Sabiedrība nedrīkst būt iecietīga pret vardarbības gadījumiem, saka Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesnese Ilze Celmiņa. Viņa vairāk nekā desmit gadus piedalās normatīvo aktu izstrādē ģimenes tiesībās, lasa lekcijas un ir arī palīdzējusi tapt brošūrai “Vardarbībai patīk klusums”.
Viņa norāda – dažu gadu laikā ir sperts plats solis no vardarbības cietušo aizsardzībai. Tomēr, lai gan juridiski mums situācija ir labāka nekā daudzās Eiropas valstīs, joprojām viens no nozīmīgiem klupšanas akmeņiem ir dienestu un iestāžu spēja atpazīt vardarbību un varmāku, lai nevairotu cietušā ciešanas.
“Bieži vien varmāka ir ļoti labs aktieris, viņš brīnišķīgi pasniedz.
Savukārt upuris ir nervozs, neirotisks, izturas neadekvāti, viņš neatrodas normālā situācijā, nevar gaidīt normālu uzvedību no cilvēka, kurš atrodas nenormālā situācijā,” skaidroja Celmiņa.
“Runājot lekcijās ar dažādu juridisko profesiju pārstāvjiem, es esmu secinājusi, ka cilvēki tiešām uzķeras uz šo tēlu, ko rada vardarbīgā persona, un es pieļauju, ka arī policistam ir grūti, ieejot šajā n-tajā minūtē, kad viņš ierodas izsaukuma laikā, konstatēt, kurš ir, kā teikt, labais, sliktais, kuram ir nodarīts pāri, jo viņu sagaida laipns namatēvs, kurš ar viņu runājas, kurš viņu varbūt aicina tēju iedzert un saka, ka nekas ļauns nenotika, tas bija tikai ģimenes ķīviņš,” stāstīja tiesnese.
Šajā brīdī būtu jāsāk darboties citiem algoritmiem, atpazīšanas mehānismam, norādīja tiesnese.
Policistam jālūdz iespēja parunāt ar iespējamo vardarbības upuri bez vardarbīgās personas klātbūtnes. Ne vienmēr arī paši vardarbības upuri spēj līdz galam novērtēt iespējamos draudus un risku. Upuriem nereti ir kauns par to, ka nokļuvuši tādā situācijā. Tāpēc svarīgi, lai cietušajiem ir, pie kā vērsties pēc palīdzības.
Daudzi vardarbības upuri mēdz paciest varmākas uzvedību gadiem, pat gadu desmitiem, līdz brīdim, kad notiek traģēdija.
“Izrādās, ka kādā brīdī šis upuris savu dzīvību ir novērtējis zemāk par kaut kādām varbūt labklājības, varbūt kaut kādām citām interesēm. Un ir pārstājis apzināties, ka šajā brīdī viņš apdraud ne tikai savu dzīvību, bet arī savu bērnu dzīvību, savu tuvinieku dzīvību. Un tad nāk tā atklāsme, un tajā brīdī var būt arī satricināta kā personība. Ir svarīgi, lai veidotos tāda atbalsta fonds, atbalsta grupas krīzes centri. Lai tajā brīdī būtu kāds, kas pasaka – “dari kaut ko, tiec ārā no šīm attiecībām, tu esi vērtība, tev ir tiesības būt un vardarbīgā persona ir atbildīga par to, ko viņi dara, nevis upuris ir atbildīgs”,” uzsvēra Celmiņa.
Vēl viens nozīmīgs klupšanas akmens ir pagaidu aizsardzības līdzekļa pret vardarbību nepildīšana. To mēdz pārkāpt abas puses.
Un vairāki traģiski piemēri apliecina, ka upura risks, ielaižot varmāku atpakaļ dzīvē, ir milzīgs.
“Šeit ļoti daudz grēko, un policijai arī ir grūti strādāt. Es saprotu, jo ļoti daudzi lēmumi netiek pildīti. Vienkārši puses pašas atkal dzīvo kopā, bet netiek atsaukts pagaidu aizsardzības līdzeklis. Aizsardzības līdzeklis ir, bet viņš nedarbojas,” stāstīja tiesnese.
Tiesnese norāda uz nepieciešamību sadarboties dienestiem arī ar nevalstiskajām organizācijām. Sadarbības trūkums nereti neļauj novērst nelaimi. Vēl būtiski būtu obligāti kursi vardarbīgas uzvedības korekcijai. Pašlaik tie ir brīvprātīgi un tiesa to apmeklēšanu nevar uzlikt par pienākumu, piemēram, pirms saskarsmes ar bērniem. Šie grozījumi Civilprocesa likumā pašlaik ir Saeimā.
