„Visvairāk trūkst ķirurgu, oftomologu, ginekologu un arī neirologu,” rādot sarakstu ar brīvajām vakancēm, stāsta Vidzemes slimnīcas personāla nodaļas vadītāja Eva Beriņa. Šīs jautājums ir aktuāls tagad, bet vēl akūtāks kļūs vēlāk, jo daļa esošo ārstu ir pirmspensijas vecumā.
„Pēdējā laikā, 2010.gadā, ir pienākuši jauni pastāvīgā darbā ārsti tikai urologi. Mums joprojām strādā viena pensionēta otolaringoloģe, un nav, kas nāk viņas vietā. Jā, ir viena laba un spēcīga daktere, bet viens jau nav karotājs - kad operē, vajag vismaz divus. Mums trūkst speciālistu daudzās jomās,” skaidro Beriņa.
Slimnīcas ilggadējais traumatologs Egīls Freimanis vērtē, ka viena no problēmām ir valsts līmeņa - jauno mediķu atalgojums. Ja jaunais speciālists Rīgā var piepelnīties, strādājot vairākās klīnikās, tad reģionā šīs iespējas ir mazākas. Viņaprāt, netiek investēts cilvēkos un darbojas princips, ka „ārstiem maksāt nevajag, tauta uzturēs”. Problēma ir ne tikai saistībā ar ārstiem, bet arī vidējo personālu: māsiņām, sanitāriem.
„Iedomājaties sanitāra darbu – visu dienu darīt smagu, fizisku darbu, grozīt nevarīgus, nespējīgus cilvēkus, mazgāt svešus dibenus, un tas viss par 200 latiem uz papīra. Jūs būtu ar mieru šādu darbu darīt? Vissliktāk apmaksātais ārsts Lielbritānijā ir cietuma ārsts, viņš saņem 33 tūkstošus mārciņu gadā. Mūsu dakterim uz vienu slodzi, ja nemaldos, sertificēta ārsta alga ir 350 lati mēnesī mīnus nodokļi,” uzsvēra Freimanis.
Tāpat iemesls meklējams arī pašos jaunajos mediķos - ar ambīcijām sasniegt pēc iespējas vairāk savā karjerā viņi izvēlas Rīgas klīnikas vai arī ārzemes. Taču neiroloģe Vaira Martinova, kas izvēlējusies Valmieru, atzīst, ka tieši te vislabāk var pilnveidoties savā profesijā: „Pa šiem gadiem, ko es esmu šeit nostrādājusi, ir bijuši ļoti daudz sarežģīti klīniski gadījumi, kādus nav nācies redzēt pat Rīgā. Tātad profesionāli attīstīties te var ļoti labi! Rīgā tu esi maza skrūvīte!”
Martinova arī stāsta, ka Rīgā jaunais speciālists varēs staigāt līdzi savam profesoram ar kaudzi slimības vēsturu un skatīties pār plecu, ko profesors dara. Savukārt šeit darbojas cita metode. „Kaķēnu iemet ūdenī un skatās, vai viņš izpeld. Ja slīkst, mēs drusku pastutējam, bet principā ir jāpeld pašam un, tikai darot, var kaut ko iemācīties. Vajadzētu izdot tādu likumu, ka visiem jaunajiem ārstiem nedot darbu Rīgā, pirms viņi nav piecus gadus nostrādājuši laukos. Rīgā jūs kļūstat par speciālistu par kaut ko ļoti šauru, jūs kļūstat par kreisās kājas īkšķa speciālistu, kas nekā nezina par labās kājas īkšķi,” norāda neiroloģe.
No mediķu puses izskan arī pašvaldībai adresēti pārmetumi par iespējām jaunajiem speciālistiem iegūt dzīves vietu, kas varētu būt kā viens no galvenajiem ieinteresējošajiem aspektiem.
Līdzīgu satraukumu par to, kā notiks paaudžu maiņa, pauž arī lauku ģimenes ārsti.
