Izglītības līmenis, nodarbošanās un materiālā labklājība, kas savulaik noteikusi piederību konkrētai šķirai, ir pārāk vienkāršoti kritēriji. Tā secinājuši BBC pētījuma autori, jo sociālajai šķirai ir trīs dimensijas – ekonomiskā, sociālā un kultūras. Latviešu sociālantropologs Klāvs Sedlenieks saka – par šo britu pētījumu vēl varētu pastrīdēties. Taču viņš domā, ka Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas ir pagājis pārāk maz laika, lai paspētu izveidoties šķiru sabiedrība. Tam vajadzīgas vairākas paaudzes.
„Proletariāta terora pamatideja – mēs tagad iznīcināsim augstākos slāņus, un tad slāņu vairs nebūs vispār. Tā jau gluži tas nenotiek. Slāņi veidojas pakāpeniski un padomju laikā izveidojās pavisam cits slānis – komunistu nomenklatūrā augstākā elite, kuru tieši tāpat varēja saukt par sabiedrības klasi vai šķiru.”
Klāvs Sedlenieks uzsver: „Tas, ka mums nav šķiru, kuru robežas neļauj pārvarēt izcelsme, neizslēdz faktu, ka mums ir ekonomiskā noslāņošanās. Taču Latvijā, par laimi, izcelsme neliedz no lejas uzrāpties virsotnē.”
Mūsu sabiedrība ir pietiekoši mobila, arī no laukiem un nabadzīgām ģimenēm tomēr var nokļūt, izmācīties, nokļūt labos amatos, un tam ir pietiekoši daudz dzīves pierādījumu. To apliecina arī “Swedbank” privātpersonu finanšu institūts. Tā vadītāja Adriāna Kauliņa saka – arī Latvijā netrūkst veiksmes stāstu, kad zemākā līmeņa darbinieks ir nokļuvis uzņēmuma vadībā.
“Pārsvarā tā ir attieksme pret dzīvi, uzskati, vērtības, kas nosaka, cik daudz cilvēks spēj nopelnīt, tās ir sociālās prasmes, tas ir radošums vai spēja saskatīt iespējas, tā ir disciplīna un spēja smagi strādāt. Un, ja šīs vērtības tiek ieliktas bērnā, ja vecāki parūpējas, ka bērns aug saskaņā ar šīm vērtībām, viņam ir visas durvis vaļā,” spriež Adriāna Kauliņa.
“Panorāmas” aptaujātajiem viedokļi atšķiras. Taču vairākumam šķiet, ka no slikta ekonomiskā stāvokļa ir grūti vai pat neiespējami izrauties un iegūt augstāku sociālo statusu.
“Šķiras mums gan ir, tikai mums tā bagātā elite ir šķira, bet mēs, nabadzīgie, iedzīti parādos,” secina Voldemārs Vanags.
“Ja nav iztikas līdzekļu, ja nav darba – kā tas viens cilvēks teica bezdarbniekos, kad viņu intervēja, ka viņš katru dienu kontrolē miskastes, - kā viņš tiks no tā slāņa uz augšu, nu nekā! Un tagad darbu dabūt, es domāju, tagad nav nemaz tik viegli,” skeptiska ir Gunta Tarasova.
“Es padomju laikos varēju iegūt izglītību, un mums visi bija vienā līmenī. Tagad par dēlu nācās samaksāt tik, atvainojiet... Es vēl varēju dzīvot par to stipendiju, ko man maksāja. Protams, tad bija savi plusi un savi mīnusi,” domīgs ir Genādijs.
“Kaut kādā ziņā tas traucē - nauda un viss, bet, ja ļoti vēlas, kaut kādas iespējas jau var atrast, izglītībai ir visādas stipendijas, it kā jau var, bet sarežģītāk,” saka Agita Butlere.
“Varētu būt smēķētāju šķira, narkotiku lietošanas šķira, vardarbju šķira, un arī vārds šķira nav sevišķi pareizs, tie ir cilvēki, kuri negrib mainīties,” par to pārliecināta Ināra Roja.
Lai gan par šķiru sabiedrību Latvijā runāt nevar, Klāvs Sedlenieks uzskata – noslēgtas grupas, kas aizsargā savas teritorijas un nevienu neielaiž, pamazām var izveidoties un nostabilizēties. Tāpēc arī Latvijā nebūtu par ļaunu šajā jomā veikt pētījumu.
