Īstenības izteiksme 15 minūtēs

No «Lāčplēša» līdz Atmodas laikam – Eiropas vēstures namā daudz stāstu par Latviju

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Lielākā daļa pansionātos dzīvojošo šo pakalpojumu nevar atļauties

Senie arodi prasa pacietību, bet ne vienmēr dod labu atalgojumu

Senie arodi prasa pacietību, bet ne vienmēr dod labu atalgojumu

Podnieks, mucenieks, maiznieks, skursteņslauķis, namdaris, mūzikas instrumentu izgatavotājs ir tikai daži no seniem amatiem, kuru vēsture iestiepjas gadsimtos. Meistari, zeļļi un mācekļi bijuši visos laikos, taču amatu profesionāļi neslēpj, ka jauniešu vidū interese par senākiem arodiem ar roku darbu arvien zaudē savu pozīciju pret darbu tehnoloģiju jomās.

Vajag vairāk reklāmas par senajiem arodiem un daudzveidīgāku mācību saturu

Ogres tehnikums ir viena no profesionālajām skolām, kuru gaiteņos ir audzēkņi, kas apgūst ne vien mūsdienīgas profesijas, bet arī senākus amatus, kas parasti vairāk saistīti ar roku darba, prasa garākus tā apgūšanas gadus un pacietību. Tehnikuma direktore Ilze Brante iezīmē, ka

vieni no senākiem amatiem, par kuriem šajā skolā interese kritusies, ir kokapstrāde un namdari.

„Mēs to izjūtam pēc pieteikumu skaita,” saka Brante. „Mēs, piemēram, nevaram uzņemt pilnu grupu mēbeļu galdnieka profesijā; vai pērn neuzņēmām nevienu audzēkni namdara profesionālajā kvalifikācijā. Arī 2. kursā šobrīd namdaros mācās vien astoņi audzēkņi. No vienas puses, šīs senās profesijas ir pieprasītas darba tirgū, bet, no otras puses, tas ir smags fizisks darbs, un sekojoši - jaunieši tagad labprātāk izvēlas multimediju dizainu vai informācijas tehnoloģiju jomas profesijas. Manuprāt, šāda tendence var arī apdraudēt atsevišķu profesiju pastāvēšanu nākotnē. Tāpat arī problēmas ir ar šuvējiem, jaunieši negrib apgūt arī šo profesiju,” norāda Brante.

Mēbeļu galdnieku 2.kursa students Mārtiņš Slaguns apstiprina direktores teikto, ka vienaudžiem maz interesē viņa profesija, bet viņam pašam roku darbs ir sirdslieta. Līdz šim jaunietis paspējis veidot lielas koka figūras jeb skulptūras un mēbeles.

Mazo interesi no jauniešu puses viņš skaidro ar nepietiekamo reklāmu par senākām roku darba profesijām, tās esot vairāk jāpopularizē jaunietim saprotamā veidā.

Tāpat Mārtiņš norāda, ka jau pamatskolas līmenī darbmācību stundās jāveido daudzveidīgāks saturs, jo tā ir pirmā saskare ar kokapstrādi. „Man patīk tas darba stils – viss, ko var uztaisīt no koka, un apziņa, ka varu veidot lietas, kas cilvēkiem ikdienā ir vajadzīgas. Tāpat daudzās iespējas, ko no koka kā materiāla var uztaisīt. Man jau no bērnības šķiet interesanti darboties ar rokām, to arī ģimenē vairāk kultivēja,” stāsta Slaguns.

Savukārt Ēriks Rodrigo Lazda mācās namdara profesiju, jo pašam personīgi interesē, kā radīt māju no pamatiem līdz jumtam. Jaunieša ieskatā profesijai ir nākotne, viņš cer veidot arī savu uzņēmumu.

„Man tieši pēc pamatskolas sagribējās roku darbu. Kad bija jāizvēlas profesija, sapratu ka negribu sēdēt pie datora, bet jānāk uz kokapstrādi, jo tā vairs nav pieprasīta no jauniešu puses un Latvijā var izzust,” norāda Lazda. „Namdaris var darīt teju visu – likt durvis, logus un veidot visu pārējo no pamatiem līdz jumta korei. Tāpat jāizprot rasējumi. Esmu runājis ar saviem klases biedriem, viņi izvēlējās profesijas pēc pieprasījuma,” pauž Lazda.

Senie amati jāsavieno ar modernajām tehnoloģijām

Ogres tehnikuma kokapstrādes skolotājs Rihards Tontegode pārliecināts, ka viens no veidiem, kā seno amatu padarīt interesantu, ir savienot to ar tehnoloģijām, un kokapstrādē tas ir iespējams.

Pasniedzēja ieskatā, jaunā paaudze nebaidās smaga roku darba, bet gan izvēlās vienkāršākas profesijas ilgtermiņam

„Jaunieši ir pieraduši viegli pelnīt naudu, sēžot pie datora, proti, virtuāli nopelnīt. Šeit ir roku darbs un arī liela atbildība, līdzi jādomā, jo jāstrādā ar asiem griezējinstrumentiem. Domāju, ka profesiju popularizējam šeit pietiekami, jo viņi arī atnāk un pamēģina šeit pie ierīcēm, bet tāpat pēc tam secina, ka patīk, bet pārāk grūti,” stāsta Tontegode.

Tāpat, lai arī gan namdari, gan galdnieki Latvijā ir ļoti pieprasīti, liela daļa pēc izglītošanās dodas peļņā uz ārzemēm atalgojuma līmeņa dēļ, secina pasniedzējs.

Savukārt tehnikuma direktore vēl papildināja, ka tas nelielais skaits jauniešu, kas tomēr šos amatus izvēlas, profesiju apgūst darba vidē praktiski jau no pirmā kursa. Brīžiem esot situācijas, ka darba devēju, kas gribētu nodarbināt jauniešus šajos amatos, ir vairāk nekā audzēkņu

„Mums jābūt elastīgiem, jāspēj mainīties, lai jauniešiem šīs profesijas parādītu kā pievilcīgas, un arī jārunā vairāk par perspektīvām, ja apgūst arī senākus amatus. Manuprāt, arī valstī šobrīd veidotās modulārās programmas ir viens no veidiem, lai jaunieši vairāk mācītos šīs jomas. Tas dod iespēju apgūt vienu moduli un summēt dažādus kopā, lai nonāktu līdz profesionālai kvalifikācijai,” stāsta Brante.

Motivācija zūd līdz ar zemo atalgojumu un pacietības trūkumu

Ogres tehnikumā ir arī ēdināšanas profesiju nodaļa. Tiesa gan, viens no senākajiem amatiem - maiznieks - tajā neietilpst, taču arī intereses par to neesot.

Patlaban tiekot veidota ēdināšanas pakalpojumu izglītības programma, lai tajā iestrādātu moduli, kas ietvertu arī maiznieka amatu

Oņega Circene ir maizniekmeistare Salaspils maizes ceptuvē „Roga Agro” un secina, ka jaunieši šo profesiju apzināti neizvēlas, bet pārsvarā to apgūst, mācoties pārtikas tehnoloģiju. Lielākoties ceptuvēs, kur maizes klaipu cep pēc tradicionālām metodēm, strādā pašu apmācīti cepēji. Savukārt meistaru, kas apmāca jaunos maizes cepējus, pagaidām valstī netrūkst.

„Es vienmēr esmu saskārusies ar šo problēmu - atrast ieinteresētu cilvēku, kas degtu par šo amatu.

Varbūt cilvēkiem mūsdienās tas nešķiet interesanti un saistoši, vairāk meklē darbu, lai nopelnītu. Interesi izzināt un ar gadiem kļūt par maizniekmeistaru es neesmu sen izjutusi no tiem, kas mācās,” bilst Circene.

Dažkārt jaunieši ceptuvē nonāk arī no kādām profesionālajām skolām praksē, taču, sākot darbu, entuziasmu par šo seno amatu neizrādot. Iespējams, tas saistīts ar zemo atalgojumu un arī ar pacietības trūkumu, jo lielākoties, lai apgūtu senu amatu, tostarp maiznieka arodu, nepieciešami vairāki gadi.

„Jāprot izjust mīklu, tās struktūru, temperatūru un jāievēro visi režīmi – priekšraudzēšana, pareiza izformēšana un nolikšana, lai kukulīši nesaliptu, tāpat pēcraudzēšana. Neviens maizes konteiners nav vienāds, katram maizes kukulim jāseko līdzi, tas ir dzīvs produkts,” sacīja Circene.

Skursteņslauķi bija un būs

Senu amatu dara arī tie tumšā 12 laimes pogu formā tērptie vīri, kas nereti rudens mēnešos saskatāmi uz ēku jumtiem, proti, skursteņslauķi. Tiesa, 1738. gadā dibinātās

Latvijas Skursteņslaucītāju amata brālības valdes priekšsēdētājs Māris Bambis iezīmē citu ainu, kā iepriekš uzklausītie, jo profesijas pratēju šajā senajā jomā gan netrūkst.

Turklāt arī amatu nodot jaunajām paaudzēm šobrīd izdodas veiksmīgi. Līdz zeļļa kvalifikācijai jāmācās trīs gadus, līdz meistaram astoņus.

„Vismaz manā mūža periodā jaunā paaudze būs nodrošināta. Vienu brīdi likās, ka varbūt būs bedre, bet kaut kā tie jaunie aktivizējās. Liekas, ka tā ir romantika – staigāt pa jumtiem un tīrīt skursteņus. Bet darbs ir saistīts gan ar cilvēkiem, gan ar netīrību, netīriem pagrabiem, fizisko slodzi un darbu augstumā. Ir daudzas lietas, kas atklājas, un cilvēks saprot, ka nekā nebūs vai arī meistars saka: „No šitā nekas nebūs!”. Pieprasījums vienmēr būs. Mēs visi mīlam kaut ko kurināt!” stāsta Bambis.

Grūtākā profesija aiz kosmonauta

„Podnieka profesija sastāv no vairākām specialitātēm. Ja godīgi, tā ir viena no grūtākajām profesijām, kā es smejos, nākošā aiz kosmonauta. Jāmāk mūrēt, apmest, krāsot un jāsaprot podniecība, jābūt vēl daļēji māksliniekam,” stāsta ilggadējs podniekmeistars Arnolds Strazdiņš.

Vēl viens no senākajiem amatiem ir krāšņu podnieka amats.

Strazdiņš stāsta, ka podniecības vēsture iestiepjas 16. gadsimtā. Laikam ejot, vajadzība pēc podiņu krāsnīm krietni kritusies, īpaši pēc Otrā pasaules kara.

Attiecīgi arī meistaru Latvijā kļuvis tik maz, ka uz rokas pirkstiem varot saskaitīt.

Podnieka darba process, līdzīgi kā citi roku darba amati, prasa pacietību, vienu podiņu krāsni dažkārt meistars veido pat līdz diviem mēnešiem. Mūsdienās tas ir nišas pakalpojums šauram lokam iedzīvotāju, proti, profesija nav pieprasīta.

Tāpat krīzes gados vairāki jaunie podnieki esot aizdevušies peļņā uz ārzemēm. Strazdiņš arī neslēpj, ka vairums jauno daudz ko neprot. „Mums ir daudzi, kas ir iemācījušies likt podiņus, bet konstruktoru mums ir ļoti maz. No tiem podniekiem, kurus es mācīju, pēc vidusskolas – kādi 30 kļuva par podniekiem, bet pēc 8.klases – knapi, knapi 15,” norāda Strazdiņš.

Viņš saka, ka jaunajiem censoņiem nereti vairāk interesē nopelnīt savu „piečuku”, nevis iedziļināties, „rakt dziļumā” savā profesijā un lasīt profesionālo literatūru.

Senie arodi nav paredzēti masām

Latvijas Amatniecības kameras vadītāja Diāna Karaša vērtē, ka kopumā valstī amatu pārmantojamība nav apdraudēta.

Pamatā - kā visās profesijās - arī tradicionālo amatu apguvēju skaitu nosaka pieprasījums pēc tiem. „No tiem retajiem amatiem, kurus var apgūt tikai pie meistara – akmeņkalis, bruģētājs, laivu būvētājs, krāšņu podnieki, skursteņslauķi, kalēji, mucenieki… Ir nepieciešami arī mūzikas instrumentu izgatavotāji, restaurētāji un skaņotāji – šos amatus nemāca. Konkrēts piemērs: mums ir laivu būvnieks, kurš stažējas Vācijā un kurš mēģina iegūt mācekļus. Bet jaunajiem ir jāmāca strādāt. Pirmais uzstādījums bieži vien ir „cik es par to saņemšu?” Nākošais jautājums – „Vai es ko protu?” un bieži vien es neko nemāku. Nav arī pacietības! Tā, lūk, ir problēma!”

Trauksmes zvanus par arodu izzušanu senāku amatu pratēji un meistari nebūt vēl negrasās zvanīt. Uzrunātie secināja, ka izglītībā senie amati nav jāmāca cilvēku masām, bet izaicinājums ir visos izglītības līmeņos radīt interesi arī par roku darbu meistaru līmenī.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti