Sporta stundas skolās: No konveijera ģērbtuvēs līdz «bastošanai»

Ģērbtuvēs pēc sporta stundām skolā ir kā konveijerā, sporta stundu grafiks mēdz būt visai nepārdomāts, bet uzmanība sporta stundās nereti tiek pievērsta tiem, kam fiziskās aktivitātes padodas, bet citi šīs stundas mēdz "bastot". Tas izriet no skolnieku sacītā LTV raidījuma "Aizliegtais paņēmiens" operācijā "Sporta stundas".

Operācija saistīta ar veselības un izglītības ministra nesen paziņoto nodomu pret skolēnu mazkustīgumu cīnīties ar trešās obligātās sporta stundas ieviešanu skolās pašreizējo divu vietā. Tas varētu nozīmēt mācību gada pagarināšanu par aptuveni par divām nedēļām uz vasaras brīvlaika rēķina.

Tātad – vairāk sporta stundu, bērni pagūst izskrieties, vairs neaptaukojas, kļūst veselīgi. Bet vai tiešām trešā sporta stunda visu izmainītu? Lai saprastu, kas notiek skolās jau esošajās divās sporta stundās nedēļā, raidījums anonīmi un ar vecāku atļauju intervēja vairākus jauniešus gan par sporta stundu saturu, gan skolēnu attieksmi pret tām.  

Norāda uz negodīgu vērtēšanu

Viena no viņām ir kādas lielas Rīgas ģimnāzijas 12.klases skolniece, kurai viszemākās atzīmes ir tieši sporta stundās. Problēmas gan viņai, gan citiem ir noskriet garās distances, gan izpildīt citus normatīvus, ko skolotājs prasa.

"Mums vispār tāda demotivējoša attieksme sporta stundās ir tāpēc, ka viss tiek darīts atzīmes dēļ un vērtēšanas kritēriji ir arī tādi negodīgi.

Jo es nesportoju un nekad neesmu sportojusi savā dzīvē, tas man sagādā grūtības, piemēram, izlēkt astoņos soļos pa visu sporta zāli. Bet ir cilvēki, kas nodarbojās manā klasē piecreiz nedēļā ar vieglatlētiku un viņiem tas ir iespējams. Bet atzīme, man būs kaut kāds piecinieks, bet tam cilvēkam, loģiski būs desmit," stāsta skolniece.

Viņasprāt, sporta skolotājam stundā būtu jāvērtē ne tik daudz sniegums, cik tas – kā skolnieks cenšas sasniegt rezultātu un kāds ir progress ceļā uz labākiem panākumiem. Meitene atzīst, ka pati bieži neapmeklē sporta stundas, un tā viņas klasē rīkojas daudzi.

Bastošana un atbrīvojumi

Arī divas 10.klases skolnieces no lielas Rīgas ģimnāzijas atzina – nesportotāju esot daudz, un esot ārstu atbrīvojumi, it sevišķi, kad jāiet uz baseinu.

"Jā, mums arī klasē ir pārsvarā ļoti daudz, es esmu ievērojusi, tieši tā kā vidusskolas vecuma meitenes, kam bieži vien ir ārsta zīme, ka viņas nevar sportot vai visbiežāk peldēt visu gadu un tad viņas neko nedara. Kā kuru reizi," atzīst viena no skolniecēm.

Viņa atklāj, ka vienai meitenei tiešām ir alerģija no hlora. "Bet pārejās vienkārši [saka] – ai, pateikšu ārstam, ka man ir alerģija no hlora, uzrakstīs man zīmi, varēšu nepeldēt. Jo viņām tieši nepatīk peldēšana."

Skolnieces atzīst – tas, kāpēc skolas biedrenes nevēlas apmeklēt baseinu, nav zināms. Taču arī viņas pašas atzīst – ne vienmēr ir vēlme sportot un tad samelo, ka nav stundai nepieciešamā sporta tērpa. "Bet ir arī daudzi cilvēki klasē, kas vienkārši neaiziet uz stundu."

Runājot ar jauniešiem, "Aizliegtais paņēmiens" novēro kādu sakarību – tie, kuri jau sporto, piemēram, trenējas ārpus skolas, ar sporta stundām lielākoties ir apmierināti. Acīmredzot, viss sanāk.

Kuriem nesanāk, tie stundas cenšas novilcināt, bastot, un arī trešā sporta stunda to diezin vai mainītu.  

Raidījums atzīmē, ka šobrīd valstī nav vienotas uzskaites, cik skolēnu sporta stundas neapmeklē vispār un cik daudz tiek lietoti atbrīvojumi, un kādi ir to galvenie iemesli.   

Stundas esot haotiskas

Skolēnu atšķirīgo fiziskās sagatavotības līmeņu dēļ sporta stundas esot visai haotiskas, raidījumā atzīst kāda Rīgas skolas 11.klases skolniece.

"Manā skolā man pietiktu, ja būtu nedaudz pārdomātākas tās stundas. Līdz galam izplānotākas. Būtu vairāk laika, lai mēs iesildītos pirms kaut ko darām nopietni," stāsta skolniece, kurai jau patlaban ir trīs sporta stundas nedēļā. Ritmika viņai patīkot, jo skolotāja cenšas jauniešiem ko dot, bet sporta stundas esot haotiskas.

Arī kāds 6.klases skolnieks atzīst, ka viņam ļoti patīk sportot, taču nepatīk, ka abas sporta stundas jau ir astoņos no rīta.

Lai noskaidrotu, kuros laikos tad skolas vadība cenšas plānot sporta stundas, LTV raidījums analizēja internetā pieejamos stundu sarakstus. Secinājums - nekādu atšķirību no citu stundu plānošanas nav.

Sporta stundas patiešām ir gan astoņos no rīta, ar desmit minūšu starpbrīdi uz nākamo stundu. Citām klasēm tās ir pēdējās, pašās dienas beigās, bet, piemēram, Rīgas 6.vidusskolas divpadsmitajiem tās ir uzreiz pēc garā pusdienu starpbrīža. Tātad jāsporto ar pilnu vēderu.

Ievērojami atšķiras arī skolu infrastruktūra, lai sportotu. Piemēram, 239 Latvijas skolām vispār nav savu sporta zāļu.

Tāpēc bērni sporto klasē vai aktu zālē, vai izmanto netālu esošo citu skolu telpas. Vēl katrai otrajai sporta zālei nepieciešams remonts, un vēl liela daļa no tām ir mazākas nekā noteikts standartos.

Jāpārģērbjas 10 minūšu laikā

Cik labā stāvoklī, ir, piemēram, skolēnu ģērbtuves, tādas informācijas nav. Taču no uzrunāto skolēnu sacītā secināms - arī par jauniešu labsajūtu pēc stundas nekas nav padomāts. Desmit minūtēs jāapģērbjas, viss kā konveijerā. 

"Desmit minūtēs tas nav iespējams. Mums ir ļoti mazas ģērbtuves, mums visām ir ļoti jāsaspiežas, lai saģērbtos un tajā pašā mazajā telpā ir dušas. Visdrīzāk, būtu kauns un neērti citu meiteņu klātbūtnē mazā telpā kailai mazgāties," atzīst Rīgas ģimnāzijas 12.klases skolniece.

Savukārt cita meitene, kurā arī mācās kādā citā lielā Rīgas skolā, 11.klasē, atzīst – apģērbties gan pēc stundās var pagūt, jo divu stundu bloks tam ir ērts.

"Es nezinu, kā ir mazākām klasēm, bet mums, jā. Mums tā kā ir blokos, sanāk 80 minūtes mēs sportojam un pēc tam mierīgi var paspēt.

Bet mazajiem gan ar desmit minūtēm ir par maz. (..) Manai māsai desmit minūtes ir," noteica skolniece.

Vēl kāda cita 12.klases skolniece atzina, ka grūti laikus pārģērbties ir pēc baseina. "Un parasti vēl pēc tam ir vēsture un tad mums ir ļoti grūti paspēt pārģērbties un aizskriet uz to vēsturi piecu minūšu starpbrīdī. (..) Un, ja mēs neejam, tad mums ieliek vienkārši neattaisnotu stundu, kuru nevar labot."

"Aizliegtais paņēmiens" operācijas laikā īsi runāja arī ar bērniem pie skolām. No šīm sarunām secināms – sporta stundu kvalitāte no skolas uz skolu ļoti atšķiras. Cik vienā bērni ir laimīgi, tik citā – nelaimīgi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt