Arodbiedrības Latvijā – ar lozungiem, bet bez taustāma darba rezultāta

Sociālais dialogs ar darba devējiem un politiķiem – šo frāzi kā galveno sava darba rezultātu pirmkārt min vai katra no uzrunātajām arodbiedrībām. Latvijā ir 100 arodorganizāciju ar simt tūkstošiem biedru. Liela daļa arodbiedrību dibinātas uzreiz pēc valsts neatkarības atgūšanas. Tās visas vieno it kā cēli mērķi – pievērst uzmanību darbinieku vajadzībām, panākt viņu ienākumu nepārtrauktu pieaugumu, darba tiesību aizsardzību un sociālās garantijas. Tomēr no daudzajām organizācijām pamanāmas ir tikai dažas. Arodbiedrību loma ir nepiepildīta, tās ir vājas un drīzāk darbojas vien kā biedru naudas iekasētājas savai pastāvēšanai.

Ja valdība nesameklēs sākotnēji solītos 36 miljonus eiro pedagogu algu palielināšanai, nākamajā ceturtdienā, 11.decembrī, pie Saeimas nama piketā pulcēsies aptuveni 2000 skolotāju no visas Latvijas. Protesta akcijas rīkotāja ir Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA). Lēmums par piketu pieņemts, jo pretēji partiju priekšvēlēšanu solījumiem valdība lēmusi pedagogu algām piešķirt vien 12.daļu jeb trīs miljonus eiro.

LIZDA ir viena no vecākajām un lielākā arodbiedrība, kas apvieno 32 tūkstošus nozarē strādājošo un studējošo. Tā ir arī viena no pamanāmākajām organizācijām, kas regulāri draud un retumis arī rīko piketus. Pēdējā tāda protesta akcija bija pavasarī Doma laukumā Vecrīgā.

Arodbiedrības vadītāja Ingrīda Mikiško saka – sarunām ar nozares politiķiem un protestiem ir taustāms rezultāts.

„Lai arī pēdējie divi gadi summāri ir ļoti nelieli pielikumi pie algas, bet divus gadus iepriekš mēs dabūjām +10% pedagogu atalgojumam, mums ir izdevies apturēt vairākus ne sevišķi veiksmīgus Ministru kabineta noteikumus, kas pasliktinātu pedagogu stāvokli. Mēs organizējam konkursus starp skolām,” saka Mikiško.

Viņa uzskaita ne tikai algu kāpuma izcīnīšanu, bet arī konkursus darba vides sakārtošanai un skolotāju dienas, kurās deputāti aicināti vienu dienu iejusties pedagogu ikdienā. Tāpat izveidota jēdzīga mājaslapa, kur pieejami dokumenti un ziņas par arodbiedrības paveikto. Par studentu un zinātnieku interešu aizstāvību gan līdz šim dzirdēts nav.

Pārstrādājušies un pārguruši darbinieki

Lai ilustrētu, cik lielā mērā no arodbiedrības darba ieguvējs ir pats pedagogs, Mikiško aicināta raksturot tipiska skolotāja portretu: „Pusmūža cilvēks, kurš visiem spēkiem cenšas nopelnīt, lai izdzīvotu, ņemot daudz vairāk stundas. Viņš ir pārguris, izdedzis. Viņš labprāt strādātu mazāk, bet par normālu atalgojumu. (..) Varbūt ir lietas, kurām mums būtu jāiegulda struktūrfondu [līdzekļi], ali uzlabotu valodu prasmes, digitālās prasmes. Varbūt vairāk jāorientējas uz to, ka mums ienāk citi bērni skolā, kuriem vajadzīga arī cita pieeja.”

Līdzīgu ainu zīmē arī pasažieru pārvadājumu nozare, aicināta atainot vidējo autobusa šoferi. Pirms gandrīz mēneša vairāki desmiti nozares lielākās kompānijas «Nordeka» šoferu sāka streiku. Toreiz un aizvien galvenā prasība ir mainīt atalgojuma kārtību, lai ikmēneša ienākumi būtu garantēti, nevis atkarīgi no darba devēja patikas. Taču šodien streiku turpina vairs tikai divi šoferi. Protestu rīko arodbiedrība «LABA», savukārt nozari pārstāvošā daudzskaitlīgā Sabiedrisko pakalpojumu un transporta darbinieku arodbiedrība šo akciju izliekas nemanām. 

Panākt prasību izpildi liedz gan atbalsta trūkums, gan streiklauži pašā uzņēmumā, saka arodbiedrības «LABA» vadītājs Raimonds Gailis. Tā tas bija arī nupat nedēļas nogalē.

Arodbiedrību darbs liek vilties

Mūsu biedri nestreiko, un domāju – nevienam drosmes tam nepietiks. Un, ja atklāti runājam, arodbiedrības loma ir diezgan maza.

Viss, kas tiek solīts „mēs cīnīsimies, panāksim”, „algas pieliks”, tas viss ir tikai runāšana. Es vairs īpaši jēgu tam neredzu,” atzīst Ventspils pašvaldības uzņēmuma «Ventspils reiss» arodorganizācijas vadītāja Inga Uibo. Viņa arodbiedrību darbā ir vīlusies.

Vēl pirms četriem gadiem kādā forumā par arodbiedrību lomu Latvijā viņa izpelnījās īpašu auditorijas uzmanību. «Ventspils reisa» arodorganizācijas izveide šķita kā klasisks arodbiedrību idejas veiksmes stāsts. Tomēr kopš tā laika viņa piedzīvojusi vairākas tiesvedības ar darba devēju, pati būdama sev aizstāve. Firma prettiesiski rakstījusi rājienus, vēlāk vadība viņu centusies atlaist, mēģinot arī piespiest segt zaudējumus par ceļu satiksmes negadījumu.

Sabiedrisko pakalpojumu un transporta darbinieku arodbiedrībā atbalstu Uibo nav saņēmusi.

Arodbiedrībām, lai tās sevi uzturētu, vajadzīgi, protams, biedri, kas maksā biedru naudas. Bet tajā pašā laikā viņi sagrābj tās organizācijas, nespēj tās apkalpot – nodrošināt to, ko viņi sola," saka Uibo.

Pārsvarā runā par algām 

Runā arodbiedrības tiešām daudz un lielākoties runā vajadzības izteiksmē, līdzīgi kā politiķi pirms vēlēšanām. Centrālais temats visu nozaru arodbiedrībās ir algu palielināšana.

To kā taustāmāko sava darba rezultātu sauc arī galvenais arodbiedrību cilvēks – Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Pēteris Krīgers. Par minimālās algas kāpināšanu gan vienmēr lēmusi Saeima, turklāt lēmusi tā, kā grib politiķi, nevis arodbiedrības.

Par citiem panākumiem Krīgers runā gari, vispārīgi un ar birokrātam raksturīgu pieskaņu. „Vienkārši ir tikai blusas ķert, pārējais ir sarežģīti, jā,” piebilst Krīgers.

Pirmdien pēcpusdienā pēc Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē kārtējām kopā ar valdību aizvadītām pāris darba stundām Krīgers pauda neapmierinātību par nākamā gada valsts budžetu. Viņš esot vīlies, jo budžets neliecinot par valdības solīto dinamisko izaugsmi.

Taču Krīgera organizācijā, kas apvieno 20 arodbiedrību, līdzīgi kā iepriekš nesamierniecisku un karojošu noskaņu nemana.

Pēc Krīgera teiktā, nākamie pēc skolotājiem protestiem briest veselības aprūpes nozarē strādājošie. Līdzīgi kā citās jomās arī tur valda neapmierinātība par atalgojumu. Minimālās algas kāpināšana ir laba lieta, taču tādējādi sertificētu māsu ienākumi nu būs līdzīgi kā mazkvalificētajam personālam.

Galvenais - pārvarēt krīzi

Vēl pieticīgāk par saviem panākumiem divdesmit gadu pastāvēšanas laikā runā Latvijas Kultūras darbinieku arodbiedrību federācijas vadītājs Aldis Misēvičs. Galvenais bijis pārvarēt krīzi.

„Kultūra kā nozare esam izgājuši cauri krīzei. Mēs taču neesam slēguši nevienu kultūras institūciju, lai arī kā mums ir gājis. Varu salīdzināt ar Eiropas pieredzi. Un bagātās valstis ir diezgan samazinājušas tēriņus kultūrā un slēgušas gan teātrus, gan orķestrus. Bet mēs tomēr sociālā dialogā ar Kultūras ministriju esam panākuši, ka esam izdzīvojuši krīzi un nav neviena institūcija slēgta. Domāju – tas ir pats galvenais panākums, ar ko varam lepoties," skaidro Misēvičs.

Misēvičs arī atceras un par savu panākumu sauc savulaik nobremzēto Labklājības ministrijas ieceri reformēt izdienas pensiju sistēmu, kultūras darbiniekiem, piemēram, baleta māksliniekiem, aizliedzot priekšlaicīgi pensionēties.

Arodbiedrības ir vājas, bet to rīcība – pārāk paredzama un politiķiem izdevīga, tā apgalvo bijusī labklājības ministre Ilze Viņķele («Vienotība»), kam ar arodbiedrībām pie viena galda nācies sēdēt visbiežāk.

„Domāju – arodbiedrībām arī ir laiks, kad būtu jānotiek paaudžu nomaiņai. Un arodbiedrībās ir jaunākas paaudzes cilvēki ar mūsdienīgāku skatījumu uz arodbiedrību lomu sabiedrībā kopumā. Un ceru, ka paaudžu nomaiņa pakāpeniski nāks. No vienas puses, valdībai, protams, ir it kā veiklāk strādāt, ja arodbiedrības ir skaņas vārdos, bet salīdzinoši mierīgas darbos, bet, ja lūkojamies uz vēlamo rezultātu, ka arodbiedrības ir nopietni, spēcīgi, prasīgi partneri un vienlaikus ir konstruktīvi, tad es novēlētu, lai arodbiedrības būtu aktīvākas. Jo šobrīd sociālais dialogs reizumis notiek pietiekami formāli,” atzīst Viņķele. 

Pēc deputātes Viņķeles teiktā, ja arodbiedrības būtu plašākas, stiprākas, prasīgākas, radošākas un mūsdienīgākas, daudzās nozarēs gan darba apstākļi, gan sociālais dialogs būtu pilnvērtīgāki. Tāpēc jauniem cilvēkiem viņa iesaka lūkoties divos profesionālās karjeras attīstības virzienos – politikā un arodbiedrībās. Šīs jomas Latvijā pagaidām esot neatklātu iespēju lauks.

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti