Seksuālo varmāku atpazīt grūti; aizdomu gadījumos jāziņo policijai

Imantas pedofila lieta nedod mieru daudzām ģimenēm, kuras par mājām sauc kādu no Pārdaugavas mikrorajoniem. Varmāku jau vairāk nekā pusgadu nesekmīgi meklē policija. Drošībsargi vēlas noziedznieku notvert, pirms cietis vēl kāds bērns. Tiek uzskatīts, ka viņš ir atbildīgs par četru meiteņu seksuālu izmantošanu.

Šis šogad nav pirmais gadījums, kad sabiedrību šokē seksuāla rakstura vardarbība pret bērniem un pusaudžiem. Notverto dzimumnoziedznieku skaits aug, jo aug arī policijas pieredze šādu noziedznieku meklēšanā. Aptuveni sešus gadus kriminālpolicijai ir īpaša nodaļa, kas veic ar pedofiliju saistītas izmeklēšanas, un tā šobrīd strādā pastiprinātā režīmā.

Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Andrejs Sozinovs norāda, ka mūsu sabiedrība ir izglītota un zina, kā rīkoties nonākot saskarē ar dzimumnoziedznieku:

“Galvenais ir neaizmirst, ka ir jāzvana policijai. Necensties viņus aizturēt pašiem saviem spēkiem. Varbūt novērot un tad piezvanīt, tas vēl būtu pieņemams no policijas viedokļa.Bet necensties viņus aizturēt. Jo varmāka varbūt nezin cik agresīvs un, ja cilvēks nav sagatavots noziedznieka aizturēšanai, tad nav. Galvenais būtu, lai vecāki izrunā ar saviem bērniem, ja nu rodas tāda ekstremāla situācija, un lai paši vecāki, ja viņi redz, ka tas notiek ar citiem bērniem, zinātu kā rīkoties, ka jāizsauc policija. Jo jebkurš tāds gadījums, viņš ir svarīgs. Mums ir jāzin, kur tas notiek, mēs to pieņemam zināšanai, analizējam, lai pēc tam, ja ir noticis noziegums, mums būtu vieglāk notvert.”

Diemžēl ļoti bieži ziņas par vardarbību līdz policijai nemaz nenonāk. Dažādi pētījumi liecina, ka no dzimumnoziegumiem tiek atklāts vien katrs piektais.

Šo statistiku skaidro bijušais Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas psihologs Edgars Caics.

“Vecāka vecuma bērni, kas ir pusaudži, kuri būtu gatavi par to runāt - tas gan ir ļoti retos gadījumos, jo pati problēma ir ļoti komplicēta. Pirms pubertitātes vecumā tiek neapzināta, tāpēc bērns īsti nesaprot, kas ar viņu ir bijis vai nav bijis, viņš kā tādu seksuālas vardarbības apstākli var pat neapzināties, viņš viņu nesaprot. Iespējams, ka no kāda pāridarītāja saņēmis tādus paskaidrojumus, ka es jau esmu tikai gribējis samīļot vai izpaust savas jūtas pret tevi, ka patiesībā tu man liecies simpātisks, es esmu tavs draugs, es tevi mīlu, es tā parādu savu cieņu,” stāsta Caics.

Šāda pieredze neapšaubāmi atstāj traumas. Valsts probācijas dienests vairāk nekā astoņus gadus strādā ar dzimumnoziedzniekiem. Kā rāda dienesta pieredze, varmākas nereti paši ir cietuši no seksuālas vardarbības bērnībā un pusaudžu gados.

“Daļēji tā tas arī ir, ka ļoti liela daļa no šiem cilvēkiem bērnībā paši ir bijuši upuri. Par to tiešām arī bieži raksta un uz to atsaucas, bet pats galvenais šīs programmas mērķis, ar kuru mēs strādājam, ka, neskatoties uz to, kas ir bijis ar tevi bērnībā, tu esi atbildīgs par to, ko tu dari šodien, šeit un tagad. Neviens cits cilvēks, it īpaši upuris, nav vainīgs pie tā, kas ar tevi ir bijis. Šī programma atgriež cilvēku pie viņa personiskās atbildības, pie tā, ko viņš dara savā dzīvē, pie tā, kā viņš dzīvo savu dzīvi,” klāsta Sanita Jakuševa no probācijas dienesta.

Programmu, kuras mērķis ir mazināt recidīva jeb atkārtotu nozieguma izdarīšanas iespēju, tā teikt, absolvējuši gandrīz 300 noziedznieki, kuru apsūdzībās minēta seksuāla vardarbība pret nepilngadīgām personām. Sanita Jakuševa ar šiem cilvēkiem strādā kopš programmas izveidošanas. un , ka tāda noziedznieka profila nav, viņi var būt ļoti dažādi:

Es domāju, ka tāda īpaša noziedznieka profila nav. Jo noziedznieks, kā liecina mūsu pieredze un kā raksta grāmatās un mēs, tagad balstoties uz savu pieredzi, tam arī piekrītam, - ka noziedznieks var būt no jebkādas vides, ar jebkādu izglītību, viņš var strādāt jebkur, var atrasties starp jebkādiem cilvēkiem. Es domāju, ka nav tāda vienota profila,” norāda probācijas dienesta pārstāve Sanita Jakuševa.

Psihologa Edgara Caica pieredze rāda, ka varmāka ļoti bieži ir bērnam pazīstama un pat tuva persona. Viņiem bērni ir viegli pieejami, un vecāki bieži vien pat nepamana šādu tuvināšanos.

“Jāņem vērā arī paša tā varmākas domāšanas gaita, jo nereti arī viņi pārdomā, fantazē. Viņi tā neadekvāti nemetas uzreiz virsū, arī viņi negrib tikt pieķerti, negrib tikt sodīti, lai varētu atkārtot tās savas ieceres. Šeit var pieminēt arī to, ka biežākie upuri, kādi ir sastopami un kādus izvēlas šie varmākas, ir bērni ar īpašām vajadzībām, bērni bez pastāvīgas dzīvesvietas, ielu bērni, bērni bērnunamos, internātskolās, tur, kur tā saikne ar vecākiem nav tik cieša, un bērni, kuriem īsti nav palaimējies ar tuvinieku atbalstu, ” Caics pastāsta, kas ietekmē upura izvēli.

Par upuriem var kļūt fiziski vājāki bērni, no kuriem varmāka negaida nekādu pretestību. Tas, protams, nenozīmē, ka par upuri nevar kļūt bērns no labvēlīgas ģimenes. Par upuri var kļūt jebkurš.

Pazīmes, ka bērns varētu būt cietis no seksuālas vardarbības, ir ļoti dažādas: miega traucējumi, grūtības koncentrēties, nemiers, pāragra interese par seksualitāti, vecumam neatbilstoša seksualitātes izpausmes, bailes no fiziska kontakta, izvairīšanās vai nevēlēšanās doties uz kādu konkrētu vietu, kur, iespējams, noticis noziegums. Bēgšana no mājām nereti norāda, ka nozieguma vieta meklējama tieši tur. Jāpiebilst, ka šīs pazīmes var norādīt arī uz citiem vardarbības veidiem un tām noteikti ir jāpievērš uzmanība.

Policijas pieredze rāda, ka varmākas bērnus bieži meklē sabiedriskās vietās un internetā. Gadījumā, ja bērnam kāda pieauguša cilvēka uzmanība šķiet dīvaina vai kļūst neērta un tuvumā nav vecāku, viņam vajadzētu meklēt citus pieaugušos, piemēram, māmiņu ar bērniem, policistu, apsargu, ja ir mobilais telefons, tad zvanīt vecākiem.

Kāda amerikāņu mamma nesen internetā dalījās ar savu paņēmienu - lai potenciālais varmāka nevarētu iestāstīt bērnam, ka ir vecāku paziņa, bērnam ir jāvaicā parole. Ja cilvēks paroli nezin, ir iespēja, ka viņš samulsīs un bērnam būs iespēja bēgt.

Diemžēl atklāts tiek vien katrs piektais seksuāla rakstura noziegums. Psihologs Edgars Caics iesaka, kā rīkoties, ja esi izjutis pret sevi vērstu seksuālu vai jebkāda cita veida vardarbību:

“Nepalikt ar to vieniem, jo ir iespēja vērsties pēc palīdzības. Un nav obligāti uzreiz varbūt doties uz policiju vienam pašam, jo ir saprotamas bailes par to, kas var tevi sagaidīt, kāds cilvēks tur būs priekšā. Ir šis pats bērnu uzticības tālrunis, kurš ir bezmaksas, kur var zvanīt anonīmi, tev nav jāstādās priekšā, tu vari kaut vai nedaudz uzdrīkstēties pietuvoties šim jautājumam, pats pataustīt, vai gribi būt tālāk atklāts vai nē, kāda varētu būt tā procedūra tālāk. Tāpat tam cilvēkam, cerams, ir draugi vai kāda uzticama persona, varbūt kāds skolotājs. Tātad nepalikt vienam, jo kauna izjūta, vainas izjūta, viņa ir ļoti nomācoša un ļoti nospiedoša un nereti var vedināt uz suicidālām domām, domām par pašnāvību.”

Pēdējā pusotra gada laikā Latvijā Valsts policija ir uzsākusi 55 kriminālprocesus saistībā ar pedofiliju.

Šogad Latviju šokēja vairāki seksuālās vardarbības gadījumi, kad upuri ir mazi bērni. Pēc Valsts probācijas dienesta rīcībā esošās informācijas, septiņos no 10 gadījumiem dzimumnoziegumā cietušais ir nepilngadīga persona. Tāpēc: ja tev šķiet, kāds novēro tavu bērnu - zvani policijai. Ja tev šķiet, ka kāds novēro vai seko nepilngadīgai personai - zvani policijai.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti