Nedzirdīgajiem

Sporta studija

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Sistēmas seniori» 3. sērija

Kam jāapmaksā senioru aprūpe pansionātos? «Aizliegtais paņēmiens» vēta izmaksas un ārvalstu pieredzi

Latvijā likums uz bērnu pleciem uzliek vecāku uzturēšanu. Par pansionātiem nereti tās ir lielas summas. Rīga un Tukums bērnu vietā maksā, bet citur bērni tiesājas un ceļ augšā pat bērnības notikumus. Daudzas Rietumeiropas valstis no šādas paaudžu atbildības atteikušās, izpētījis LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens”.

ĪSUMĀ:

  • Latvijā cena par uzturēšanos pansionātā - no 400 līdz 750 eiro mēnesī.
  • Par to maksā: 85% no seniora pensijas + atlikušo daļu bērni vai mazbērni.
  • Gadījumos, kad bērni nespēj samaksāt, starpību sedz pašvaldība.
  • Rīga un Tukums starpību sedz visiem. Arī citās pašvaldībās atzīst - bērniem ir grūtības piemaksāt par pansionātiem. 
  • Māsu Žanetes un Elīnas pieredze: 300 eiro par omītes uzturēšanos pansionātā.
  • Nereti bērni arī tiesājas, lai nebūtu jāmaksā par vecākiem, kas par viņiem savulaik nav gādājuši. 
  • Pieredze citviet Rietumeiropā: Somijā, Vācijā un Zviedrijā šo slogu neatstāj bērniem, bet uzņemas valsts.
  • Tiesībsargs un Saeimas komisijas vadītājs - ir jāmaina pieeja.

Cik izmaksā mēnesis pansionātā?

Cik maksā sociālās aprūpes centru pakalpojumi Latvijā par 30 dienām?

  • Rīgas sociālās aprūpes centrs “Mežciems” - apmēram 550 eiro,
  • Rīgas centrs “Gaiļezers” - 600 eiro,
  • Engures novada sociālās aprūpes centrs “Rauda” - 690 eiro,
  • Pansionāts Krustpilī “Jaunā muiža” - 540 eiro,
  • Balvos pansionāts “Balvi” - 465 eiro,
  • Neretas novada sociālās aprūpes centrs - 408 eiro,
  • Rūjienas novada centrs “Lode” - 525 eiro,
  • Saulkrastu pašvaldības Sociālās aprūpes māja - 750 eiro,

Tātad cenas ir no 400 līdz 750 eiro mēnesī. Tie ir pašvaldības sociālās aprūpes centri, un privātie nereti ir līdzīgās cenās. Bet ir arī daudz dārgāki, piemēram, viens no dārgākajiem ir pansionāts “Dzintara melodija” Rīgā – maksa par viena seniora augstākā līmeņa aprūpi un dzīvi vienvietīgā istabiņā sasniedz 1500 eiro mēnesī.

Civillikuma 188.pants:

  • Pienākums uzturēt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem samērā ar viņu spējām uzturēt vecākus vai vecvecākus un mantas stāvokli. Strīdus par uzturlīdzekļiem vecākiem vai vecvecākiem izšķir tiesa.
  • Bērnu var atbrīvot no pienākuma uzturēt vecākus vai vecvecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki vai vecvecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu.
  • Mazbērniem jāuztur katrs no vecvecākiem, ja to nevar pēdējā laulātais un bērni.

Pašvaldību pansionātu gan ir vairāk, un “Aizliegtais paņēmiens” šoreiz aplūko tieši tos. Par šādu pansionātu pakalpojumiem jāmaksā pašam senioram ar savu vecuma pensiju, no kuras iemītnieks var sev paturēt 15%. Savukārt maksas trūkstošo starpību sedz seniora bērni, ja vien viņi nav oficiāli mazturīgie un ja vien viņi juridiski nepierāda, ka konkrētais vecāks nav par viņu rūpējies. Šādos gadījumos pansionātam maksā pašvaldība.

No vienas puses, šādu kārtību varētu uztvert kā paaudžu solidaritāti. No otras puses, mūsdienu sabiedrībā tas tomēr arvien biežāk raisa diskusijas, vai bērniem ir tādā mērā jāatbild par savu vecāku dzīvi un pat par viņu likteni. Daudzas rietumvalstis ir pateikušas “nē” – šādu atbildību bērniem uzlikt nevar.

Ko tas nozīmē Latvijas realitātē?

Pieņemot, ka vidējā cena pašvaldības pansionātā ir 600 eiro mēnesī: seniora pensija vidēji Latvijā ir apmēram 335 eiro, savukārt strādājošo vidējā alga – aptuveni 730 eiro pēc nodokļu nomaksas.

Šādā gadījumā seniors, samaksājot 85% no pensijas, spēj segt 300 eiro jeb pusi no pansionāta vidējās maksas. Otro pusi jeb 300 eiro nākas maksāt bērniem no vidēji 730 eiro algas valstī, atstājot savai iztikai 430 eiro.

Cilvēki vecumā virs 65 gadiem no visiem Latvijas iedzīvotājiem:

  • 1999.gadā – 14,6%,
  • 2019.gadā – 20,3%.

Ko darīt, ja abiem bērna vecākiem vajadzīga pilna laika aprūpe? No likuma viedokļa šobrīd bērniem obligāti atstājamā nauda pēc seniora aprūpes nomaksas ir vien viena minimālā alga par sevi un vēl puse no minimālās par katru nākamo ģimenes locekli. Tātad tuvu mazturīgā slieksnim.

Latvijas sabiedrības novecošanas dati ļauj secināt, ka spiediens uz bērnu makiem pieaug.

300 eiro par omes uzturēšanu pansionātā

Māsas Žanete un Elīna pirms vairākiem mēnešiem šķirās no savas mīļas vecmammas, kura pēdējo savas dzīves pusgadu pavadīja pašvaldības pansionātā Tērvetē. Tēva abām dzīvē īsti nav bijis, mātes arī, un atbilstoši Civillikumam par pansionātu jāpiemaksā mazbērniem - aptuveni 300 eiro mēnesī. Mazmeitas parūpējās ne tikai par samaksu, bet arī to, lai vecmāmiņu šis jautājums nesatrauktu.

“Omīte mums bija mammas vietā, jo jau no sākumskolas gadiem viņa mūs uzaudzināja. Es teiktu, [vairāk] kā mamma nekā omīte. Mēs viņu vienmēr tā arī esam uzskatījušas. Mēs viņu nekad neesam par omīti saukušas, viņa mums vienmēr bija “babiņa”. (..) Viennozīmīgi [bijusi līdzās] gan grūtos, gan priecīgos brīžos, atbalstījusi arī visādi, kā ir varējusi. Gan emocionāli, gan materiāli,” stāsta Elīna.

Par pansionātu mazmeitas sāka domāt pirms pieciem gadiem, kad omītei radās būtiskas veselības problēmas un vienubrīd pat grūtības staigāt. Vectēvs nav bijis palīgs, tomēr omītes veselības uzlabojusies līdz brīdim, kamēr vectēvs nomira. Tad sekoja pansionāts, un viņai tur esot paticis.

“Viņa bija komunikabla, patika cilvēki, viena māsiņa, aprūpētāja bija pazīstama - vedekla kaut kādai draudzenei. Bija tāds kontakts, viņai tur tiešām patika. Tiešām patika līdz brīdim, kad izkrita no gultas un salauza gūžu,” stāsta Elīna.

“Tajā pansionātā bija arī izsludināta gripas karantīna, un mūs nelaida iekšā. Tas bija mēnesis, manuprāt, tas viņai bija grūti, viņa jutās pamesta, ka nevar neviens viņu apraudzīt,” stāsta Žanete.

Mazmeitu ieskatā īsti pareiza esošā sistēma nav. “Cilvēks, kas ir nostrādājis visu mūžu šajā valstī, tas būtu tikai normāli, ja valsts segtu to starpsummu, kas vajadzīga, lai uzturētu,” saka Žanete.

“Kaut kā mēs tikām galā, katru mēnesi bija jāpadomā, ka ir tā naudiņa jāsamaksā konkrētā laikā, ka tev nav atkāpes vispār. Un plus viņai vēl dzīvoklis palika, par kuru bija jāmaksā komunālie,” stāsta Elīna.

Trūkstošo apmaksā divas vietvaras

Gandrīz visas Latvijas pašvaldības liek bērniem vai mazbērniem segt starpību starp pansionāta cenu un seniora pensiju. Redzamākie izņēmumi ir divi: Tukums un Rīga. Abas pašvaldības nevērtē bērnu rocību un par katru senioru, kam nepieciešama pilna laika aprūpe pansionātā, maksā atbalsta naudu – 400 eiro. Kopā ar seniora pensijas daļu ar to visbiežāk pietiek, lai bērniem nevajadzētu vairs maksāt neko.

Rīgā šī sistēma ir kopš 2014. gada, turklāt seniori var dzīvot ne tikai Rīgas pilsētas pansionātos, bet visā Latvijā, un nauda seko šim senioram, ja viņš ir deklarēts Rīgā.

Pēc “Aizliegtā paņēmiena” aplēsēm, vienā gadā šāda veida palīdzība no Rīgas maksa prasa aptuveni septiņus miljonus eiro.

Un Rīgas pilsētas galvenais arguments šādai sistēmai ir tāds, ka nav vērts dzīties pakaļ radiniekiem un satraukt pašus seniorus. “Tas rada stresu vecam cilvēkam, kurš atrodas pansionātā, un arī sociālajam darbiniekam. Sociālā darba speciālists veic bezjēdzīgu darbu, cenšoties piedzīt naudu, nevis aprūpē cilvēku. Tāpēc mēs nolēmām, ka [bērnu] ienākumu izvērtēšanu nevajag veikt. Tas ir liels birokrātisks slogs,” skaidro Rīgas domes Labklājības departamenta pārstāvis Mārtiņš Moors.

Šāds solis sperts arī Tukumā, kur prasījuši samaksu no bērniem un tiesājušies, līdz sapratuši, ka bieži bez jēgas un rezultāta. “Un tieši šīs tiesvedības mums palīdzēja pierādīt pašvaldībai, ka tas būtu būtisks atspaids mūsu iedzīvotājiem. (..) Tuviniekiem bieži nav bijušas attiecības ar savu vecāku, vecāks nav audzinājis vai pietiekami rūpējies par savu bērnu bērnību, un tagad tās saistības, kas jāpilda, ir diezgan nereālas. Reizēm tuvinieki ir aizbraukuši uz ārzemēm un vispār nedzīvo šeit uz vietas, viņi ir kaut kur projām, nav satikuši savu mammu vai tēti ilgstoši. Un vispār tas finansiālais slogs ģimenēm, tas rada milzu, kā es saku, ķēdi ģimenēm, kas rada tālāk grūtības funkcionēt, rūpēties par saviem bērniem,” saka Tukuma novada Sociālā dienesta direktore Ina Balgalve.

Citas pašvaldības, no vienas puses, nevar atļauties tādu līdzfinansējumu, no otras – pārbaudot bērnu ienākumus, secina, ka daudz no viņiem paņemt neko nevar. Līdz ar to vietvarām nākas pašām maksāt.

“Mums ir ļoti neliels procents no tiem likumīgiem apgādniekiem, kuri šos izdevumus sedz.

Lielākā rūpe tiešām ir pašvaldībai,” stāsta Rēzeknes novada sociālā dienesta vadītāja Silvija Strankale.

Līdzīga situācija arī Kurzemē, Talsu novadā. “Tas ir diezgan sāpīgs jautājums. (..) Vidēji tad iznāk piemaksāt, nu, kāda ir pensija… ap 300 eiro. Vidēji 180, 260, 300. Tā ir liela naudas summa, ja tev ir viens pelnītājs vai divi pelnītāji, bet, ja tev ir divi bērni vēl, tad diezgan pasmagi,” stāsta Talsu novada sociālā dienesta vadītāja Dace Zeļģe.

Pierāda tiesā

Ne visi to var maksāt, un liela daļa izdevumu galu galā vienalga gulstas uz pašvaldības pleciem. Daudzas pašvaldības ar bērniem tiesājas, cenšoties par senioru aprūpi piedzīt no viņiem naudu. Savukārt bērni mēdz aizstāvēties ar to, ka konkrētais aprūpējamais – tēvs vai māte – par viņu nav rūpējies.

Pēdējos piecos gados bijis vairāk nekā simt tiesas procesu, kurā skaidrots – ir vai nav pamatoti iemesli, kāpēc bērniem ir vai nav par saviem vecākiem jāmaksā pansionātiem. Un iznākumi ir dažādi.

No Administratīvās apgabaltiesas sprieduma Rīgā, 2019. gada 26. aprīlī:

Gadījums Jūrmalā. Jūrmalas dome vēršas pret diviem dēliem, cenšoties no viņiem piedzīt naudu par tēva aprūpi. Dēliem nauda ir, bet Administratīvajā apgabaltiesā, kas jau ir otrā instance, viņi tomēr spēj pierādīt, ka “tēvs nav piedalījies dēlu uzturēšanā un audzināšanā, darbspējīgā vecumā nestrādāja, dzēra, atstāja ģimeni, kad bērni vēl bija mazi, vēlāk sāka klaiņot”.

No Rēzeknes tiesas sprieduma 2017. gada 11. oktobrī:

Gadījums Balvos. Pašvaldība tiesā prasa dēlam segt izdevumus par tēva aprūpi. Dēls tiesā apgalvo, ka “tēvs vienmēr lietojis alkoholu, ņirgājies par viņu un par māti, sitis abus, un viņam ar tēvu nekad nav pastāvējusi emocionāla saikne. No tēva saņēmis tikai kaunu un pazemojumu. Māte vienu reizi palūdza, lai tēvs izņem viņu no bērnudārza, viņš piedzērās un aizmirsa, auklītes atstāja viņu nakts grupiņā.” Vēlāk abi vecāki izšķīrušies, tēvs nav maksājis alimentus.

No Zemgales rajona tiesas sprieduma 2018. gada 2. martā:

Gadījums Rīgā, kad pašvaldībā vēl nebija ieviesusi vaučeru sistēmu. Pansionāts “Gaiļezers” vēršas pret meitu par mātes uzturēšanu. Meita dzīvo Anglijā. Meita tiesai skaidro, ka viņa gribējusi māti vest līdzi uz Angliju, bet viņas brālis to nav ļāvis un uzņēmies mātes apgādnieka funkcijas. Viņa domājusi, ka visi rēķini ir samaksāti. Tagad šādu summa samaksāt viņa nevarot, jo viņai vēl jāuztur trīs bērni. Tiesa nolemj no meitas piedzīt šo summu.

Ir gadījumi, kad tiesas procesā tēvs, kurš šobrīd jāaprūpē, un dēls, kuram par to būtu jāmaksā, pat skaidro senas jo senas attiecības - rūpējies vai nav rūpējies.

No Tukuma rajona tiesas sprieduma 2018. gada 31. janvārī:

Dēls: “Tēvs mājās nāca iedzēris. Prasīja sievai naudu pusdienām. Ja viņa nedeva, tad rīkoja skandālus un gāja prom no mājām. Mātei mazgadīgais dēls bija jāatstāj viens pats mājās, lai varētu aiziet uz veikalu pēc pārtikas, lai atnestu pārtiku bērnam no piena virtuves, jo vīra uzvedības dēļ nebija piena. (..) Kopdzīves laikā naudu ģimenes saimniecībai gandrīz nedeva. Ja kādreiz iedeva, tad uzmeta uz galda 25 rubļus. Arī man viņš neko nepirka ne vārda, ne dzimšanas dienās.”

No tēva stāstītā: “Viņš esot rūpējies par bērnu, piegādāja pienu, bērns viens mājās netika atstāts. Nekādi draugi dzērāji uz mājām nenāca, arī naudu viņš nav prasījis, jo strādāja par taksometra vadītāju un nopelnīja pietiekoši. Arī alkohola lietošana nevarēja būt bieži, jo darba vietā pārbaudīja. Bērnam tika dāvinātas rotaļlietas, hokeja spēle, elektriskais vilciens un rotaļu automašīnas. Nav taisnība, ka viņš nedeva naudu saimniecībai, ģimenei bija kopīgs budžets, kopā katru vasaru brauca atpūsties uz Krimu un Kaukāzu, un ceļa izdevumus sedza viņš. Kad dēls 14 gadu vecumā nolēma nodarboties ar motosportu, viņš par 400 rubļiem nopirka dēlam mopēdu.”

Šajā reizē tiesa lēma par labu dēlam.

No Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas sprieduma Liepājā 2017. gada 26. aprīlī:

Par māti pansionātā viens dēls maksā, bet otrs ne. Otrais norāda, ka nav nemaz prasījis, lai māti kur ievieto. Līdz ar to pirmajam dēlam jāmaksā visa summa vai arī jāvēršas pret savu brāli tiesā.

Dažkārt viegli izdodas pierādīt, piemēram, ja vecāki bijuši šķirti un tēvs vai māte bija prombūtnē un nemaksāja uzturlīdzekļu par bērnu. Savukārt sarežģītāk ir, ja vecāki dzīvojuši kopā, bet tēvs vai māte pret bērnu izturējušies tā, ka bērnam negribas to pat atcerēties. Tad nepieciešami pierādījumi, liecinieki – stāsta Ieva Lūciņa-Linka.

Piemēri citviet Eiropā

Tikmēr daudzas rietumvalstis šādu pieeju ir atzinušas par arhaisku. Mūsdienās šie jautājumi tiek risināti caur sociālo apdrošināšanu, proti, katrs pats dzīves laikā uzkrāj naudu savai aprūpei vecumdienās. Par pansionātiem seniori maksā, pirmkārt, no savas vecuma pensijas. Otrkārt, sociālās apdrošināšanas iemaksās, ko cilvēks veic savas darba dzīves laikā, ir iekļauta un paredzēta arī viņa aprūpe vecumdienās.

Somija

Pansionātā Helsinkos, kur iepriekš viesojās “Aizliegtais paņēmiens”, vairākas būtiskas atšķirības no Latvijas: skaitliski daudz vairāk aprūpētāju, turklāt ar speciālo izglītību.

“Mums ir “labklājības valsts” (welfare state) sistēma. Tātad visi saņem palīdzību no valsts. Bērni nav atbildīgi, mums nav šādas sistēmas šeit. Tāpēc, ka cilvēki ir strādājuši un maksājuši nodokļus, un protams, tas tiek segts no nodokļu maksātāju naudas,” saka Somijas ''Kustaankartanon'' senioru centra direktore Suvi Kana.

Jā, šāda aprūpe pansionātos Somijai izmaksā dārgi.  “Tāpēc mēs cenšamies savus seniorus uzturēt tik labā formā, lai viņi spētu dzīvot paši savās mājās un saņemt, piemēram, vizītes mājās, mājas aprūpi. Jo tas ir daudz lētāk.

Tāpat kā visur Eiropā veco cilvēku skaits pieaug, iespējams, ka tā ir arī Latvijā. Tāpēc mums jāatrod jauni veidi, pat arī digitālais serviss mājas aprūpē,” stāsta Kana.

Vācija

Bērniem par savu senioru vecumdienām pārsvarā nav jāmaksā. Un ir tikai viens izņēmums. Bērniem jāiesaistās tikai gadījumā, ja viņu algas ir lielas – virs 100 tūkstošiem eiro gadā jeb 8300 eiro mēnesī, kas ir daudz Vācijā.

Vācijā sociālās apdrošināšanas iemaksās ir pat speciāla pozīcija “kopšanas apdrošināšana”, kas paredzēta aprūpei vecumdienās. Tie ir 2% no kopējiem nodokļiem jeb aptuveni 8% no sociālās apdrošināšanas iemaksām.

Zviedrija

Bērniem par savu vecāku vecumdienām nav jāmaksā. “Nē, Zviedrijā ģimenes locekļi nekad nav spiesti maksāt par savu vecāku sociālo aprūpi. Viss tiek segts caur valsts nodokļu sistēmu. Tātad šos jautājumus parasti risina par lietu atbildīgais darbinieks, kas arī vienmēr izlemj, kāda veida aprūpe vai palīdzība jums ir nepieciešama,” skaidro “Swedish Care International” vadītāja Petra Tegmane.

Zviedrijā lielākā atbildība par senioru uzturēšanu gulstas uz pašvaldību budžetiem. “Paša pakalpojuma saņēmēja maksa sedz tikai niecīgu daļu no kopējām izmaksām - aptuveni 4 - 5%. Un lielākā daļa senioru sociālās aprūpes izmaksas tiek segtas no pašvaldības nodokļa - aptuveni 85%. Un atlikušie 10% tiek segti no valsts puses. Un ģimene netiek iesaistīta maksāšanā par pakalpojumu,” stāsta Zviedrijas Nacionālās veselības un labklājības padomes veco ļaužu aprūpes koordinatore Mikaēla Pročažska.

Finansēšanas veidi dažādās valstīs atšķiras, jo atšķiras arī nodokļu plūsmas un tas, ko iekasē valsts un ko pašvaldības. Taču pamata princips ir vienāds – bērniem izmaksas par senioru aprūpi netiek uzliktas.

Tiesa, šajā stāstā ir kāda ļoti būtiska nianse  – iekasētie nodokļu ieņēmumi pret valsts iekšzemes kopproduktu jeb pret pašas valsts turību 2018. gadā:

  • Latvija 31,4% - piektais zemākais rādītājs Eiropas Savienībā
  • Vācija 41,2%
  • Somija 42,4%
  • Zviedrija 44,4%

Tātad, ja nodokļus neprot iekasēt vai arī ja iedzīvotāji tos nemaksā, vai arī varbūt tie dažviet ir par pieticīgu, tad rezultātā par senioru uzturēšanos pansionātos nākas maksāt bērniem no savas kabatas.

Ko saka Latvijas politiķi?

Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītājs Andris Skride (“Attīstībai/Par”!) uzskata, ka bērniem par pansionātu nebūtu jāmaksā, tas būtu jādara pašvaldībām. “Tiksim galā ar reģionālo reformu un tad kopā ar koalīciju skatīsim šo jautājumu. Noteikti mums būtu jāvirzās uz ziemeļvalstu modeli, atbrīvojot bērnus no pienākuma maksāt par vecākiem,” saka Skride.

Raugoties uz tiesvedībām ar senioru bērniem, tiesībsargs Juris Jansons pauž, ka šāda pieeja būtu jāmaina:

“Nevajag pazemot tos bērnus tiesā, pierādot, cik slikti ir bijuši vecāki. Tas ir nepareizi.”

Līdzīgi uzskata Tukumā, kas šo slogu no bērniem spējusi noņemt. “Vajadzētu noteikt, ka tuviniekiem nav šīs atbildības par vecāku sociālo aprūpi un nav sociālie jautājumi jārisina. Izcili būtu, ja to risinātu ar sociālo apdrošināšanu, ka tas jau ir iekļauts kaut kādā sistēmā, ko vēlāk tad cilvēks var izmantot, ja viņš ir nonācis šādā situācijā,” norāda Tukuma Sociālā dienesta vadītāja Ina Balgalve.

Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija) vērtē, ka 2002. gada norma ir mūsdienīga. “Ņemot vērā, ka Latvijas konstitūcijā ir nostiprinātas tiesības uz pienācīgu sociālo aprūpi vecumdienās, piešķirot šīm tiesībām konstitucionālu aizsardzības rangu, kā arī ievērojot to, ka Civillikuma normas ir pielāgotas mūsdienām, aicinu diskusiju vairāk koncentrēt uz modernas sociālās un veselības aprūpes politikas veidošanu un ieviešanu, kam ir izšķiroša nozīme sociāli atbildīgas valsts veidošanā,” saka Bordāns.

KONTEKSTS:

LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens” operācijā “Sistēmas seniori” vēstīja Latvijas standartus senioru aprūpei sociālās aprūpes centros, secinot, ka dokumentos rakstītie standarti ir labi, bet realitātē tie bieži vien netiek ievēroti. Paēduši seniori ir, higiēniski apkopti arī, bet par pārējo viņu dzīvi domāt īsti nav resursu – ne pastaigām, ne citām aktivitātēm.

Šī pieredze salīdzināta ar situāciju Somijā, kur senioriem piedāvā iespējas un mudina dzīvot iespējami pilnvērtīgi, nevis gulšņāt.

“Aizliegtais paņēmiens” arī secināja, ka Latvijā pamazām jāpaaugstina aprūpētāju izglītības prasības. Pašlaik tādu nav vispār. Tikmēr Somijā vismaz koledžas diploms aprūpē ir obligāts.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Ziņu analīze
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti