Bet, izrādās, tie ir bagāti ne tikai ar sēnēm. Mežs, kas te audzis gadu desmitiem, pat simtiem, glabā arī dažādas vēstures liecības. Un tāpēc novadā radusies ideja - kāpēc neapvienot tūrismu ar sēņošanu? Skatīt, ko tad glabā mežs un arī, protams, pie reizes sēņot uz Strenču novadu devās arī Latvijas Radio.
"Tagad mēs braucam pa Valmieras-Valkas šoseju un tūlīt griezīsimies iekšā Oliņās, Oliņas ir tāda apdzīvota vieta ar lielu vēsturi, tur savā laikā ir dzīvojis grāfs Lēvensterns, kam ir piederējuši Vidzemes meži."
Kopā ar Strenču novada Plānošanas un attīstības nodaļas vadītāju un arī, protams, sēņošanas entuziasti Ivetu Enci Latvijas Radio skatīt, kāds tad ir iecerētais sēņošanas tūrisma maršruts. Lai arī te notiek meža izstrāde, meža masīvi te vēl arvien ir vērienīgi.
"Šeit mūža meži ir jau no seniem laikiem un praktiski tikai dažas vecas saglabājušās mājvietas vēl, pārsvarā te ir tikai meži un meži," zina stāstīt Iveta Ence.
Pēc līkumošanas pa mežu ceļiem, pēc brīža skatam paveras Gaujas krasts. Te arī būs sākums sēņošanas tūrisma maršrutam, plašs laukums, kur atstāt auto un arī informācijas stends, par to, ka te jau ir viena no apskates vietām.
"Viens no pirmiem punktiem ir šis, kurš vēsturiski bijis kokmateriālu pludināšanas krautuves vieta. Kā jau pieminēju, šeit ir bagātīgi, lieli meži, un tāpēc notika arī apsaimniekošana. Meža iegūtās vērtības pludināja pa Gauju un šeit krāva malā. Tagad šeit ir labiekārtota atpūtas vieta pie pašas Gaujas, un šeit var doties 10 km maršrutā, kur pie reizes var lasīt sēnes un uzzināt par daudz dažādām lietām," viņa stšta.
Ko tad vēl glabā mežs? Vietās, kas saistītas ar bijušo Oliņu pusmuižu, informācijas stendi stāsta par to, kur kādreiz bijusi darvas dedzinātava, akmeņu lauztuve. Tālāk braucot, Iveta Ence piestāj pie kādas meža takas.
"Tagad mēs ejam apskatīt, līdz šim zināmo un pat pierādīto vecāko priedi – Kaķu dižpriedi, jo šeit netālu ir Kaķu mājas, viensēta, kas tagad diemžēl nav saglabājusies, sabrukusi. Priedes apkārtmērs ir vairāk kā 3 metri, ir lēšams, ka vecums ir vairāk kā 380 gadi," stāsta Ence.
Dodoties tālāk pa meža ceļiem, Iveta auto aptur pie kāda akmens obeliska, dīvaini jau ir meža vidū ieraudzīt kaut ko tādu.
"Šeit mēs esam atbraukuši pie obeliska Krievijas lielkņazam Vladimiram Aleksandrovičam, kuram veiksmīgām medībām par godu viņa kolēģi uzcēla šo te pieminekli, jo viņš tajās medībās bija nošāvis 17 briežus, un kņazs Vladimirs Aleksandrovičs ir cara Aleksandra Otrā brālis, lielkņazs no Pēterburgas šeit brauca medīt, jo šie Vidzemes mūža meži bija bagāti ar dzīvniekiem," viņa skaidro.
Un tepat netālu vēl viens piemineklis mežā.
"Operdziedātājs Rihards Veide savā laikā bijis kaislīgs mednieks, nu diemžēl vienas no medībām viņam beidzas bēdīgi, palika slikti ap sirdi un viņš mira šajā te vietā, stāvēdams uz medību masta. Viņam par godu kolēģi ir uzcēluši piemiņas akmeni, tā kā jā, arī šāds piemineklis ir mežā," stāsta Iveta Ence.
Protams, visas apskates vietas jau neuzskaitīt, vien jāpiebilst, ka esot šajā mežā, pie šiem objektiem ir arī informācijas stendi, kas savulaik te tapuši, veidojot Gaujas kultūrvēsturisko taku un līdz ar to noder arī veidojot sēņošanas maršrutu.
Taču var rasties jautājums, kā tad ir ar pašu sēņošanu? Ja maršruta sākumā bija tikai pa kādai gailenei, tad jau dziļāk mežā, kur mazāk sēņotāju, viena pēc otras un pat vairākas bariņā tumši brūnas baravikas. Savu guvumu labprāt izrāda arī valmierietes Mārīte un Nanija, kuras jau te sēņo no agra rīta.
"Nu šitāds viens spainītis ir gandrīz pilns un te ir drusku," viņas rāda.
Jautātas, vai viņas gribētu apvienot sēņošanu ar ievērojamu vietu apskatīšanu, viņas atbild apstiprinoši.
Dodoties sēņošanas tūrisma maršrutā, protams, nebūs tā, ka līdzi dosies gids un parādīs arī labākās baraviku vietas. Tās jāmeklē būs pašam, un tas jau sēņošanai tikai piedod azartu – meklēt un atrast.
