"Kāda būs Seda? Pasapņojiet par to, kādu jūs gribat redzēt Sedu," Valmieras novada fonda vadītāja Patricija Siliņa aicina Sedas Kultūras namā sanākušos iedzīvotājus uz lapiņām uzrakstīt, kādu viņi vēlas redzēt savas mazpilsētas nākotni. Lielākoties uz šo tikšanos atnākuši ir gados jauni cilvēki, pamatā jaunās māmiņas:
"Es redzu ļoti daudz optimisma, diemžēl citās vietās mēs diezgan daudz runājam par to, kas nav pats labākais, bet šeit es redzu tiešām optimistiskas sejas, un visiem ir tāda vienota vīzija un redzējums par to, kam šeit būtu jānotiek."
Kamēr rit sarunas ar Valmieras novada fonda vadītāju, Latvijas Radio aprunājās ar Kultūras nama pasākumu organizatori Artu Šomasi. Pirmais, ko viņa uzsver, – ir jāsaprot, ka te ir gan cita mentalitāte, gan gadiem iegājies savs dzīves ritms un skatījums.
"Šeit cilvēki savādāk domā, vienkārši domā savādāk. Es domāju, ka šeit cilvēki vēl nav sapratuši to laikmetu, kurā mēs patreiz esam, tu un es; viņiem tas viss nāk drusku lēnāk," vērtēja Šomase.
Sedas pilsētiņa tapusi pagājušā gadsimta 50. gados, kad, lai sāktu kūdras ieguvi Sedas purvā, strādniekus atsūtīja no visas plašās Padomju Savienības. Kūdras ieguves zelta laiki pagājuši, iedzīvotāju skaits sarucis, palikusi savdabīgā staļinlaika apbūve un krievu valoda.
"Šobrīd ar visu to, kas notiek kaimiņvalstīs, ar Ukrainu, es varu teikt, ka arī šeit Sedā kaut kas mainās, varbūt vairāk es dzirdu latviešu valodu,
varbūt es jūtu, ka cilvēki par kaut kādām lietām vairāk domā, bet viņi par to vēl nerunā šobrīd, bet es redzu no ikdienas attieksmes, ka ir kaut kādas izmaiņas. Tās nav graujošas, bet es redzu, ka cilvēki par daudz ko domā," klāstīja Šomase.
Viens, kas pārsteidza, ir tas, ka uz domradi atnākuši gados jauni cilvēki, jo iepriekš bija priekšstats, ka uz ielas te var satikt tikai cilvēkus jau ļoti cienījamos gados. Sākot sarunu, Latvijas Radio žurnālistei iebilst divas no domrades dalībniecēm Viktorija Bruņina un Laura Liepa:
"Tas tiešām stereotips, ka te tikai pensionāri dzīvo, rekur arī jauni cilvēki arī dzīvo!"
"Sedā ir potenciāls, kurš vēl nav atklāts līdz galam, pilsēta, kura ir jāattīsta, kurai ir jāaug, jāveidojas, ideāla vieta, piemērota ģimenēm ar maziem bērniem, arī senioriem, daba."
Jaunās sievietes uz šo tikšanos jau nākušas ar konkrētiem priekšlikumiem un idejām.
"Vispirms mēs domājam par bērniem, jo, piemēram, normāla bērnu laukumiņa mums nav. Ir ļoti labs stadions, kurš būtībā ir aizmirsts un kuru vajadzētu atjaunot, lai būtu jaunatnei, kur sportot."
"Man pašai ir interese par apzaļumošanu, jo, piemēram, man galīgi plika māja stāv, bez viena koka, gribās zaļumu."
Savas idejas ir arī sedēnietim Arsēnijam Cepeļovam: "Ideju ir ļoti daudz, ko un kā vēl varētu savā pilsētā uzlabot, varbūt ko uztaisīt jaunu, es domāju, ka mūsu pilsētā būtu vajadzīgs bērnu vai jauniešu centrs, es uzskatu, ka mūsu pilsētai ir daudz pašvaldības ēku un telpu, lai varētu tādu centru izveidot."
Šomase, kura vairāk pazīst šejienes cilvēkus, vērtēja, ka ir vajadzīgs līderis, un, viņasprāt, šie jaunie cilvēki spētu iekustināt mazpilsētas sabiedrību.
"Mēs jūtam, ka mums mainās jaunieši, arī jaunieši paliek tādi solīdāki, paliek gribošāki. Tā paaudze, kas ir te domradē atnākuši, viņi ir tie, kas kaut ko grib, jo,
ja pagājušajā gadā es vienam jaunietim pateicu paldies par to, ka palīdzēja brīvprātīgi parku izkopt, tad šogad jau es deviņiem pateicu paldies,
un varbūt kaut kāda līderu grupa ir vajadzīga un man liekas, ka viņa šobrīd arī veidojas," sacīja Šomase.
Valmieras novada fonda tikšanās reizēs izskanējušās iedzīvotāju idejas ir arī iespēja realizēt projektu konkursā "Sev, tev, novadam", tātad iegūt arī finansējumu. "Visas idejas, kas ir izskanējušas domradē, tām mēs arī dosim ekstra divus punktus vērtēšanas skalā, un gaidām pieteikumus," teica Siliņa.
Bet vai sedēnieši būs paši gatavi arī savas ieceres realizēt?
"Es būtu ar mieru to izdarīt, es arī varētu organizēt komandu."
"Mums ir pieredze bijusi, vienu mazu projektu jau uzrakstījām, tā ka vēlme ir."
"Nu, mēs esam gatavi, vienīgi, nu, pēc manām sajūtām, mums trūkst tās informācijas par projektu rakstīšanu, mēs to nemākam, bet mēs esam gatavi mācīties."
"Mēs esam gatavi, jo, kā saka, ja ne mēs, tad kurš."
Varbūt tik tiešām Sedā ledus ir sakustējies, un šī bija pirmā reize, kad, veidojot sižetu par šīs mazpilsētas iedzīvotājiem, varēja iztikt tikai ar latviešu valodu.
