Medicīnas laboratorijām akreditācija bija jāveic līdz šā gada beigām.
Atlikušas ir vēl tikai dažas darba dienas, taču no 82 laboratorijām, ar kurām līgumus pagājušajā gadā ir slēdzis Nacionālais veselības dienests, akreditāciju izgājušas ir vien aptuveni 30.
Lai akreditētos, laboratorijām ir jāatbilst Starptautiskās standartizācijas organizācijas (ISO) noteiktām prasībām. Tā kā lielākā daļa laboratoriju nav akreditējušās, Veselības ministrija rosināja Ministru kabineta noteikumos akreditācijas termiņu pagarināt uz gadu. Pretējā gadījumā no 1.janvāra vairāk nekā puse laboratoriju Latvijā nevarētu strādāt.
Pret obligāto prasību iegūt ISO sertifikātu iestājas Latvijas Slimnīcu biedrība.
Biedrības vadītājs Jevgeņijs Kalējs uzskata, ka ISO sertifikācija ir bezjēdzīga un dārga prasība, kas kvalitāti laboratorijās nepalielinās.
“Laboratoriju analīžu kvalitāte pašreiz jau ir ļoti augstā līmenī. Ja mēs skatāmies visas Eiropas valstis, tad tikai divās Eiropas valstīs šis te ir obligāts, bet visās topa Eiropas valstīs šis te pasākums ir brīvprātīgs. Ja kāds grib, tad to dara, bet tas nav obligāts nosacījums,” saka Kalējs.
Naudas trūkuma dēļ savu laboratoriju nav akreditējusi Alūksnes slimnīca. Tās valdes priekšsēdētāja Maruta Kauliņa uzskata, ka no obligātas ISO sertificēšanas ieguvējas būs privātās laboratorijas: “Protams, tās, kas ir privātfirmas, un viņas grib piedalīties lielākā konkurencē, centralizētās laboratorijas, viņām tas ir vajadzīgs. Viņas to uzskata kā par brendu. Tas jau nav noslēpums, ka Centrālā laboratorija un arī Gulbja laboratorija, tām ir ļoti liels segments tieši ambulatoro laboratoriju pakalpojumu klāsta izmantošanā, gan arī pārņem mazākās laboratorijas.”
Tikmēr Veselības ministrijas Veselības departamenta direktors Ēriks Miķītis noliedz, ka obligātā akreditācija ir privāto laboratoriju lobēšanas rezultāts. Nākamā gada laikā Veselības ministrija gan plāno vēlreiz pārrunāt akreditācijas prasības ar slimnīcām, taču pagaidām no savas pozīcijas ministrija netaisās atkāpties.
“Tas, ka kādai kvalitātes kontrolei, kvalitātes uzraudzībai, kas ir ārējā kvalitātes uzraudzībai, kas nav savas iestādes iekšienē, - tādai kvalitātes uzraudzībai ir jābūt. Tas, ka šī sistēma ISO nav vienīgā pasaulē iespējamā, tas arī ir skaidrs. Bet tā kā Latvijā pirms vairāk nekā pieciem gadiem tika pieņemts, ka šī būs tā sistēma, tad es nedomāju, ka būtu lietderīgi mētāties no vienas sistēmas uz citu,” saka Miķītis.
Ministrijas ierēdnis arī uzsver, ka vairākas laboratorijas jau ir akreditētas pēc esošajām kvalitātes prasībām un noteikumu mainīšana akreditācijas procesa vidū nebūtu korekta.
