Politiski represētie uz ikkgadējo salidojumu Ikšķilē dodas jau 21 gadu. Represētajiem šī ir diena, kad satikt likteņa biedrus un atcerēties kopīgi pārdzīvoto.
Andris Freimanis un Edmunds Būmanis bija kaimiņi. Viņu vecāki pēc atgriešanās nekādas materiālas lietas nav varējuši nodrošināt, bet uzsvēruši izglītības nozīmi.
"Tad nu mēs mācījāmies, cik varējām. Praktiski visi tika izskoloti,"
atcerējās Freimanis.
"Es esmu Sibīrijas vecāku bērns," sacīja izsūtīto pēctece Trauta. Viņa uzskaitīja, ka izsūtīta visa viņas dzimta. Tomēr viņa ir apņēmības pilna nest vēstures stāstu tālāk.
Aivars Priedītis neuzskata, ka viņa dzīve bija salauzta. "Mammas gan. Viņai tomēr ar trim bērniem bija ļoti, ļoti grūti." viņš teica.
Pirmo reizi tradicionālo pasākumu Valsts prezidenta statusā apmeklēja Egils Levits, kurš savā uzrunā pievērsa uzmanību nevienlīdzības mazināšanas nepieciešamībai.
Jau tradicionāli represētos uzrunāja arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība), kura norādīja, ka pateicoties cilvēkiem, kuri izgājuši sāpju ceļus Sibīrijā, bijis iespējams gan Baltijas ceļš, gan Latvijas neatkarības atjaunošana.
"Spītējot skaudrajiem sāpju mēriem, cilvēki ir saglabājuši savu ticību Latvijai, neatkarībai un cilvēcībai.
Šodien satiekas dažādas paaudzes, un šī tikšanās ļauj mums izbaudīt brīnišķīgu kopības sajūtu. Ir svarīgi atcerēties padomju okupācijas laikā represēto smagos likteņus un ar tiem iepazīstināt jauno paaudzi. Ir jādara viss, lai tie nekad neatkārtotos," sacīja Mūrniece.
Ne viens vien politiski represētais pateicās saviem vecākiem par dzīvības dāvāšanu divreiz - piedzimstot un nenomirstot badā Sibīrijā.
Laikā no 1941. līdz 1949. gadam Latvijā pavisam tika veiktas trīs masveida izsūtīšanas. Izsūtīto skaits pārsniedz 60 000 cilvēku. Pēdējā gada laikā aizsaulē aizgājis 800 no tiem, kuri izdzīvoja, lai atgrieztos Latvijā.
