Panorāma

Toronto latviete: Covid-19 atklāts 70 skolās

Panorāma

Panorāma

«Mūžīgie bērni»: iekļaujošā izglītība – iespējama!

«Mūžīgos bērnus» iekļaujoša izglītība – nekas neiespējams. Ozolnieku vidusskolas pieredze

Sadarbojoties pašvaldībai ar ģimeni, skolu, asistentiem, ir iespējams arī bērnam ar smagiem funkcionāliem traucējumiem nodrošināt vietu vispārizglītojošā skolā, lai mācītos kopā ar citiem vienaudžiem un piedalītos ārpusstundu aktivitātēs. Tāpat iekļaujošā skolā smagi fiziski traucējumi neliedz doties klases ekskursijās. Par to liecina Ozolnieku vidusskolas pieredze.

«Mūžīgos bērnus» iekļaujoša izglītība – nekas neiespējams. Ozolnieku vidusskolas pieredzeKristaps Feldmanis

Ozolnieku vidusskolā Latvijas Radio ierodas, kad Monta cītīgi kladē pieraksta visas datora izvadierīces un ievadierīces. Visu dara pati, ik pa laikam pienāk skolotājs, Montas asistente. Palīdz arī klasesbiedrene, kura sēž blakus. 5. klasei tā ir informātikas stunda. Stundai beidzoties, visi dodas uz angļu valodas stundu.

Monta no klases iznāk pēdējā, ar atbalsta ierīcēm un asistenti sev blakus. Viss pārējais, kā ikvienam citam skolniekam.

Atbalstīt, nevis izdarīt skolnieces vietā

Montai ir funkcionāli traucējumi. Asistentam jābūt līdzās galvenokārt tāpēc, lai nodrošinātu skolnieces drošību, pārvietojoties pa gaiteņiem. Tā norāda Montas bijusī asistente Baiba Kovaļevska, kura ik dienu Montai līdzās bija līdz pat ceturtajai klasei un kura šogad pieņēmusi jaunus izaicinājumus un kļuvusi par šīs skolas sākumskolas skolotāju.

Baiba Kovaļevska gan skaidro, ka atbalsts ikdienā ir plašāks: “Ikdienā man bija Montiņai vairāk tāds fiziskais jāpalīdz – atgrūst krēslu, jo krēsli un galdi bija smagi. Tagad jau vieglāki ir. Es arī ar viņu starpbrīžos pārvietojos, jo starpbrīžos ir jābūt uzmanīgiem, jo bērni skrien un Montiņai ir palīglīdzekļi – kruķi –, un viņai tas līdzsvars nav un, ja kāds pieduras, Motiņa pazaudē līdzsvaru un krīt. Atbalsta plecam bija jāstaigā līdzi, lai viņa var balansu noturēt. Vēl, kad braucām ekskursijās vai mācību izbraucienos, arī autobusā tev viņa fiziski jāieceļ.”

Kovaļevska gan uzsver – lai process notiktu iekļaujoši, tas nozīmē nevis, piemēram, kartonu sagriezt Montas vietā, bet viņai parādīt, motivēt, kaut ko pieturēt. Proti,

palīdzēt, bet nekādā gadījumā nedarīt Montas vietā to, ko viņa var izdarīt pati.

Montas bijusī asistente Baiba Kovaļevska.

Pielāgota skola un pielāgojas skolotāja

Ozolnieku vidusskola ir pielāgota Montai. Viņas klase ir viegli sasniedzama, pieejamas ir arī labierīcības, bet lielākais pielāgojums – skolai ir speciāls lifts.

  • Aizvadītajā mācību gadā fiziski pielāgotas ir bijušas 163 vispārējās un speciālās izglītības iestādes,
  • vēl teju 250 skolas – pielāgotas daļēji,
  • bet nedaudz vairāk nekā 300 skolu telpas nav pielāgotas.

Dati: Izglītības un zinātnes ministrija

Asistents ir tikai viena sadaļa. Svarīgs ir arī skolotājs. Dina Medjānova ir Montas klases audzinātāja jau piekto gadu. Viņa atklāt – sākotnēji bijis jāsagatavojas pārmaiņām.

“Man bija jāiemācās, ka man nav jādomā tikai par klasi, par cilvēkiem, kas var tagad un tūlīt reaģēt. Vienmēr blakus bija jāpadomā par Montu, vai Monta to spēs, cik ilgu laiku Montai konkrētā lieta aizņems. Tas bija galvenais, par ko man vienmēr ir jāpiedomā,” stāsta skolotāja.

Tomēr Dina Medjānova ir pārliecināta, ka iespēja mācīties vienā skolā ar citiem bērniem ir ļoti svarīga un attīstoša ne tikai Montai un ne tikai pedagogiem. Tas ļoti daudz iemāca arī klasesbiedriem, kuri ir daļa no sabiedrības.

“Bērni redz, ka arī cilvēki, kuriem ir kaut kas liegts, ir tieši tādi paši. Viņi jūt, viņi priecājas, viņi sadarbojas, viņi draudzējas, viņi spēj iesaistīties komandā, viņi var braukt ekskursijā, doties pārgājienā kopā ar klasi.

Nav tāda pasākuma, kurā Monta nebūtu piedalījusies,” stāsta klases audzinātāja.

Montas klases audzinātāja Dina Medjānova.

Mamma novērtē skolas attieksmi

Montas mamma Baiba Vasara-Beķere novērtē iespēju, ka meita var mācīties vispārizglītojošā skolā. Arī ceļš uz to viņiem bijis salīdzinoši viegls – nekādu atteikumu un cīņu par vietu, skola jau bijusi pielāgota.

Montas mamma izceļ skolas proaktīvu rīcību, proti, par to, kā Montai sokas skolā, vēlas pastāstīt paši skolas darbinieki.

“Visi ir ļoti pretimnākoši, vienmēr ir uztraukušies par Montas emocionālo stāvokli.

Vienmēr mēs esam pārrunājuši, vai viss ir kārtībā no mūsu skatupunkta, no skolas skatupunkta, no klases audzinātājas. Tā ir klases audzinātājas iniciatīva, kas mani aicina ik pa pusgadam, kā Montai ir veicies gan mācībās, gan attiecībās ar klasesbiedriem vai skolas biedriem,” stāsta mamma.

Skolotājas iniciatīva – sagatavoties

Tomēr dažādi labi piemēri ir ne tikai Ozolnieku vidusskolā. Arī galvaspilsētā tādus atrast var. Piemēram, Rīgas Igauņu pamatskola. Tur strādā sākumskolas, kā arī vizuālās mākslas skolotāja Ivika Keisele. Arī viņas klasē agrāk gājusi meitene ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Skola pielāgota, pacēlājs uzstādīts, grīdlīstes noņemtas, tomēr Ivika gribējusi vēl vairāk sagatavoties arī pati.

Viņa devusies uz Igauniju, pacientu biedrības veidotiem speciāliem kursiem, kuros apguvusi, kā tieši strādāt ar meiteni, kurai ir konkrētā diagnoze.

“Tas, ka bērns mācīsies pēc vispārizglītojošās programmas, tas skaidrs, bet visādas citas specifiskas lietas ir. Tos kursus un seminārus [Igaunijā] apmeklēja dažādi cilvēki, kas jau bija strādājuši ar šādiem bērniem, un tā viņu pieredze bija, manuprāt, ļoti milzīga. Un es nekur Latvijā tādus sīkumiņus neesmu dzirdējusi, kādus es tur vienā dienā saklausīju,” stāsta Keisele.

Skolotāja ar vienu piemēru iezīmē praktiskus ieguvumus no apmācībām: “Ja par hidrocefāliju runā, – piemēram, tas, ka nedrīkst magnētus dot rokā. Mācību programmā tā ir pilnīgi normāla lieta, mēs spēlējamies. Man arī klasē stāv lieli magnēti. Liekas, tā tik pašsaprotama lieta, bet redziet – tāda maza lieta – viņš nevar [ņemt] tos magnētus.”

Kursi snieguši virkni it kā nelielu sīkumu, kas ikdienas darbā ar konkrēto skolnieci bijuši ļoti nozīmīgi.

Tikmēr Ozolniekos, piektklasnieces Montas mamma Baiba Vasara-Beķere arī citus vecākus, kuriem ir bērni ar funkcionāliem traucējumiem, aicina nebaidīties bērnu iekļaut vispārizglītojošā skolā. Tā ir lieta, kuru nereti min vecāki. Ne vienmēr ir tikai šķēršļi, daļa grūtību ir arī vecāku bailes bērnu kaut kur virzīt un iekļaut. Tomēr paši vecāki iesaka tikt tam pāri, protams, lielākoties ar to vien nepietiek, jo nākas saskarties ar pretestību.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti