Ikkatrā mājā, kur iegriežas ekspedīcijas dalībnieki, var uzzināt savu daļu vēstures, gan par saimniecisko darbību, gan par dzimtu un tās likteņstāstiem. Latvijas Universitātes doktorante Līga Miklašēviča, kas jau vairākus gadus piedalās šajās ekspedīcijās, vērtē, ka savāktais ir unikāla liecība, ko neatrast vēstures grāmatās, bet kas parāda pēdējo 100-150 gadu dzīvi Latvijā.
„Ja nevāks un nerunās ar vecajiem ļaudīm, mēs zaudēsim daudz, mēs nezināsim, kā bija pirmspadomju laikā, padomju gados. Mēs atbraucam, ir tīrradņi, es negaidīju, ka cilvēki būs tik atvērti,” saka Miklašēviča.
Pētnieki iegriežas lauku mājās, uzklausa likteņstāstus, pēta izloksni, folkloru, teikas, nostāstus, vārdu sakot itin visas aizgājušo gadu liecības. Ekspedīcijas vadītāja Janīna Kursīte–Pakule kā galveno pārsteigumu Ziemeļvidzemē vērtē te vēl esošās rijas, kas jau gan ar šīfera jumtiem, bet viena pētniekiem ir bijis īsts atradums.
Pētnieku grupā ir gan maģistranti, gan doktoranti, gan arī šogad pirmo reizi piedalās vietējie jaunieši. Valkas ģimnāzijas skolnieks Dāvis Igaunis stāsta, ka daudz kas ir bijis pārsteigums: „Sākumā man nebija tāda doma, ka veci cilvēki tik interesanti var izstāstīt. Man patīk, tagad es varētu citiem jau pastāstīt, vēstures stundās palīdzēt.”
Gan šajā, gan iepriekšējās ekspedīcijās Latvijas novados savāktie materiāli paliks ne tikai zinātniskajos darbos un publikācijās, ir arī apjomīgāka iecere, proti, sagaidot Latvijas simtgadi, izveidot enciklopēdiju.
„Tajā nevis viens vai pieci akadēmiski izglītoti cilvēki uzraksta, bet iesaistot no visiem Latvijas novadiem visdažādākos cilvēkus – par Latvijas svētumiem, Latvijas vērtībām un simboliem,” ieceri skaidro Kursīte-Pakule.
Līdzīgas ekspedīcijas iepriekšējos gadus jau bijušas Kurzemē, Latgalē, Zemgalē un arī Sibīrijā.
