Jēkabpils jubilejai veltītās grāmatas rakstīšana uzticēta jēkabpilietei – rakstniecei Annai Skaidrītei Gailītei. Ar rakstnieci tikāmies Jēkabpils pilsētas dzimšanas dienas pasākumā, kurā viņa stāstīja klātesošajiem par grāmatas tapšanas procesu. Darba nosaukums jau izvēlēts: “Es stāstu par savu pilsētu”, un Anna Skaidrīte Gailīte uzsver, ka šo grāmatu veidos pašu jēkabpiliešu atmiņas un viedokļi.
“Tā būs cilvēku sajūtu grāmata, attieksmes grāmata, kā mēs katrs uztveram savu pilsētu. Kādi šeit notikumi, kādi ļaudis šeit dzīvojuši. Protams, es atkāpjos arī pagātnē, piemēram, kad es viesojos pilī, es it kā ievedu viesus pilī un rādu, kas pilī notiek un muzejā. Tad es izmantoju muzeju, lai izietu cauri abu pilsētu vēsturēm, jo tur tagad būs atvērta ārkārtīgi skaista, interesanta ekspozīcija, kur ir garš koridors kā laika līnija, Daugava, tur pat ir ar gaismas projekcijām uztaisīts, it kā viļņojas ūdens, un tu ej pa koridoru, vienā pusē ir visi notikumi par Krustpili, otrā pusē par Jēkabpili. Tas mani iedvesmoja, ka es abu pilsētu vēsturi izstāstu, atrodoties pilī, muzeja sienās.”
Jēkabpils vēsture ir ļoti interesanta, piemēram, izrādās, ka savu tagadējo nosaukumu tā nav ieguvusi reizē ar pilsētas statusu, ko 1670.gadā piešķīra hercogs Jēkabs.
“Privilēģijā joprojām ir runa par Slobodu. Un par Slobodu šī vieta tiek saukta vēl nākamajos dokumentos, kas izdoti pat 1672.gadā. Precīzu datumu, kad parādās Jēkabpils vārds, es nemācēšu pateikt. To varbūt varēs nākotnē noskaidrot arhīva dokumentos. Skaidrs ir tas, ka 1673.gadā jau parādās pilsētas zīmogs ar lūsi un arī ar pilsētas nosaukumu,” stāsta Latvijas Valsts vēstures arhīva vadošā pētniece Mārīte Jakovļeva.
Lai gan kopš 1962.gada Krustpils un Jēkabpils ir apvienotas vienā pilsētā ar nosaukumu “Jēkabpils”, agrāk tās bija atsevišķas pilsētas – katra ar saviem notikumiem un attīstību, tādēļ rakstniece īpašu uzmanību pievērš arī Krustpils vēsturei. Lai grāmata būtu pēc iespējas vispusīgāka, rakstniece uzrunā ļoti dažādu nozaru pārstāvjus. Tāpat Anna Skaidrīte Gailīte apraksta arī savas izjūtas un atmiņas.
“Es ļoti daudz aprakstu Daugavu, jo, galu galā, tas ir man ļoti labs iedvesmas avots. Es Daugavas krastā dzīvoju un katru dienu skatos. Faktiski es visas savas grāmatas esmu uzrakstījusi, lūkojoties šajos Daugavas ūdeņos. Un tad visi satiksmes līdzekļi, kas no senatnes ir bijuši, – prāmji, laivas, arī iepriekšējais tilts, kas bija tik ļoti skaists, bet kas tika uzspridzināts. Es atceros, mans mūžs ir bijis diezgan garš, un viss pagājis Jēkabpilī. Es atceros no savas bērnības dažādus notikumus, kas notikuši vienā pusē, kas otrā. Arī par cukurfabriku. Apstājos tur, jo man cukurfabrikas ļoti žēl. Tā bija mana pirmā darba vieta skolas gados. Mēs meitenes gājām brīvlaikā strādāt tur,” stāsta rakstniece.
Sadarbībā ar Jēkabpils Vēstures muzeju, novadpētniekiem, skolotājiem un daudziem citiem jēkabpiliešiem rakstniece turpina aktīvi strādāt, lai paspētu grāmatu laikā nodot izdevniecībai.
Šobrīd Anna Skaidrīte Gailīte ir uzklausījusi aptuveni 30 jēkabpiliešus, kuru viedokļi tiks iekļauti grāmatā. Plānots, ka rudenī Jēkabpilī tiks organizēts svinīgs grāmatas atvēršanas pasākums.
