Sandras Strickas lielajā fermā starp raibām un brūnām govīm divas ir zilgani pelēkas. Šī Latvijas govju šķirne padomju gados bija jau gandrīz izzudusi, līdzīgas zilganpelēkas govis ir arī vēl Igaunijā, Sāremā salā, un arī Lietuvā, kur arī tiek domāts par šīs šķirnes saglabāšanu.
''Ja lasa internetā, tad iznāk, ka šī gotiņa ir Latvijā pirms 4000 gadiem ienākusi, bet teika vēsta, ka no jūras nākusi; īstenībā jau šīs gotiņas pirmās bija Kurzemē, šīs pelēkās gotiņas, tas, es uzskatu, ir Latvijas nacionālais lepnums šīs zilās un brūnās gotiņas.'' - Sandras Strickas saimniecība gan nav iekļāvusies zilās govs ciltsdarba programmā, bet, kā saimniece pati saka, govis gādātas priekam:
''Manā ganāmpulkā vajadzēja tāpēc, ka viņa ir skaista. Tās gotiņas nav, teiksim tā, biznesa slaukšanai, tās ir skaistumam. Viņas nav tik pienīgas un īstenībā, lai šo zilo noturētu, nav jau nemaz, ar ko viņas apsēklot.''
Šopavasar piedzimis arī zilās govs teliņš. Tā kā paps mazajai telītei nav no zilās govs šķirnes, tad nu mazā gotiņa ir sanākusi ar visai interesantu spalvu:
''Nu redzat, kāda viņam tā galviņa - tā galviņa ir kā Latvijas zilajam pienāktos, bet pats ir tumšs.''
Kā tad ir ar zilās govs šķirnes nākotni? Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta direktore Ilga Līdaka stāsta, ka nav uztraukumam pamata un būs arī buļļi, kuri šo šķirni turpinās:
''Mums ir tāda programma, kur ir atbalsts vaislas bullīšu ieguvei, tieši Latvijas brūnām un zilajām govīm, un kopš 2016.gada jau ir iegūti septiņi vaislas bullīši.''
Savukārt Ērģemes pagasta zemnieku saimniecībā „Kurģi” šopavasar dzimusī zirgu meitene gan būs īsta savas šķirnes – Latvijas ardeņu jeb vezumnieku – turpinātāja.
''Nosaucām par Tautumeitu un jā, šis ir tā kā programmā pats pirmais kumeļš.'' - „Kurģu” saimniecība ir arī iekļāvusies šo Latvijai kādreiz raksturīgo, drukno un augumā lielo zirgu ciltsdarba programmā. Saimniece Laura Krastiņa stāsta, ka šīs šķirnes zirgi, kuru arī ir palicis maz, ir būtībā nepelnīti atstāti novārtā. Savulaik lauku un meža darbos tos izkonkurēja tehnika, bet šodien, kad vispār ir mainījusies zirga loma, tie var būt pat ļoti noderīgi:
''Šovasar mēģinājām arī zemi apstrādāt ar viņiem, tā kā atgriezties pie pārbaudītām vērtībām. Es ceru, ka šādu cilvēku būs vairāk, kas pievērsīsies tieši ardenīšiem, jo viņi ir universāli zirgi, viņus var izmantot gan jāšanai, gan ratos, gan arī kaut ko palēkt, viņi tiešām ir ļoti izturīgi, tāpēc ļoti labi izmantojami tūrismā.''
Runājot par vietējo šķirņu saglabāšanu, kā stāsta Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta direktore Ilga Līdaka, nav tā, ka mēs būtu kādu no senajām šķirnēm zaudējuši, problemātiskāk gan ir ar Latvijas balto cūku saistībā ar cūku mēri:
''Neskatoties uz to, mums Latvijas Lauksaimniecības universitātē ir gēnu banka, kurā ir arī šo dzīvnieku bioloģiskais materiāls saglabāts; tā kā, ja ir tiešām tā, ka ļoti bēdīgi būs - kaut gan pagaidām mums ir vēl dzīvnieki un arī programmā iesaistīti -, nu tad gēnu banka varētu būt kā tāds enkurs, pie kura mēs varētu pieturēties.''
Šobrīd saimniecībām, kuras iesaistījušās ģenētisko resursu saglabāšanas programmā, ir iespēja arī saņemt atbalstu.
''Valsts atbalsts ir arī paredzēts, piemēram, ja runājam par Latvijas brūnajām govīm, tad tie ir 155 eiro, zilās govis saņem nedaudz vairāk – 200 eiro, un tāpat arī aitām, cūkām, kazām, zirgiem ir šāds atbalsts paredzēts.,'' klāsta Līdaka.
Un nav jau arī tā, ka šīs vietējās šķirnes vairs ir tikai ar vēsturisku vērtību. Tā, runājot par zilo govi, ''Dimantu'' saimniece Sandra Stricka, kura ir arī zinoša siera gatavotāja, atzīst, ka tās piens ir pat ļoti augstvērtīgs:
''Ja runājam par to, ka cilvēki atkal sāk vairāk ēst sviestu, tad tieši no šo gotiņu piena jau sanāk labākais sviests vai siers, un jebkurš no piena produktiem sanāk labāks, ja piens ir treknāks.''
Arī citas vietējās, senās šķirnes var būt interesantas mūsdienu laukos - jau pieminētie ardeņu šķirnes zirgi var kalpot tūrismam, bet mūsu tumšgalves aitas ir sevi pierādījušas un pieprasītas pat citās valstīs.
