pakāpi. Normas no standartiem ir izņemtas. Bet ir arī tādas skolas, kurās tās joprojām turpina dzīvot, zina stāstīt Vecāku foruma valdes locekle Jana Simanovska.
"Diemžēl šīs normas vēl aizvien daudzās skolās izmanto. Tas ir tas, ko es zinu, to mums vecāki arī stāsta. Izmanto, jo daudzi skolotāji nemaz nezina, ko ar tiem bērniem darīt tajā brīdī, kad nav sporta normas. Bet, ja mērķis ir bērnus pieradināt pie sporta, pierādīt, ka sports ir labs, parādīt, cik tas ir patīkami – attīstīt savas spējas, tad es esmu pret normām," uzsver Simanovska.
Vecāki uzskata, ka ar piespiešanu jaunieti neieinteresēs, tāpēc pašreizējais modelis, kad stundās ir lielāka izvēles brīvība, ir iespēja ieinteresēt arī tos, kuriem sports tik labi nepadodas.
Tomēr Natālijas Draudziņas vidusskolas sporta skolotāja Ligita Kalsere atzīst, ka ieinteresēt klasi ar 30 bērniem ir neiespējami un joprojām atsevišķās klasēs ir arī tādi bērni, kuri uz stundu atnāk, bet tās laikā aktīvi neiesaistās.
Vienotas normas kādreiz bijušas jāievēro, sākot ar 4.klasi, kad bērni sportā saņem pirmās atzīmes. Pēc Eiropas prakses, piemēram, Ungārijā atzīmes sportā skolēni sāk pelnīt jau otrajā klasē, bet Somijā - tikai astotajā. Skolotāja Ligita Kalsere uzskata, ka arī Latvijā vienotas prasības būtu jāatjauno vecāko klašu skolēniem, jo tiem jauniešiem, kuri ir sportiski, pašreizējās stundās nav ko darīt.
"Daļēji arī normatīvi ir konkurence, un, kā mēs zinām, biznesā sokas labāk, ja ir konkurence. Un sportā kā tos sasniegumus dabūt, ja mums nav konkurences?" spriež skolotāja.
Sporta stundas apmeklē, bet vai efektīvi?
Normas atcēla ar mērķi palielināt sporta stundu apmeklējumu, jo bērni uz šīm stundām nāca neregulāri un katrs piektais ar ārsta zīmi bija atbrīvots no gala eksāmena fizkultūrā. Šogad veiktā Izglītības un zinātnes ministrijas aptaujā 76% skolēnu norādījuši, ka apmeklē visas stundas vai lielāko daļu no tām.
Valsts izglītības satura centrs gan nav izpētījis, vai stundu apmeklējums ir mainījies līdz ar prasību atcelšanu, vien noskaidrojis, ka bērni sportu joprojām neapmeklē gan slimību dēļ, gan tādēļ, ka šo stundu laikā pilda mājasdarbus citos mācību priekšmetos. Citās Eiropas valstīs no apmeklējuma tik viegli neizsprukt. Piemēram, Beļģijā būs jāraksta referāts, ja neieradīsies uz stundu, bet Īrijā un Itālijā stundas laikā mājasdarbus pildīt nevarēs.
Par to, vai normu atcelšana ir bijusi piemērotākais līdzeklis, kā palielināt apmeklējumu, viedokļi atšķiras. Ārsti ir nobažījušies par bērnu un jauniešu veselību līdz ar kontroles mehānismu atcelšanu, stāsta Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis,
"Mums patiesībā nav nekādas kvalitātes kontroles sporta stundās. Ir mums uzstādījumi divi. Viens, ka īstās mācības ir tās, kurās mācās, piemēram, matemātika, fizika vai gramatika. Un neīstās mācības ir tās, kurās kustas. Un otrs ir vēl smieklīgāks pieņēmums, ka meitenēm sports nav labs, ka meitenēm ir labāk no sporta atturēties. Tie ir vispār nacionāli pieņēmumi," klāsta Apinis.
"Es gribētu teikt, ir ministrija jāiztramda, kā slapju kaķi viņus visus sist par to, ka viņi dara visu, lai mūsu bērni būtu slimi, nīgri un sliktām sekmēm. Izglītības ministrija pašlaik ir organizācija, kas reāli traucē Latvijai attīstīties," uzskata Apinis.
Valsts izglītības satura centrs nepiekrīt, ka kontrole un piespiešana ir pareizais ceļš. Viņuprāt, apmeklējumu palielina elastīgās sporta stundas, un tieši vienotās prasības skolēnus bieži iebiedējušas, tāpēc viņi izvēlējušies stundas vispār neapmeklēt, stāsta Valsts izglītības satura centra (VISC) pārstāve Inese Bautre.
"Neviens normatīvs neveicinās apmeklējumu sporta stundām skolā. Ja sporta stundām ir pozitīvi emocionālais fons, bērni piedalās labprātīgi, stundas ir interesantas, ir izpildāmi vingrinājumi atbilstoši bērna spējām, tad šis paradums pāriet visa mūža ilgumā. Normatīvos netika ievērota katra cilvēka, skolēna, bērna individualitāte. Ja es esmu īsiņš, bet otram ir divi metri augums, tad mēs vienādi šīs normas izpildīt nevaram," skaidro Bautre.
VISC gan nav datu, kas parādītu, kā mainījies sporta stundu apmeklējums līdz ar normu atcelšanu. Tāpat arī ārsti nemin nekādus skaitļus, kas liecinātu, ka situācija ir vai nu uzlabojusies, vai pasliktinājusies, vien min, ka Pasaules Veselības organizācija izpētījusi - 70% bērnu testēšana un normatīvi palielina motivāciju, kognitivitāti un iespēju labāk mācīties.
Īstā motivācija – labas sporta zāles
Tikmēr Rīgas 22.vidusskolas sporta skolotājs Iļja Miņins novērojis, ka vājā motivācija dalībai sporta stundās ir saistīta arī ar nesakārtoto sporta zāļu infrastruktūru.
"Piemēram, mūsu skolā – Rīgas 22.vidusskolā – sporta zālē ir 120 kvadrātmetri ar četriem stabiem pa vidu, kur teorētiski sporta nodarbības vadīt nedrīkst. Bet mēs grozāmies, liekam stabiem apkārt polsterus, lai bērni nesasitas. Paldies Natālijas Draudziņas vidusskolai, ka viņi mūs ielaida savā sporta bāzē un ļauj to izmantot. Mēs redzam, ka bērniem uzreiz arī paaugstinājās apmeklējums. Viņi zina, ka, ja nenāks uz stundām, viņi var pazaudēt šo sporta bāzi un tad viņi atkal atgriezīsies savā vecajā sporta zālē, kur viņi ne īpaši grib," stāsta Miņins.
Sašutis par sporta zāļu aprīkojumu ir arī Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis, stāstot, ka, aprēķinājis - par viena ārpusskolas sporta kompleksa izbūves summu var izveidot un uzlabot desmitiem skolu sporta zāļu.
Valsts izglītības satura centrā stāsta, ka naudu skolu sporta zālēm ik gadu piešķir, diemžēl regulāri to izmanto vienas un tās pašas skolas.
Pieci.lv noskaidroja, ka gandrīz katrai otrajai izglītības iestādes sporta zālei steidzami nepieciešama rekonstrukcija, tāpat gandrīz katra otrā sporta zāle ir mazāka par standarta izmēru 15 reiz 18 metri, un 239 skolās vispār nav sporta zāļu, tāpēc bērni spēlē basketbolu klases telpās vai aktu zālē, vai līdzīgi kā Rīgas 22.vidusskola izmanto netālu esošas skolas kompleksu.
Diemžēl arī nekļūst skaidrs, vai ar normu atcelšanu ir uzlabojusies sporta stundu apmeklētība, jo tādu datu vienkārši nav, bet viedoklis par to katram savs. Eiropā pašlaik diskutē par to, kā padarīt stundas interesantākas, bet mums, šķiet, vispirms jāsakārto infrastruktūra.
