16.marta leģionāru piemiņas pasākumus tradicionāli ievadīja dievkalpojums Rīgas Domā. Jau pirms desmitiem rītā uz baznīcu plūda vairāki simti ļaužu ar ziediem un Latvijas karogiem rokās. Doma laukums un vecpilsēta līdz pat Brīvības piemineklim - pamatīgā policijas uzraudzībā, lielā skaitā arī „Daugavas vanagu” nolīgtie privātie apsardzes vīri. Ieeja baznīcā žurnālistiem bija liegta.
Pats gājiens sākās pusstundu vēlāk nekā iecerēts, un jau pēc pirmajiem noietajiem metriem uzreiz atkal apstājās uz vēl aptuveni 10 minūtēm. Iespējams, lai Brīvības pieminekli tā dalībnieki sasniegtu pēc plkst.11:30. Līdz šim laikam demonstranti drīkstēja izmantot skaņu pastiprinošās ierīces.
Tikmēr Doma laukuma otrā pusē, aiz policistu ķēdes, ar plakātiem, svilpēm un improvizētām karātavām pulcējās ap pussimt tā saukto antifašistu. Protestēt šogad bija ieradušies arī pārdesmit Vācijas, Ungārijas un Itālijas antifašistu organizāciju pārstāvju, arī Agnese Dīterta no Berlīnes.
„Daudzu mūsu organizācijas biedru vecvecākus vai radus nogalināja holokaustā. Tāpēc mēs cīnāmies pret fašismu, kur vien tas parādās. Ne tikai šeit. Mēs cīnāmies pret neonacistiem Vācijā, Dānijā, Zviedrijā, ASV un citur. Mūsuprāt, nepiedienas slavināt vecos SS-iešus, atzīmējot 16.martu, tāpēc esam šeit. Mēs neesam pret Latviju un latviešiem, mēs esam pret fašistiem un tiem, kas šeit slavina fašismu,” savu dalību protesta akcijā skaidroja Dīterta.
Sīmona Vīzentāla centra vadītājs Eiframs Zurovs pauda, ka saprot - cilvēki gribēja neatkarību, cilvēki gribēja brīvību, tas ir pilnīgi pamatoti, „bet pievienoties slepkavnieciskākajam režīmam cilvēces vēsturē – tas nav īstais veids, kā to sasniegt”.
Gājiena dalībniece Maruta gan uzskata, ka „tā ir tāda vājprātīga dogma, mēs nesvinam, mēs pieminam, mēs klusi aizejam, noliekam ziedus, ar to arī tas mūsu gājiens.. kādi te fašisti, es nezinu”.
„Mēs esam pret fašismu un pret staļinismu” un „16.marts - brīvības cīnītāju atceres diena” - ar šādiem atbildes plakātiem pēc piemiņas brīža policijas uzraudzībā ceļā uz Brīvības pieminekli devās daži desmiti veco leģionāru šineļos un krietns pulks viņu atbalstītāju, tostarp nu jau atlaistais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Einārs Cilinskis no Nacionālās apvienības un viņa partijas biedri. Gājiena priekšgalā - ar bungām un karavīru dziesmām vīru kopa „Vilki”.
Ar žurnālistiem Cilinskis vairs runāt nevēlējās, norādot, ka ir visu pateicis, ko par šo lietu domā. „Man vairāk nav nekas jauns sakāms,” sacīja nu jau bijušais ministrs.
Gājiena dalībnieks Kārlis savukārt sacīja, ka gājienā svarīgi piedalīties, lai „atcerētos, pieminētu karavīrus, kuri cīnījās par brīvu Latviju, lai viņi nav aizmirsti”. Jānis savukārt skaidroja, ka ir šeit, jo cieta viņa vectēvs, cieta viņa sievas vectēvs. „Es domāju, ka es viņiem šādā veidā parādu godu,” sprieda Jānis.
Protestētāju solītie laivinieki ar padomju dziesmām izpalika, jo Rīgas dome slēdza satiksmi kanālā, pamatojot to ar plūdu risku. Protestētāji leģionāru gājienu ar saucieniem pavadīja no Bastejkalna un iežogotā Brīvības pieminekļa barjeru otras puses. Dažiem rokās holokausta liecības, pie krūtīm Sv.Jura lentītes.
Viens no protestētājiem Grigorijs Drozdovs skaidroja, ka atnāca ”pateikt, ka ne visi cilvēki grib atcerēties fašistisko okupāciju un priecāties par to”.
„Lai nebūtu protestu, pietiek izbeigt šito starpnacionālā naida kurināšanu Latvijas kanālos, avīzēs, atgriezt visiem pilsonību un atzīt krievu valodu par oficiālo. Tad būs miers un draudzība, un nebūs nekādu domstarpību," skaidroja Drozdovs.
Aptuveni pulksten 12:00 Leģionāru piemiņas gājiens beidzot ir sasniedzis Brīvības pieminekli. Šeit viņus sagaida demonstranti, bet viņus no gājiena šķir gan sēta, gan dubulta policijas rinda.
Gājiena dalībnieki, lai gan gandarīti par policijas darbu, pauž vilšanos, ka ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa pavada tāda ažiotāža.
Gājiena dalībnieks Aldis Kallītis skaidro, ka ieradies tāpēc, ka viņa tēvs bija leģiona virsnieks, „viņam bija laba izglītība, viņam nevajadzēja karu, bet diemžēl bija jākaro...”
„Un, otrkārt, ko nozīmē, ka mēs savā valstī nedrīkstam aiziet pie sava pieminekļa?" retoriski jautāja Kallītis.
Leģionārs Gunārs Konters šogad veselības dēļ gājienu izlaidis, atnācis vien nolikt ziedus, un ir pārdomās, vai Ukrainas notikumu iespaidā leģionāru gājienu nelabvēļi nepavērsīs pret viņiem pašiem.
"Beigās jau tā iznāk... Sacīja, ka nebūs tuvumā šitie rējēji, bet tepat, aiz tā žoga, viņi bļauj. [Bijušais Satversmes aizsardzības biroja priekšnieks Jānis] Kažociņš jau teica, ka nevajadzētu iet, lai nebūtu viņiem ko apriet...," sacīja Konters.
Par spīti bažām par iespējamām nekārtībām, 16.marta pasākumi beidzās bez lieliem starpgadījumiem. Kārtības policijas priekšnieks Artis Velšs lēš, ka gājienā piedalījušies apmēram pusotrs tūkstotis cilvēku. Ar likumsargu darbu viņš ir apmierināts.
"Sagatavojušies mēs noteikti bijām. Skaidrs, ka pasākumā, kurā ir divas konfrontējošas puses, mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena no pusēm necieš. Nav jau 16.marts pirmo gadu, un katru gadu šī situācija mainās, līdz ar to policija izstrādā atbilstošu taktiku. Uzskatu, ka šī gada taktika ir attaisnojusies, jo bija novērstas konfrontācijas, nav cietušo," sprieda Velšs.
Starptautisko notikumu gaismā šogad 16.marta pasākumiem Rīgā bija pievērsta arī krietni lielāka mediju uzmanība. Policija bija akreditējusi vairāk nekā 150 žurnālistu, tostarp daudzus no citām valstīm.
