''Varētu teikt, ka mēs esam nedzirdīgo ausis, tā arī tautā ir iegājies, ka surdotulks ir nedzirdīgo ausis,'' tā par savu darbu, veidojot saikni starp dzirdīgo un nedzirdīgo pasauli, saka Ritma Egle. Ikdienā viņa palīdz 28 Alūksnes novada nedzirdīgajiem cilvēkiem un septiņiem Smiltenes tehnikuma Alsviķu struktūrvienības audzēkņiem. Ritma Egle stāsta, ka ikdienā ir ļoti daudz situāciju, kurās nākas palīdzēt nedzirdīgajiem cilvēkiem kārtot dažādas sadzīviskas lietas:
''Pieņemsim, vajag cilvēkam nopirkt malku. Nu kur viņš nopirks? Viņš nāk un prasa, kur varētu iegādāties, un es viņam sazvanu malkas piegādātāju, un viņš priecīgs aiziet un gaida savu malciņu. Arī tāpat pie ārsta - mēs pierakstāmies pie ārsta un noteiktā laikā ejam uz vizīti.''
Smiltenes tehnikuma Alsviķu struktūrvienībā izglītību un arodapmācību apgūst arī cilvēki ar īpašām vajadzībām. Alsviķu struktūrvienības vadītāja Astrīda Bētere stāsta, ka surdotulcei Ritmai Eglei skolā nākas būt arī reizē sociālajam darbiniekam:
''Viņa ir tā, kas nāk pie manis un saka, Astrīda, tur ir vajadzīgs atbalsts, un tad savukārt sociālais pedagogs pieslēdzas sociālajam dienestam un mēģinām risināt tīri sadzīviskas lietas, kas vispār skolai nebūtu jādara, jo nav noslēpums, ka lielākā daļa šo cilvēku tomēr nav gatavi dzīvei tā, kā mēs to saprotam, un tāpēc ir vajadzīgi šādi cilvēki kā Ritma, kas viņiem ir līdzās un atbalsta.''
Ritma Egle par saviem audzēkņiem saka - visvairāk sāp sirds par to, ka ir ļoti grūti atrast darbu.
''Darba devēji baidās no nedzirdīgiem cilvēkiem, es esmu Alūksnē ar savējiem gājusi pieteikties darbā – prasa: kā mēs sazināsimies? Nu jā, ir bailes, Ja viņiem būtu darbs, tad nebrauktu arī tik daudz prom uz ārzemēm, ļoti daudz mūsējie ir prom ārzemēs, ļoti daudz, un ja viņam ir darbs, viņš arī jūtas labāk,'' skaidro tulce.
Atrast darbu ir viena galvenajām problēmām, saka arī skolas galdniecības skolotājs Raitis Ramanis:.
''Nu ļoti, ļoti, ļoti tas ir problemātiski, ir, protams, cilvēki, kas ir saprotoši, bet ir, ka man pasaka darba devējs - man vajag naudas pelnītāju nevis kaut kādu praktikantu... Tur jau tā lieta, ka uzņēmumos jau nav tāda zīmju tulka.''
Un arī tulks ne vienmēr var palīdzēt, piemēram, situācijās, kad ierēdņi atsaucas uz datu aizsardzības likumu, kā tas ir, kaut vai skaidrojot nepareizu telefona rēķinu.
''Atnāk teiksim cilvēks - kaut kas ar to rēķinu nav kārtībā, zvanām uz turieni. Saka - nosauciet personas kodu, jūs esiet tas cilvēks? Saku - nē, viņš ir dzirdes invalīds, - kad zvanu, es vienmēr stādos priekšā, ka es esmu surdotulks. Talāk: viņš pats lai nāk. Es saku - bet viņš nedzirdīgs, viņš nedzird. Atbild: neko nevaram palīdzēt, neko nevaram palīdzēt, mēs nedrīkstam jums teikt, viss. Tas ir ļoti smagi, un šajās iestādēs ļoti daudzi nesaprot, ka dzirdes invalīds, nedzirdīgais nesaprot arī rakstīto, ne visi, protams, bet lielākā daļa nesaprot, jo nedzirdīgajam jau dzimtā valoda ir zīmju valoda, latviešu valoda jau viņam ir iegūtā valoda,'' problēmu ar piemēru skaidro tulce.
Ritma Egle arī stāsta, ka surdotulks nedzirdīgajiem cilvēkiem ir ne vien palīgs, bet arī tas, kurš uzklausa gan bēdās, gan priekos, bet diemžēl šo cilvēku, kas palīdzētu veidot saikni ar dzirdīgo pasauli ļoti trūkst, it sevišķi laukos:
''Jā, teiksim, Balvos nav, Gulbenē nav, es braucu arī uz Gulbeni, Balviem, Madonu, kaut kā mēs izlīdzamies. Es esmu jau pensionāre, bet es nevaru aiziet no viņiem, nu kā es tagad aiziešu no viņiem, ja viņam manis nav, tulka nav... Tulki, kas izmācās, viņi jau nenāks te uz provinci...''
Ritma Egle par savu darbu aizvadītā gada nogalē saņēma arī Latvijas Nedzirdīgo savienības atzinību „Gada surdotulks 2019”.
