Tolaik Padomju Savienībā vadības grožus bija pārņēmis Mihails Gorbačovs, kas bija pasludinājis demokratizācijas, pārkārtošanas un atklātuma politiku. Rīgā uz forumu sapulcējās rakstnieki, mākslinieki, teātra darbinieki, žurnālisti, lai izstrādātu ieteikumus gaidāmajai Vissavienības kompartijas konferencei.
Dzejnieks Jānis Peters norādīja - pienācis laiks runāt par padomju republiku suverenitāti un nāciju reālu līdztiesību. „Latvija ir īpaši neapskaužamā situācijā ... revolūciju, karu , represiju rezultātā, tauta savā etnoģeogrāfiskajā teritorijā kļuvusi par minoritāti. Ja inteliģenci uzskata par sirdsapziņu, tad tagad sirdsapziņai ir jārunā,” – tā Peters 1988.gada jūnijā.
Plēnuma dalībnieki aicināja LPSR konstitūcijā iekļaut pantu, kas paredzētu latviešu valodai valsts valodas statusu. Kritizēja arī PSRS tautsaimniecības politiku. Gandrīz 50 gadus, neatbilstoši Latvijas ekoloģiskajām īpašībām un kultūrvēsturiskajam tipam, šeit neapdomīgi attīstīja lielražošanu un iepludināja darbaspēku.
Īstu sprādzienu izraisīja publicista Mavrika Vulfsona drosme. Viņš pirmo reizi atklāti, kompartijas vadoņu klātbūtnē, paziņoja - Latvija 1940.gada 17.jūnijā tika okupēta. "Jūs nupat nogalinājāt Padomju Latviju! " - tā uz Vulfsona teikto esot reaģējis kompartijas līderis Boriss Pugo. Plēnums tiešām ievadīja latviešu tautas trešo atmodu - pēc pāris mēnešiem izveidojās Tautas fronte.
