Jūlija kopā ar meitiņu Kiru uz Latviju atbrauca no Mikolajivas, kas atrodas Doneckas apgabalā. Ieraugot svešus cilvēkus, meitene sāk raudāt. Tas ir raksturīgi bērniem ar autismu. Viņus biedē jebkura pārmaiņa ierastajā dzīves kārtībā. Bēgot no Ukrainas, mammai ar meitu nācās 38 stundas pavadīt pārpildītā vilcienā, kas bērnam ar autismu izraisīja šoku, stāstīja Jūlija.
"Viņa kļuva vēl izvēlīgāka ēdiena ziņā. Viņu nav iespējams pabarot. Tas vairāk psihiski. Daudz vairāk histēriju, viņai ir pašagresija, var pati sev deguntiņu saskrāpēt. Tas viss tagad ir vairāk. Kad meita bija mājās, viņai bija savs grafiks, pazīstamas vietas, apkārtne. Bet šis viss viņai izraisa šoku. Viņa pateikt nevar. Bet to visu var redzēt viņas uzvedībā," atzina Jūlija.
Sākumā ģimene apmetās pie radiem, kas dzīvo 100 kilometrus no Rīgas. Bet no turienes bija ļoti grūti izbraukāt uz nodarbībām Rīgā. Turklāt bija liela rinda uz bērnudārzu.
Jūlija stāstīja, ka bēgļu sociālajā centrā viņai ieteica bērnudārzu Vecmīlgrāvī. Vadoties pēc bērna vajadzībām, tika pieņemts lēmums noīrēt vienistabas dzīvokli tieši šajā rajonā. Tagad Kira no rīta iet uz bērnudārzu, bet pēcpusdienā apmeklē logopēdu un ABBA terapijas nodarbības. Tās ir nepieciešamas regulāri vismaz divas reizes nedēļā.
"Bērns zaudē savas prasmes. Mēs atbraucām, ilgu laiku nebijām uz nodarbībām, un viņai notika regress. Plus mēs vēl tos visus notikumus pārcietām, ceļš bija ļoti grūts. Un viss tas, ko mēs mājās jau bijām iemācījušās, viņa jau mēģināja kaut kādas skaņas un vārdus teikt, tas viss pazuda. Un ēdienu tas arī ietekmēja. Un tagad mums atkal vajag iedzīt to, ko mēs zaudējām. Ir ļoti svarīga nodarbību regularitāte.
Vienas skaņas pateikšana prasa vairākus mēnešus. Bet mēs to visu pazaudējām. Viņa prata griezt ar šķērēm, bet tagad vairs neatceras, kā to darīt," stāstīja meitenes mamma.
Kirai ir smagi autiskie traucējumi. Sešu gadu vecumā meitene vispār nerunā. Bet visu laiku vokalizē to, ko dara. Šādā veidā bērns nomierinot savu nervu sistēmu, skaidroja mamma.
"Kira joprojām atrodas Ukrainas ārstu uzraudzībā, regulāri nodod analīzes, kas pēc tam tiek viņiem pārsūtītas. Bet, lai koriģētu uzvedību, meitenei Latvijā ir nepieciešamas ABBA terapijas, kā arī sensorās attīstības nodarbības. Kopā ar speciālo pārtiku bez glutēna un piena produktiem, tas viss kara bēgļu ģimenei ir nepaceļams finansiālais slogs," atklāja Jūlija.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) apkopotā informācija liecina, ka šobrīd Latvijā reģistrēti 733 Ukrainas valstspiederīgie ar dažāda veida invaliditāti, no tiem 120 ir bērni.
Daudziem no viņiem ir nepieciešams līdzcilvēku atbalsts, stāstīja labdarības organizācijas "Ziedot. lv" Sociālās palīdzības programmas vadītāja Baiba Drone.
"Tie ir ratiņkrēsli, staigāšanas ierīces, mums ir lūgums pēc specializētas pārtikas, tie ir šie "Nutridrink", mums ir lūgums pēc pamperiem, pēc zālēm. Ir ļoti liels palīdzības spektrs. ABBA terapija ir tiešām tā, kas ir ļoti nepieciešama, jo tie vecāki, pirmkārt, paši ir ļoti liela stresa apstākļos, un vēl šis bērniņš īpašais, ļoti ļoti ir vajadzīga arī viņiem palīdzība no speciālistiem, psiholoģiskā," atzina Drone.
Saskaņā ar Ukrainas likumdošanu, ja ģimenē ir bērns ar invaliditāti, tad viņa tēvs drīkst pamest valsti. Tomēr daudzas mammas par saviem īpašajiem bērniem Latvijā rūpējas vienas pašas.
