Pļaviņu hidroelektrostacijai un Staburaga applūdināšanai – 50

Šogad aprit 50 gadu, kopš darbu sāka Latvijas lielākā hidroelektrostacija – Pļaviņu hidroelektrostacija (HES). Par vērienīgo inženierbūvi, kas tagad viena pati dod ceturto daļu no visas Latvijā saražotās elektroenerģijas, tika samaksāta augsta cena. Zem ūdens pazuda Daugavas senleja vairāku desmitu kilometru garumā ar 30 metru augstām dolomīta klintīm, krācēm, ūdenskritumiem un teikām apvīto Staburagu, ko uzskatīja par vienu no skaistākajiem dabas pieminekļiem Latvijā.

Apaudzis ar gliemežvākiem

Šodien Daugava ir cilvēku visvairāk pārveidotais dabas objekts Latvijā un vienlaikus spēlē izšķirošu lomu Latvijas energoapgādē. Arī pusgadsimtu pēc Pļaviņu HES uzcelšanas ir grūti samierināt abās frontes pusēs stāvošos.

„Staburags ir. Nekur viņš nav pazudis. Viņš eksistē. (..) Pirmais iespaids bija tāds, ka neko nevarēja redzēt. Sešarpus metrus [zem ūdens] virsotne bija. (..) Izskatās viss apaudzis ar gliemežiem, tur palikuši celmi, koku zari,”

zemūdens arheologs Voldemārs Rains rāda zemūdens ekspedīcijā uzņemtās fotogrāfijas, kur saskatāma ar aļģēm un gliemežvākiem viscaur apaugusi klints. „Protams, apaugusi. 50 gadus taču jau zem ūdens,” viņš saka.

Rains ir viens no retajiem, kurš redzējis Staburagu pēc applūdināšanas. Vairākkārt ieniris līdz klints pakājei, kas tagad ir 26 metru dziļumā, viņš to ir fotografējis un filmējis. No mugursomas viņš izvelk papīrā ietītu dūres lieluma klintsakmeni. „Ir cilvēki, kas man palūdza, lai atnes kādu akmeni no Staburaga apakšas. Redziet, tas ir tāds kaļķakmens gabaliņš. Protams, tas pamazām drūp. Bet nepazudīs,” saka Rains.

“Te viņš ir, tieši zem mums,” šūpojoties laivā sešus metrus virs Staburaga klints, saka tuvējo māju saimnieks Gintars Zoltners. Viņš savā motorlaivā piekritis parādīt plato upi vietā, kur līdz ar Pļaviņu HES izbūvi ūdens līmenis pacēlās par vairākiem desmitiem metru. Sirmais kungs rāda vietas, kur virs ūdens joprojām slejas dolomīta klinšu gali pāris metru augstumā.

“Te bija tas pārceltuves ceļš. Otrā pusē, kur tagad līmenis līdz augšai, vēl kādus 200 metrus bija pļava, pārcēlāja mājas, nogāze un laivu piestātne. Tur bija pārvilkta tērauda trose pāri, un pārcēlājs vienkārši atirās no krasta, ūdens viņu paņēma un pārvilka pāri. Veda cilvēkus, velosipēdus, kādu vieglāku motociklu,” Zoltners zīmē ainu, kā savulaik ekskursanti brauca uz Staburagu, viņš pats to vidū.

Cik tad te bija tas ūdens plats – 250 vai 300 metru. Tagad no manas mājas pa diagonāli pāri ir 950 metru. Agrāk bija vietas, kur sausā vasarā varēja pārbrist pāri,”  atceras kādreizējais pļaviņietis.

Daugavas senlejas skati redzami Eduarda Krauca kinohronikā, kas atrodama Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts Kinofotofono dokumentu arhīvā. 1939.gadā filmētajos kinokadros redzams Pērses ūdenskritums, Kokneses pilsdrupas, Grūbes krāces pie Pļaviņām.

Applūdināja gada laikā

Uz dzīvi pie Staburaga Zoltners apmetās jau pēc upes applūdināšanas, tāpat kā viņa kaimiņiene, rakstniece Māra Svīre, kuras māju tieši blakus Staburaga piemiņas vietai ekskursanti nereti notur par muzeju.

Stāsti par Daugavas applūdināšanu viņai palikuši mantojumā no iepriekšējās mājas īpašnieces. “Saimniece Marta Gulbe piegāja te, pie krasta, un ar pirkstu rādīja: „Šeit, lejā, ir Staburags!” Viņa bija redzējusi, kā ūdens pacēlās.

Pirmajā gadā – Staburagam līdz pusei, tad uznākusi ziema un Daugava aizsalusi. Nākamajā gadā applūdināts līdz galam. Pēdējais posms, viņa teica, esot bijis apmēram nedēļas laikā,” saimnieces stāstīto atminas Svīre.

Pirms aizsprosta uzcelšanas posmā no Pļaviņām līdz Koknesei Daugava plūda kanjonā ar 30 metru augstām dolomīta klintīm. Tas bija populārs tūristu galamērķis jau no 19.gadsimta otrās puses. Senlejas rota – teiksmainā Staburaga klints – slējās sešstāvu mājas augstumā, un pār to plūda kaļķaini avoti, kas ziemā sasala iespaidīgā lāsteku bārdā.

“Tas bija kādā 1963.gadā. Es tolaik strādāju Latvijas Radio, un mēs ar radio jauniešiem braucām ekskursijā. Ar smago mašīnu piebraucām otrā krastā, tur bija laiva, mūs pārcēla pāri... Bet tolaik vēl nekāda celtniecība te nebija, un man pat liekas - ja tur bija runas par Pļaviņu HES, tad runa bija par kaut kādām Pļaviņām un ne par to, ka applūdinās Staburagu,” stāsta Svīre. „Mēs, kā jau jaunieši – hihi, haha –, un man jāsaka godīgi, ka man par Staburagu nav nekādu emocionālu iespaidu... Tagad domāju: mūsu māja ir sešus metrus augsta, Staburags bija trīsreiz augstāks. Nu vispār jau efektīgi – lielākā Latvijas klints,” viņa domīgi saka.

Tagad rakstniece ir viena no erudītākajām Staburaga apkārtnes zinātājām, bet atmiņas par vareno klinti glabā fotogrāfijas un gleznas viņas viesistabā.

HES inženieris: Būvniecība bija ekonomiski izdevīga un ir pamatota vēl šodien

1965.gadā, kad Daugavas senlejas applūdināšanu HES vārdā vairs nebija cerību novērst, daudzas ģimenes un skolu klases brauca atvadīties no Staburaga. Taču netrūka arī to, kuri uzskatīja, ka “Staburaga apraudātāji” ir kā vecais Indrāns, kurš nespēj attīstības vārdā savus ošus nozāģēt.

Harijs Jaunzems pirms 50 gadiem bija Pļaviņu HES būves direkcijas galvenais inženieris, vēlāk visas Daugavas kaskādes galvenais inženieris un direktors. Arī viņa dzīvesbiedre Vija strādājusi vadošos amatos Pļaviņu HES.

To, ka šī ir enerģētiķu ģimene, simboliski apliecina arī vēja ģenerators mājas dārzā Daugavas krastā, kur tālumā var redzēt nevis Pļaviņu HES, bet tā vecāko brāli – Ķeguma spēkstaciju.

Jaunzemam tagad ir 87 gadi, joprojām ass prāts un izcila atmiņa, viņš piedalās sporta sacensībās un dzied vīru korī ar simbolisko nosaukumu „Staburags”. „Mēs jau nebijām pie lemšanas – būvēt vai nē. Es biju inženieris. Bet, ja es būtu pilnīgi par to, ka nebūvēt un visu saglabāt, es tur nestrādātu. Es ietu projām,” viņš atzīst.

Uz Daugavas applūdināšanu kādreizējais kaskādes direktors joprojām raugās tikpat pragmatiski kā agrāk. Jā, bijušas alternatīvas, kā saglabāt senleju un atstāt virs ūdens Staburagu, taču tās atzītas par ekonomiski neizdevīgām. Piemēram, vairāk nekā 40 kilometru garš apvadkanāls vai divi mazāki HES, kas sākotnēji bija paredzēti Daugavas izmantošanas plānā.

„Tas toreiz bija tīri ekonomisks aprēķins. Pacēlās jautājums praktiski par Staburagu. Par citu jau neviens neko daudz neuztraucās. Bet par Staburagu - tas bija valdības lēmums: upurēt Staburagu ekonomikas vārdā,” viņš atceras.

Vaicāts, vai būtu atbalstījis divu HES celtniecību, viņš atbild noliedzoši. „Nē, nebūtu atbalstījis. Tas ir praktiski viens jautājums: vai jāsaglabā šeit Staburags?

Es uzskatu, ka ekonomiskais ieguvums ir nesalīdzināmi lielāks nekā Staburaga zaudējums. Mēs varbūt esam Staburagu pēdējā laikā it kā kanonizējuši,” viņš pieļauj.

„Jā, toreiz brauca cilvēki skatīties uz Staburagu, uz Liepavotu, ļoti skaista vieta, pats tur vairākkārt esmu bijis. Bet brauca tāpat skatīties arī citas vietas. Vienmēr, skatoties atpakaļ, ir vieglāk izvērtēt. Tajā brīdī, kad jāpieņem lēmums, ne vienmēr ir visa tā informācija un pieredze. Bet šodienas vērtējumā, vai tas būtu Staburags, Daugavas loki vai kāda cita ļoti skaista vieta, man pirmais jautājums ir: kādēļ no šīm skaistajām vietām cilvēki brauc prom?” retoriski vaicā Jaunzems.

Viņš aicina ielūkoties savā elektrības rēķinā un iztēloties, cik būtu jāmaksā par elektrību, ja nebūtu hidrostaciju, kuru saražotā enerģija ir vislētākā un veido pusi no visas Latvijā saražotās elektroenerģijas. „Ja jums pateiks – tagad mēs dabūsim enerģiju tur un tur, bet jūs maksāsiet nevis 16, bet 30 centus [par kilovatstundu]. Jūs taču protestēsiet, ņemsiet mietu un iesiet dauzīt tos večus nost!” viņš atzīmē.

Enerģētikas inženieris uzsver arī hidrostaciju nozīmi operatīvā elektrības patēriņa regulācijā diennakts griezumā, ko nespēj, piemēram, atomstacijas. Tās arī glābj, ja citur enerģijas ražošana iziet no ierindas. „Ja nav šādas avārijas rezerves, kas momentā uzceļ jaudu, tad jūs zināt – Maskava ir sēdējusi bez enerģijas, Londona, Ņujorka pa 6 – 8 stundām… Rīga nekad nav sēdējusi bez enerģijas, jo mums ir šīs hidrostacijas,” enerģētiķis salīdzina.

HES bijušie darbinieki: Sāpīgs, bet pareizs lēmums

„16.jūlijā celtnieki no jauna devās uzbrukumā Daugavai,” vēsta diktora teiktais kinožurnālā „Padomju Latvija”. „Astoņdesmit pašizgāzēju no abiem krastiem „šturmēja” bangojošo straumi. Pulkstenis 11.10 – krasti satikušies! Celtnieku uzvara – velte Padomju Latvijas jubilejai!” skandina diktors.

„Te ir tā svētku diena,” fotogrāfiju no 1965. gada 16.jūlija rāda Jānis Knoks, toreizējais Pļaviņu HES hidrotehniskā ceha priekšnieks. „Nesaki: svētku diena. Aizdambēja Daugavu…” iebilst Knoka kundze Astrīda, kura Pļaviņu HES nostrādājusi 25 gadus, tomēr ar Daugavas applūdināšanu nekad līdz galam nav varējusi samierināties. Zem ūdens palika viņas vectēva mājas „Seglinieki”.

„Šī man ir ļoti dārga bilde. Tās ir vectēva mājas, turpat aiz stūra Staburags un Vīgante,” Astrīda Knoka no fotoalbuma izvelk mazu melnbaltu foto.

Īsi pirms applūdināšanas abi izstaigājuši visu Daugavas senleju un iemūžinājuši to fotogrāfijās. Istabā, kur runājamies, pie sienas ir Astrīdas izšūta Staburaga glezna.

Tomēr enerģētikas nozarē visu mūžu pavadījušie Knoki arī tagad uzskata: toreiz nebija citas cenas kā applūdināt Daugavas senleju. Šobrīd visi pie elektrības jau tā pieraduši, ka par to, kur tā rodas, pat neaizdomājas, piebilst Astrīda.

„Es jau vienmēr esmu ļoti nežēlīga, saku: es esmu kaut šodien ar mieru atteikties no elektrības, bet tad atsakāmies visi! Nu, izņemot varbūt slimnīcas un tā… Es esmu ar mieru tūlīt atteikties, bet kurš vēl būs ar mieru?” viņa retoriski vaicā. „Es nē,” turpat atbild Jānis Knoks. „Lai cik man ļoti sāp, es vienmēr saku, ka Daugavu upurēja. Nevis bezjēdzīgi izpostīja, kā daudzi saka, bet upurēja,” nopūšas Astrīda Knoka.

Viņas vīrs atceras, ka Staburags zem ūdens neaizgāja gluži bez diskusijām inženieru vidū. „Staburaga aizsargāšanai bija izstrādāts skiču projekts, un te man ir tās skicītes. Bija priekšlikums: uztaisīt vienu dambīti pāri Daugavai, otru dambīti, izrakt jaunu Daugavu [starp tiem], ietaisīt kaut kādu sūkņu staciju,” nekad neīstenotās skices rāda Jānis Knoks. „Pirmkārt, jau būtu ūdens zudumi, kas filtrēsies, otrkārt, enerģijas zudumi, sūknējot ūdeni, lai tas Staburags neapplūstu un ūdens nepaceltos tai dīķī iekšā. Tādi varianti bija. Šos zīmējumus palaida uz valsts plānu, bet tas bija jāceļ kā atsevišķs objekts par komunāliem līdzekļiem, kuru Latvijai nebija. Tā arī uzreiz tam krusts tika uzlikts pāri. (..) Viss jau atduras pret līdzekļiem. Bet nevienam jau toreiz nebija "do etovo” ["nebija gar to nekādas daļas" – krievu valodā],” atceras pensionētais inženieris.

Pļaviņu HES atrodas nevis Pļaviņās, kā varētu spriest pēc nosaukuma, bet Aizkrauklē. Tā ir Latvijas jaunākā pilsēta, kas dzima līdz ar dambja celtniecību un līdz 1990.gadam nesa Stučkas vārdu. Par saistību ar HES vēsta arī pilsētas ielu nosaukumi –  Gaismas, Rūpniecības, Jaunceltnes; uz Daugavas aizsprostu ved Enerģētiķu iela.

Uzcēla triecientempā

Pelēkais HES milzis iegūlies starp abiem upes krastiem. Vienā pusē plešas uzpludinātā Pļaviņu „jūra”, otrā pusē – 40 metru zemāk – Daugava met loku vēl savā vecajā gultnē. „Paskatoties pāri uz otru krastu, var redzēt līcīti aiz pussalas. Tā ir tā Daugavas vecā gultne,” rāda HES darbiniece Inese Antāne. Desmit turbīnas tobrīd ietur pauzi, kāpinot ūdens līmeni HES augšpusē.

„Daugava šobrīd ir apturēta. Pašlaik arī ir ļoti zems ūdens līmenis, sen tik zems nav bijis. To var arī redzēt, paskatoties lejā – šeit ir dziļums 10-15 metru, bet, ja turbīnas darbotos un gāztos ūdens, būtu par vairākiem metriem vairāk,” saka Antāne.

Mašīnzālē notiek divu hidroagregātu remonts, kas ļauj ielūkoties turbīnu iekšpusē un aptvert iekārtu mērogus – katra turbīnas lāpstiņa ir cilvēka augumā, un tās pa vienai izceļ ar īpašu celtni. „Šis rotors ir izņemts no pirmā agregāta ārā, to atjaunos. Bet statora rāmis gan ir atvests no jauna pa daļām, samontēts kopā, un tad to montēs iekšā,” tehniskās detaļas skaidro HES darbiniece.

Pļaviņu HES uzcēla triecientempā – piecos gados. Pašlaik tā gadā saražo 25-30% no visas Latvijā saražotās elektroenerģijas, un te strādā 80 cilvēku. Nelielajā HES muzeja telpā skatāmas gan liecības par celtniecību, gan applūdināto senleju.

HES būvniecības politiskā nozīme: Grūdiens Pelšes karjerā

Par aizsprostu būvi stāsta arī Doles salā iekārtotā Daugavas muzeja ekspozīcija un filma ar videoliecībām. Pļaviņu HES būvniecības vēsturi padziļināti pētījis muzeja galvenais speciālists, vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Viņa izzinātais tagad lasāms aizpērn izdotajā grāmatā „Atmiņu Daugava” – vienā no apjomīgākajiem izdevumiem, kas veltīts Daugavas senlejai pirms applūdināšanas.

Izpētītais apliecina, ka Staburaga applūdināšanai bija ne tikai ekonomiskā, bet arī politiskā puse. „Rodas iespaids, ka tajā brīdī sakrita vairākas lietas, kāpēc Pļaviņu HES uzbūvēja tādu, kā uzbūvēja. Pirmkārt, projektēšanas un celtniecības institūciju intereses realizēt to projektu, kas jau bija vistālāk un visdetalizētāk izstrādāts, nevis pārstrādāt un meklēt nopietnas alternatīvas,” uzskaita Mintaurs.

„Izšķirošais faktors droši vien bija politiskais. Proti, Pelše [Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs no 1959. līdz 1966.gadam] saskatīja iespēju izmantot protestus, kas bija sabiedrībā pret Pļaviņu HES, savas politiskās karjeras nodrošināšanai.

Tas tika ļoti apzināti izspēlēts kā buržuāzisko nacionālistu mēģinājums apdraudēt Padomju Savienības enerģētiskās intereses, to, kas ir paredzēts valsts plānā. Proti, enerģētikas prioritāti, un mākslīgi, ar demagoģijas palīdzību, pasniegt to kā politisku lietu,” viņš analizē.

Vēsturnieks arhīvu materiālos atradis tam laikam pārsteidzoši daudz liecību par protestiem – 50.gadu beigās, kad radās apjausma par dabas vērtību zaudējumiem, ko nestu Pļaviņu HES, tika aktīvi vākti paraksti skolās, uzņēmumos, biedrībās. Tā bija liela uzdrīkstēšanās, kas drīz tika apklusināta, un pēc nacionālkomunistu sagrāves 50.gadu beigās protesti kļuva teju neiespējami.

Vienlaikus plaši tika izvērsta arī „par” kampaņa. Presē elektrostaciju dēvēja par „Gaismas pili” un “Padomju Latvijas vienu no krāšņākajām rotām”. Savu artavu topošās būves slavēšanā pielika arī vairāki pazīstami tā laika rakstnieki un dzejnieki. „Kampaņa [par atbalstu HES celtniecībai] bija diezgan nopietna. Var teikt, ka tā bija padomju varas atbalstīta kampaņa, jo vajadzēja radīt iespaidu, ka visa sabiedrība vienbalsīgi atbalsta Pļaviņu HES celtniecību. Acīmredzot to izvērsa tieši tāpēc, ka pirms tam bija šie protesti, jo parakstus savāca diezgan daudz,” secina vēsturnieks.

HES būvniecības simboliskā nozīme: Nacionālā simbola iznīcināšana

Idejas par Daugavas straumes izmantošanu elektrības ražošanā attīstīja jau pirmās Latvijas laikā. Pirmo Daugavas HES Ķegumā pabeidza 1939.gadā, bija iecere par vēl vairākām mazām spēkstacijām, un droši vien diskusijas par dabas vērtībām būtu bijušas arī tad.

Taču padomju laikā, pēc vēsturnieka Mintaura domām, Staburaga applūdināšana bija arī simbolisks solis.

„Tāpēc, kad mēs šodien dzirdam stāstus, ka nebija jau īsti labi, bet elektrība ir vajadzīga visiem, tad, manuprāt, tas ir mazliet demagoģiski. Tikpat labi var pateikt no otras puses, ka nevar iznīcināt nacionālos simbolus un pēc tam izlikties, ka nekas īpašs nav noticis,” kritisks ir Mintaurs.

„Tāpēc šī Pļaviņu HES jubileja vienmēr būs ar tādu dubultu piegaršu. Protams, no vienas puses tā ir Latvijas enerģētikas būtiska sastāvdaļa, viena no lielākajām HES Eiropā pēc jaudas. Bet simboliskā cena, par kādu Pļaviņu HES šādā variantā tika uzbūvēta, manuprāt, bija par augstu,” saka vēsturnieks.

No aizejošajām dabas vērtībām atvadīties gāja ar nolemtības sajūtu

Grāmatas „Atmiņu Daugava” ideja pieder kādreizējam pļaviņietim Jānim Ivaram Padedzim. Mājas, kas viņa pilsētā stāvēja upes ceļā, nojauca toreizējā pirmsskolnieka acu priekšā. Viņš atceras, kā ar klusumu un nolemtības sajūtu gājuši atvadīties no pilsētas lepnuma – Grūbes krāces. Daugava sirdī palikusi uz visiem laikiem, un, gadu gaitā apzinot arvien jaunas fotogrāfijas no laika pirms upes applūdināšanas, viņš nonācis līdz idejai par grāmatu. „Pēc grāmatas saņēmu daudz pārmetumu no pavisam svešiem cilvēkiem, kuri nav uzmeklēti. Kāpēc tu mani neatradi? Man ir tik daudz fotogrāfiju! Tas norāda uz to, cik ļoti cilvēki tomēr atceras to, kas ir zaudēts,” saka Padedzis.

„Atmiņu Daugavā” apkopotajās liecībās skatāms ne tikai Staburags, bet arī visa reģiona alpīnistu iecienītā Oliņkalna klints, platais Pērses ūdenskritums un Kokneses pilskalns, pēc kura applūdināšanas pilsdrupas palikušas uz pussaliņas Daugavas un Pērses satekā, nezinātājiem liekot jautāt – kāpēc pili cēla pašā ūdens malā?

 „Neviens jau neticēja, kad teica, ka uzpludinās 40 metru! Bet, kad tas ūdens atnāca, tad bijām fakta priekšā,” atceras Zane Niedre, kura līdz 1965.gadam dzīvoja tieši Kokneses pilsdrupu pakājē. Viņas māju kopā ar daudziem desmitiem citu namu piespiedu kārtā nojauca.

Jaunās mājas dārzā Kokneses otrā malā Zanes tēvs iestādīja ūdens lilijas un papardes no Daugavas un Pērses krastiem. „Arī dažas ābeles tēvs atveda. Lūk, tā, uz stūra, vēl ir no „Zvejniekiem”. Pilna ar āboliem! Kad vērtēja augļudārzu, teica, ka tas ir vecs un neproduktīvs un tur nekas vairs nepienākas. Lūk, cik neproduktīvs – pilni zari!” smejas Zane.

Kompensācija par vecāku mājas nojaukšanu bija pieticīgi 3000 rubļu. „Varēja paši nojaukt, malkā paņemt… Kaut ko tur novērtēja, māja bija liela, nu šādu saliekamo mājiņu pa vienu gadu uzcēlām. Tēvs teica, ka dzīvoklī, ko tur ierādīja, viņš nekad neies. Viņam vajadzēja augļu kokus un visu pārējo,” viņa atceras.

Zane, kuras mazmeita drīz būs skolas vecumā, atceras, kā pati pa skolas logiem noraudzījusies topošajā „mēness ielejā” ap Daugavu, kad pirms applūdināšanas cirta kokus, spridzināja ēkas un pārcēla kapus.

„Tas bija briesmīgi, jo mums gar klases logiem brauca tie rati ar kastēm. Un tur jau sadzērušies vīri meta, kas pagadās. Viņiem maksāja pēc galvaskausiem diemžēl…” atceras vietējā iedzīvotāja.

„Tā jau saka, ka bērnības atmiņas vislabāk nāk atpakaļ, bet sirds joprojām sāp. Nav jau kur aiziet. Cits aizbrauc uz skolas salidojumu, bet manas skolas vairs nav,” atzīmē Zane. „Jāpieņem ir, pierasts ir. Kādreiz aizeju, pastaigājos, nu ir jau skaisti tie plašumi. Bet tie krasti pamazām brūk. Ja padomā, ka nekas nav mūžīgs, un tā spēkstacija arī… Manis nebūs, mūsu nebūs, bet kā tad būs, kad viņa kādreiz tiks nojaukta un Daugava atgriezīsies vecajā gultnē,” spriež sirmā kundze.

Enerģētiķi: Ja būtu Daugavpils HES, tad izpaliktu plūdi

Pastiprinātā krastu brukšanā Pļaviņu aizsprostu vaino daudzi vietējie. Ir gan liecības, ka krasti brukuši arī pirms tam. Tāpat HES nosprostoja zivju ceļu pa upi, tagad zivju mazuļus Daugavas baseinā ik gadu ielaiž no zivjaudzētavām.

Savukārt Pļaviņās un Jēkabpilī visvairāk pārdzīvo par plūdiem, kas pēc HES uzcelšanas pilsētas aizsprosta augšpusē skar daudz smagāk. Enerģētiķi atbild: ja būtu pabeigta visa HES kaskāde ar 1980. apturēto Daugavpils HES, šādu problēmu nebūtu. Pie Pļaviņu HES celtniecības strādājušie arī šodien ir pārliecināti: Daugavpils aizsprostu vajadzēja celt.

Taču „Latvenergo” pašlaik tādu plānu nav, apstiprina uzņēmuma ražošanas direktors Māris Kuņickis.

„Mums ir gan šis projekts, gan tehniskie un ekonomiskie aprēķini. Mēs ik pa brīdim atjaunojam šo projektu un veicam pa jaunam šos aprēķinus, bet investīcijas, ko mums vajadzētu ieguldīt šajā projektā, balstoties uz tirgus principiem, neatmaksājas,” norāda Kuņickis.

Ekosistēmas atjaunošanās Daugavas senlejā prasītu gadu desmitus vai pat simtus

Tikmēr koknesietes Zanes Niedres pārdomas, kā izskatītos Daugavas senleja, ja Pļaviņu HES kādudien vairs nebūtu, grāmatā „Atmiņu Daugava” attēlojis ģeomorfologs Guntis Eberhards.

„Dzeltenīgi brūno vai iezaļgano klinšu sienu vietā pavērtos nomelnējušas sienas, dubļainas, duļķēm un netīrām smiltīm klātas terases, kur vietām vēl būtu saskatāmas bijušo viensētu drupas. Līstot lietum un kūstot ziemas sniegiem, milzīgas dubļu upes pa gravām ieplūstu Daugavā,” raksta pētnieks.

„Arī pašā Daugavas gultnē gadu desmitu laikā nogulsnējušās mālainās dūņas tiktu nestas uz leju, aizpildot Ķeguma ūdenskrātuves dziļāko daļu par vairākiem metriem. Uz duļķainās mālu un smilšu kārtas (..) vispirms sazeltu nezāles, tad parādītos krūmi, līdzīgi, kā to varam redzēt vietās, kur nolaisti dzirnavu ezeri. (..) Pirmajos gados pēc ūdenskrātuves izzušanas te būtu vienīgi melna, tuksnesīga ainava bez dzīvības (..).

Nav droši zināms, kāds pēc 50-100 gadiem Latvijā būs klimats. Pat ja tas būtu tuvs tagadējam, lai pilnīgi atjaunotos bijušās krāšņās lapu koku audzes, būtu jāpaiet vēl 100-200 gadiem, kamēr izveidotos atbilstošas augsnes un zemsedze,” grāmatā “Atmiņu Daugava” iespējamo nākotni modelē Eberhards.

Skarbas izšķiršanās starp dabas vērtībām un ekonomikas attīstību arvien pārapdzīvotākajā pasaulē turpinās arī šodien. Piemēram, Turcija šogad plāno pabeigt dambi uz Tigras upes, kas applūdinātu 12 000 gadu seno Hasankeifas pilsētu un liktu meklēt jaunas dzīvesvietas 35 000 cilvēku.

Tikmēr Staburaga apkaimes ļaudis esot pamanījuši, ka kādu gabaliņu no vecā Staburaga uz Seces pusi Daugavas malā aug jauns „Staburags” – pār dolomīta klinti tek avotiņš, zem kura lēnām veidojas maza šūnakmens klints.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti