Pavalstniecība, (ne)pilsonība un «Nansena» pases. Intervija par valstspiederību Latvijai 100 gadu garumā

Pirms 100 gadiem, 1919.gada 23.augustā, Latvijā tika pieņemts likums par pilsonību, kurš uz to brīdi bija viens no liberālākajiem pasaulē. Par pilsoni varēja kļūt jebkurš, kurš dzīvoja šajā teritorijā pirms Pirmā pasaules kara sākuma, un nebija etnisko kritēriju.

Kāpēc vēlāk parādījās atsevišķās normas latviešiem, līviem un viņu pēctečiem, kādu iemeslu dēļ sieviete, kas precējās ar ārzemnieku, zaudēja Latvijas pilsonību, vai var uzskatīt, ka arī starpkaru laika Latvijā bija savi nepilsoņi – “Nansena pases” turētāji, un vai Latvija varēja iztikt bez nepilsoņu statusa pēc 1991.gada?

Rus.LSM.lv sarunājas ar Jāni Plepu – tiesību zinātņu doktoru, prezidenta Raimonda Vējoņa padomnieku, prezidenta Egila Levita padomnieku tiesību politikas jautājumos, Latvijas Universitātes  Tiesību teorijas un vēstures zinātņu katedras vadītāju.

Meklēja mazākuma, īpaši vāciešu, atbalstu

1919. gadā pieņemtais Latvijas likums par pavalstniecību bija viens no tolaik liberālākajiem ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē. Visi, kuri šeit dzīvoja pirms Pirmā pasaules kara, varēja kļūt par pilsoņiem. Kāpēc Latvijā bija šāds liberālisms? Vairākas jaunas valstis Eiropā tolaik mēģināja būvēt etnisku nāciju.

“Par Latvijas valsts pilsoni skaitās ikkatrs agrākās Krievijas valsts pavalstnieks, bez tautības un ticības izšķirības, kurš dzīvo Latvijas. robežās, ir cēlies no Latvijas robežās ietilpstošiem apgabaliem, vai uz Krievijas likumu pamata bija jau pirms 1. augusta 1914. g. piederīgs pie šiem apgabaliem un nav līdz šī likuma izsludināšanas dienai pārgājis citā pavalstniecībā.”
Valdības Vēstnesis, 05.09.1919

Ļoti interesanti ir tas, ka vēl 1918. gada 18. novembra neatkarības proklamēšanas akta uzsaukums saucas “Latvijas pilsoņiem”. Tātad tā sajūta, kas būs Latvijas pilsoņi, patiesībā jau bija skaidra tolaik. Un bija arī Kārļa Ulmaņa proklamēšanas akta runa tagadējā Nacionālajā teātrī, ka visi Latvijas pilsoņi bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt. Tas bija svarīgi tā iemesla dēļ, ka jaunajai Latvijas valstij, lai gūtu panākumus un noturētos sarežģītajos apstākļos, bija nepieciešams mazākumtautību atbalsts - tajos laikos vispirms no vācbaltiešu puses. Tā bija maza, bet ļoti stipra mazākumtautība ar savu plānu – jo tomēr bija arī ideja par Baltijas hercogisti.

Un, tā kā tas gars jau bija iekodēts proklamēšanas aktā, attiecīgi likums par pavalstniecību tajā ziņā bija salīdzinoši tehnisks. Jau bija pārliecība, ka visi, kas ir dzīvojuši Latvijas teritorijā līdz 1. pasaules kara sākumam un kuriem ir piederības sajūta valstij, var kļūt par pilsoņiem. Es speciāli paraudzījos, kā to darīja Igaunijā un Lietuvā tajā laikā – tā pieeja bija salīdzinoši līdzīga. Tur arī atskaites punkts bija 1. pasaules kara sākums. Gan jāteic, Lietuvai bija mazliet lielākas problēmas ar poļu minoritāti Viļņā, kas radīja konfliktu. Un bija arī Mēmeles/Klaipēdas situācija ar vācbaltu minoritāti. Tajā ziņā Latvija un Igaunija šīs lietas risināja vienkāršāk.

Valsts dibinātāju vidū bija diezgan dažādi cilvēki. Bija Kārlis Dišlers, kurš rakstīja, ka Latvijas pilsoniskām projektam jāņem tāds piemērs kā Šveice, kur dažādu tautību cilvēki ir vienota nācija. Un bija Kārlis Ulmanis no Zemnieku savienības. Tur nebija diskusiju par etnisko faktoru pilsonības kontekstā?

Šeit jāņem vērā divas lietas. Pirmā – tā laika etniskā proporcija sabiedrībā. Kā rāda tautas skaitīšanas dati, latviešu nācija bija ļoti pārliecinoši dominējoša. Tie skaitļi noteikti atšķiras pilsētās, bet valsts mērogā latvieši skaitliski dominēja, un tas lielā mērā ietekmēja gan pašas nācijas, gan arī mazākumtautību attieksmi. Piemēram, Pauls Šīmanis un citi liberāli noskaņoti vācbaltieši Tautas Padomē teica, ka nevajag rakstīt (konstitūcijā), ka latviešu valoda ir valsts valoda, jo tas tāpat visiem ir skaidrs.

Otrs faktors, kas bija 1918.-1920. gados, bija liberālo vērtību augstais punkts Latvijā un Eiropā. Un, ja mēs runājam par Kārli Ulmani, viņš tajos laikos ir krietni cits Ulmanis nekā autoritārā režīma laikā. Tolaik bija pārliecība, ka mazākumtautības ir Latvijas sabiedrības daļa, un visi, kas nākuši no Latvijas zemēm, ir vienlīdzīgi tiesībās pretendēt un iegūt pilsonību.

Vienīgi, kad mēs raugāmies uz autoritārā režīma laiku - bet tas ir visā Eiropā vērojams - parādās šīs pretrunas starp etniskajām grupām un tiek meklētas vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. Pat Čehoslovākija, kur bija ļoti stipra demokrātija, lielā mērā sabruka un nespēja būt rīcībspējīga šo iekšējo diskusiju ietvarā, kur bija Sudetu vācieši, slovāki un čehi.

Eksperti saka, 1919. gada likums bija ļoti labs tiem, kuri tolaik dzīvoja Latvijā – viņiem uz vietas bija viegli pierādīt savas saiknes ar šo zemi pirms Pirmā pasaules kara sākuma. Tomēr apmēram trešdaļa no iedzīvotājiem pēc kara bija ārpus Latvijas. Tostarp vēl 1915. gadā, kara laikā, 40 tūkstoši Latvijas ebreju pēc cariskās Krievijas lēmuma bija pārvietoti uz Austrumiem. Vēlāk daudzi trimdas ebreji memuāros rakstīja, ka, mēģinot atgriezties jau neatkarīgajā Latvijā, robežsardze bieži darīja tā: ja tu runā latviski kā dzimtajā valodā – laipni lūdzam, ja ne – parādiet dokumentus, kas apstiprina, ka esi šeit dzīvojis pirms kara. Ja dokumenti ir jāmeklē Latvijā – nevari iebraukt. Pēc statistikas, 1914. gadā Latvijas teritorijā dzīvoja apmēram 180 tūkstoši ebreju, 1920. gadā – 80 tūkstoši, bet 1925. gadā – 95 tūkstoši. Puse pazūd. Šie memuāru stāsti atgādina stāstus par Pilsonības un migācijas lietu pārvaldes (PMLP) ierēdņu patvaļu 90. gadu sākumā.

Šo tēmu es nebiju pētījis, bet bēgļu atgriešanās bija speciāls jautājums, un tur bija atsevišķa vienošanas ar padomju Krieviju pie miera līguma par to, kādā veidā tas notiek. Speciālais likuma regulējums – tas liecina, ka problēma pastāvēja. Es pieļauju, ka varēja būt dažādi gadījumi, kur spēlēja lomu personības faktors – šis ierēdnis, kurš pieņem lēmumu. Bet Augstākas tiesas spriedumi par šādām lietām man nenāk prātā.

Priekštecis aizbraucis cara Aleksandra III laikā? Latvieši un līvi var atgriezties

1919. gada likumā etniskais faktors Latvijas pilsonības kontekstā vēl nebija pieminēts. Kad tas parādījās pirmoreiz? Šodien dzīvojošiem ārvalstīs latviešu un līvu pēctečiem ir tiesības iegūt pilsonību.

Šobrīd tas ir pilsonības likumā, bet, ja mēs skatāmies uz agrāko laiku – visdrīzāk, tie būs 1991. gada Augstākas padomes lēmumi. Tur parādās jautājums par latviešiem un līviem, kuru priekšteči nav bijuši Latvijas pilsoņi. Tas ir mēģinājums atstāt pēcnācējiem atgriešanās durvis vaļā. Situācijas tur ir bijušas dažādas. Viens stāsts ir par iekšējiem migrācijas procesiem Krievijas impērijā, arī pēc 1905. gada revolūcijas, arī pierobežā, otrs – par iekšējiem migrācijas procesiem PSRS laikos. Un vēl bija sievietes, kas zaudējušas pilsonību laulības rezultātā.

Kāpēc, jūsuprāt, 1919. gadā etniskā faktora pieminēšana politiķiem nelikās aktuāla? Daudzi latvieši izceļoja uz Sibīriju vēl 19. gadsimta otrajā pusē – cara laikos bija gan ekonomiskie migranti, gan izsūtītie par piedalīšanos nemieros.

Grūti pateikt. Ļoti iespējams, ka svarīgāk tolaik bija noteikt pilsonisko kopumu pirmo reizi, un pieturas punkts bija izvēlēts dzīvošana Latvijas teritorijā pirms Pirmā pasaules kara. Iespējams, ka saziņas iespējas tolaik bija ļoti ierobežotas, saiknes bija pārrautas, -- aizceļošana uz Ameriku vai uz Sibīriju cara laikos faktiski bija nu tā...

Telefona nav, jā.

Un Feisbuka nav (smaida). Toties tagad Latvija jebkuram latvietim vai līvam, kura priekštecis dzīvojis Latvijas teritorijā no 1881. gada, automātiski garantē iespēju reģistrēties kā Latvijas pilsonim.

Vai ir kaut aptuveni apzināts, cik daudz tādu cilvēku pasaulē varētu būt?

To grūti teikt. Lībiešu skaits pasaulē ir ļoti mazs, un, runājot par latviešiem – tas jautājums, kas varētu būt vērtējams, ir paša cilvēka identitātes apsvērumi. Nu tā: vai jūs jūtat to vecvecmāmiņu vai vecvectēvu, kurš pēc 1881. gada izbrauca no Latvijas zemēm? Mēs tādu iespēju esam nodrošinājuši. Vai kāds to izmantoja – tas atkarīgs no katra cilvēka.

Apprecēji ārzemnieku? Vairs neesi Latvijas pilsone

Kaut 1919. gada likums bija liberāls, no šodienas viedokļa tur bija diezgan dīvains moments, saistīts ar sieviešu tiesībām: ja Latvijas pilsone salaulājas ar ārzemnieku – viņa zaudē Latvijas pilsonību.

Tas bija tajā laikā starptautiskajās konvencijās regulēts jautājums.

Jā, ANO konvencijā šo principu mainīja tikai 1957. gadā.

Tieši tā. Bet uz 1919. gadu civiltiesībās pastāvēja vīra vara. Likumos pat bija rakstīts, ka, stājoties laulībā, sieviete pāriet no tēva varas vīra varā. Atbilstoši tā laika priekšstatiem, ģimenei bija jābūt ar vienu pavalstniecību, ar vienu pasi.

Līdzīgi tolaik bija ar dubultpilsonības jautājumu – tā nebija pieļaujama, jo bija princips, ka cilvēks var būt uzticams tikai vienai valstij. Bet interesanti, ka šajā procesā bija attīstība uz priekšu, un kā Latvijas sūtnis Kārlis Zariņš Londonā to darīja pēc Otra pasaules kara. Ļoti daudzi Latvijas pilsoņi pēc 40. gadu kara laika emigrācijas ieguva Lielbritānijas pilsonību. Un viņi, būdami pedantiski cilvēki, likuma paklausības garā audzināti, sūtīja Latvijas pases Zariņam, sakot, ka viņi nevar to paturēt, jo viņi neizpilda likuma prasības. Zariņš sūtīja pases atpakaļ, pagarināja, rakstot, ka mēs esam sarežģītos laikos un mums svarīgi, ka jūs paliekat uzticīgi Latvijai. Un uzskatiet pasi par tādu kā piederības apliecinājumu. Faktiski mēs redzam, ka viens atbildīgs ierēdnis jau 40. gadu beigās, 50. gadu sākumā spēja ļoti moderni...

Vai no likumības viedokļa tas bija korekti?

Nesen bija Satversmes tiesas spriedums par šo jautājumu, kura pateica, ka Zariņam bija tiesības tā darīt, jo viņš reaģēja uz apstākļiem (LSM.lv: Satversmes tiesa atzina, ka Latvijas normatīvo aktu, tostarp Pavalstniecības likuma, noteikumi bija jāpiemēro, ņemot vērā okupācijas situāciju un valsts intereses. Formāla šo tiesību normu interpretācija un piemērošana būtu bijusi pretrunā ar Latvijas valsts interesēm prettiesiskās okupācijas laikā (Satversmes tiesas 2010.gada 13.maija sprieduma lietā Nr. 2009-94-01 13.4.punkts)).

Juridiski tas nav pēc principa “Eto noga kogo nado noga”?

(smaida) Tajos apstākļos tā bija pareiza rīcība, Zariņam bija šāda interpretācija: šobrīd es dalu pases, un tad, kad tiks atjaunota Latvijas neatkarība, parlaments sanāks un tiks skaidrībā ar to, būs dubultpilsonība vai nebūs, -- un pagaidām šī pase ir kā saikne ar Latvijas ideju. Un interesanti, ka Latvijas pases tika izsniegtas visus 50 okupācijas gadus mūsu sūtniecībās, un ar šiem dokumentiem varēja ceļot. Bija pat kuriozi elementi, kad pēc neatkarības atjaunošanas Zariņa meita pirmoreiz ierodas Rīgā -- viņa turpināja sūtņa Zariņa darbu – un medijos bija fotogrāfija, kur mūsu robežsargi pēta šo pasi. Jo citur valstīs pases attīstījās, mainījās tehnoloģijas, bet mūsu sūtņi ārvalstīs izsniedza tādas pases, kādas bija standartā uz 1939.-1940. gadu. Un, piemēram, runājot par sievietes lomu tolaik – sievietes toreiz ierakstīja vīra pasē, un fotogrāfijas līmēja tur.

90. gadu sākumā bija diskusijas, ko darīt ar to sieviešu, kuras laulības rezultātā zaudējušas Latvijas pilsonību, pēctečiem – atzīt viņus pa pilsoņiem vai ne.

Jā, to atrisināja pilsonības likumā: ja sieviete bijusi pilsone un zaudējusi pilsonību saistībā ar stāšanos laulībā ar ārzemnieku – tur viens tāds gadījums ir, par kuru es stāstīju studentiem. Iespēja pēcnācējiem atgūt pilsonību parādās 90. gadu vidū.

Tiem pilsoņiem, kuri bija emigrējuši jau PSRS laikos režīma represiju dēļ, likumā bija paredzētas tiesības atgūt Latvijas pilsonību. Bet tiem, kuri emigrēja uz Izraēlu un kļuva par tās valsts pilsoņiem, jau neatkarīgās Latvijas laikā bija strīdi ar PMLP, saistīti ar Latvijas un Izraēlas dubultpilsonību.

Šis jautājums, liekas, joprojām ir aktuāls, cik es zinu no kolēģiem. Ik pa laikam šie jautājumi iezīmējas. Tos bija plānots risināt, bet nezinu, kā šīs debates ir attīstījušās. Zinu, ka šādi iesniegumi Saeimā ik pa brīdim parādās.

Kāda bija politiskā loģika, ka Amerikas trimdiniekiem dubultpilsonība ir akceptējama, bet Izraēlas – ne gluži?

Ir starptautiski atzīts, ka tā ir katras valsts rīcības brīvība – noteikt valstis, ar kuram tiek atzīta dubultpilsonība. Manuprāt, kad bija debates par pilsonības likuma grozījumiem, ietekmējošs apsvērums bija diasporas pārstāvju skaits. Un vēl ir iespēja individuāli iegūt Ministru kabineta atļauju saglabāt abas pilsonības.

Krievijā ir liela diaspora, bet dubultpilsonība RU/LV nav atļauta. Tā attieksme nav saistīta ar starpvalstu attiecībām, kad ir “pretinieki” un “sabiedrotie”?

Jā, dalība NATO un Eiropas Savienībā ir minēti likumā kā kritērijs pie dubultpilsonības saglabāšanas. Tā arī ir politiskā likumdevēju izšķiršanās.

35 500 cilvēki. Sabraukušie “nansenisti” – kur viņi palikuši 

Vai būtu korekti teikt, ka arī pirmskara Latvijā bija savi nepilsoņi – “nansenisti”?

Ja mēs runājam par tiem, kuriem bija “Nansena pases” – viņu statuss bija atšķirīgs, jo tās pases izsniedza Nāciju līga, un tiem bija starptautisks statuss. Tie bija Krievijas impērijas pavalstnieki, kuri bija Eiropā, bet kuriem nebija saiknes ar nevienu no Eiropas valstīm un kuri vēl nebija ieguvuši tās valsts pilsonību, vai negribēja to iegūt. Tas bija starptautisks režīms, Nāciju līgas projekts. Nepilsoņi ir vēl atšķirīgāks gadījums. Līdzības būtu, ja, piemēram, šo nepilsoņu statusu uzņemtos garantēt ANO vai Eiropas Padome. Bet šī bija Latvijas valsts vienpusēja rīcība.

Lielākais nansenistu skaits Latvijā bija 1925. gadā – 33,5 tūkstoši. Pēc 10 gadiem palika apmēram 12 tūkstoši.

1928. gadā diskutēja par Pilsonības likuma grozījumiem, un tur mazliet vienkāršoja pilsonības iegūšanas nosacījumus. Latvijas valsts piedāvāja tieši uz šo grupu vērstu risinājumu. Un otrs iemesls – ko mēs redzam arī pēc Krievijas emigrācijas gaitām – ļoti daudzi tiecas uz emigrācijas centriem. Rīga, protams, arī bija viens no centriem, bet bija arī citi, un neizbēgami bija šī cilvēku kustība. Un arī jāņem vērā cilvēku dzīves ilgums tolaik: pieļauju, ka daļa vecākās paaudzes, kas izvēlas Nansena režīmu, 1935. gadā jau nomira. Bet tas arī ir salīdzinoši maz pētīts jautājums.

Vai tolaik vietējo nansenistu jautājums nebija jūtīga tēma sabiedrībai?

Cik es esmu skatījis diskusijas – tolaik vairāk bija bažas par komunistiem, tiem, kas iefiltrējas, lai grautu iekārtu; bija aizspriedumi par vācbaltiešu paramilitārajiem vingrinājumiem, veterānu līgām, jauniešu kustībām vai krievu monarhistiem. Piemēram, arhibīskaps Pommers bija kritizēts kā krievu monarhiski tipiska seja (smaida).

Tie, kuri par “vienoto un nedalāmo Krieviju”.

Jā, tā kā. Bet pirmajā rindā bija komunistu drauds, un otrajā – vācbaltieši, Vācijas iespējama revanša drauds. Krievijas impērijas tēmai nebija tā augstākā prioritāte.

Līdz likuma grozījumiem 1928. gadā Latvijā bija iespēja ārvalstniekiem vai bezpavalstniekiem naturalizēties?

Jā. Jau 1919. gada likums paredzēja uzņemšanu Latvijas pavalstniecībā gan attiecībā uz citu valstu pilsoņiem, gan bijušajiem Krievijas pavalstniekiem, kuri neizpildīja sākotnējās prasības, un bija vēl speciāla procedūra par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā. Un 1928. gada grozījumi mīkstināja atsevišķās prasības, lai process būtu vienkāršāks.

Pēc grozījumiem, ja esi šeit nodzīvojis 5 gadus – vari pretendēt uz pilsonību?

Jā, tur bija teikts par 5 gadiem bez pārtraukuma. Attiecīgs lūgums tiek iesniegts iekšlietu ministram, un to izlēma Ministru kabinets, un pozitīvas atbildes gadījumā jaunajam pilsonim bija jādod zvērests vai svinīgais solījums.

Vai tolaik jaunajiem pilsoņim bija arī jāprot latviski?

Godīgi sakot, likums šajā jautājumā nav tik detalizēts, tas jāpēta.

Kāpēc likuma prasības bija atvieglotas – kādi bija politiskie iemesli?

Man šķiet, šis jautājums tolaik bija diezgan aktuāls – ja nemaldos, arī Kārlis Dišlers aktīvi iesaistījās, bija diezgan asas debates Saeimas komisijās un diezgan liela domu izmaiņa. Periodikā var daudz ko atrast par dažādu pušu viedokļiem. Runa bija pārsvarā par tiem no bijušās Krievijas iebraukušajiem, kuri iebrauca Latvijā pēc miera līguma noslēgšanas.

Politiski tas bija saistīts ar tā laika Saeimas kompozīciju: kad sociāldemokrāti bieži vien bija opozīcijā, lai valdība noturētos, tai vajadzēja mazākumtautību frakciju atbalstu. Ļoti ietekmīgas šajā ziņā bija ebreju frakcijas, kuru atbalsts bieži bija svarīgs, un, ja nemaldos, par šo jautājumu tieši ebreju frakcijas aģitēja un virzīja šo jautājumu par likuma prasību mīkstināšanu. Un otra lieta – neapšaubāmi, arī Latvijas sabiedrība kopumā ar diezgan lielām simpātijām izturējās pret no padomju režīma bēgošajiem.

Tolaik naturalizācijas jautājums nebija tikpat politiski jūtīgs kā 90. gados un vēlāk?

Par pilsonības jautājumiem tolaik bija debates, bet salīdzināt ir grūti. Bet tas, ka pavalstniecības likuma grozījumi bija reti un parasti parlamentā bija debatēti diezgan asi, ar dažādiem viedokļiem – tas parāda, ka tā bija jūtīga tēma arī tolaik.

Kādi bija galvenie motīvi, kāpēc 90. gadu sākumā Latvija izvēlējās radīt nepilsoņu statusu, nevis dot pilsonību visiem, kā tas bija darīts Lietuvā? Politiska loģika, lai viņi nebalsotu nepareizi, vai kas cits?

Lietuvā gan nebija tā, ka visi iebraucēji automātiski kļuva pilsoņi – automātiski tas notika tikai ar tiem, kuri bija pilsoņi 1940. gadā, un ar viņu pēcnācējiem. Bet citiem iedzīvotājiem, kas dzīvoja Lietuvas teritorijā, bija iespēja reģistrēties kā pilsoņiem. Tāda vienkāršota procedūra: persona pauda vēlmi būt Lietuvas pilsonis, reģistrējās un tika ieskaitīta pilsoņu kopumā. Latvija un Igaunija izvēlējās individuālas naturalizācijas procedūru ar noteiktām pārbaudēm, kas ir mazliet komplicētāka.

Varēja būt cits scenārijs Latvijai?

Likumdevējam bija rīcības brīvība valsts nepārtrauktības doktrīnas ietvaros. Tā bija likumdevēju izšķiršanās, kādā veidā risināt jautājumu. Augstākā tiesa vienā lietā uzrādījusi, ka nav iespējams masveidā pilsonību piešķirt (iebraucējiem). Arī Lietuva izšķīrās par reģistrāciju, kas arī bija formāla juridiska procedūra – tas nebija automātiski.

Jā, un vai Latvijai bija tāda pati juridiski korekta iespēja?

Jebkāda individuāla procedūra, kad persona pauž savu gribu – jā, tādas juridiskas iespējas valstij bija. Kāpēc Lietuva to izdarīja, bet Latvija nē? Jāskatās politiskais konteksts: Lietuvā pilsonības likums bija pieņemts pēc 11. marta 1990. gadā -- vēl nebija īsti skaidrs, kas notiks ar Padomju Savienību un Lietuvas neatkarību. Tas prasīja noteiktu pilsonisku drosmi -- bija jāiet un jāreģistrējas (par pilsoņiem). Lietuva šo jautājumu risināja ātrāk – gan pilsonības jautājumu, gan neatkarības pasludināšanu. Latvijā pilsonības jautājums aktualizējās jau 1991. gada otrajā pusē, un 1992. gadā šis laika faktors arī visdrīzāk ietekmēja likumdevēja faktisko situāciju.

Satversme. Konkrētie latvieši un kopīgā tauta

Ekspertam Aleksejam Dimitrovam, lasot Satversmes preambulu, radies iespaids, ka Levita kungs par valsts dibināšanu un visu tautību lomu tajā procesā sarakstīja pavisam ne to, ko bija domājuši valsts dibinātāji 1918. gadā – par minoritāšu lomu nekā nav, tikai par latviešu negrozāmo gribu.

Satversmes ievads ir īss mēģinājums pateikt galveno. Ja mēs skatāmies uz valsts dibināšanas sagatavošanas posmu, gan demokrātiskais bloks, gan latviešu pagaidu nacionāla padome, tie paši balsojumi Latgales kongresā Rēzeknē 1917. gadā, -- tur parādās tas, ka visiem latviešiem ir jābūt kopā. Tūlītējais uzdevums bija likvidēt vēsturisko nošķirtību. Mums šodien ir grūti iedomāties, bet vēl 19. gadsimta beigās Jelgavas latviešu sabiedrība bija pārsteigta, uzzinot, ka aiz Aiviekstes runā latviski. Tā bija tā galvenā sajūta, ka visiem latviešiem ir jāapvienojas. No tā nāca ārā valsts mugurkauls, vienojošais faktors. Un mazākumtautības, kas dzīvo kopā ar latviešiem, netiek atstumtas – tā kā esam dzīvojuši kopā, dzīvosim arī tālāk.

Un, ja mēs skatāmies uz neatkarības proklamēšanu un brīvības cīņām – tiem pašiem vācbaltiešiem neatkarīga Latvija nebija pirmā izvēle. Viņu skatījumā bija daudz labāki varianti. Bet brīdī, kad paliek alternatīva, demokrātiska Latvija vai Stučka ar lieliniekiem, kas atņems īpašumu, koncentrācijas nometnes, terors un viss pārējais -- tad noslēgšanās ir diezgan pašsaprotama. Līdz ar to latviešu un mazākumtautību dialogs ir sācies krietni pirms proklamēšanas un visu laiku turpināsies – katra kopiena paliek savā savdabībā, un veidojas gan kopīgie stāsti, gan vieta atsevišķām domām.

Un otra nianse, kas paliek gan Satversmē kopumā, gan ievadā – ka varas subjekts, kam pieder vara, ir Latvijas tauta, kas tiek definēta nevis etniski, bet pēc pilsonības. Jāteic, ka 30. gadu sākumā bija galēji labējas latviešu partijas, piemēram, Jaunā zemnieku savienība, kuriem bija priekšlikums, ka suverēna vara pieder nevis Latvijas tautai, bet latviešu tautai. Un, kad 4. Saeima balsoja, -- liekas, šo ideju atbalstīja tikai viens pats idejas autors. Tātad, pat tajā brīdī, kad 30. gadu sākumā etniskā kārts un spēlēšana starp “savējiem” un “svešiem” bija populāra visā Eiropā, mūsu 4. Saeima bija ļoti pragmatiska. Sarežģīts diskusiju posms parādījās jau pēc tā, 30. gados.

Es neredzu preambulā neko par mazākumtautību negrozāmo gribu, ar kuru tie arī izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās, kaut no trijām brīvības cīņu kaujām pirmo uzvaru dabūja baltvācieši – tieši pateicoties viņiem, izbeidzās Stučkas “padomju Latvijas projekts”. Preambulā izskatās, ka cittautieši ir tādi kā vēsturisko procesu pasažieri, kas neatbilst patiesībai.

Pirmā preambulas rindkopa runā par prasību pēc valsts – ka ir bijusi vēlme latviešiem apvienoties un izveidot valsti. Savukārt, ja mēs runājam par brīvības cīņām un valsts vērtību aizsardzību – ievada tekstā ir ļoti konsekventa pāreja uz Latvijas tautu. Un tad ir Satversmes 2. pants, ka Latvijas tautu veido visi Latvijas pilsoņi neatkarīgi no tautības.

Protams, jāņem vērā, ka konstitūcija ir ne tikai juridisks, bet arī politisks instruments. Un nevar noliegt, ka atsevišķi politiskie spēki vienmēr centīsies kādu vārdu izcelt, padarīt smagāku – un kādu vārdu vieglāku. Un otrādāk. Tas ir politiskās konkurences elements, bet juridiski Latvijas tauta ir iekodēta kā subjekts, kas ir rīkojies. Lasot “Latvijas tautu”, jāpatur prātā, ka tur ir iekodēti visi piederīgie Latvijai, un patiešām, tajās pašās brīvības cīņās ir ļoti uzsvērts, ka karaspēku formējumi bija dažādu tautību cilvēki.

Bet, ja gadījumā būtu vēlme iekodēt visas tautības, kas Latvijā ir dzīvojušas – tā būtu otra galējība, lai kādu neaizmirstu.

Par pilsonisko diskusiju kvalitāti 20. gados un mūsdienās. Dažiem ekspertiem, lasot 20.-30. gadu parlamenta stenogrammas, liekas, ka tolaik bija daudz kvalitatīvākas pilsoniskās diskusijas nekā šodien. Piemēram, apspriežot mazākumtautību skolu tēmu, sociāldemokrāti idejiski atbalstīja vāciešus un ebrejus, kaut viņiem no tā nebija politisko dividenžu. Un, jā, tolaik baltvāciešu politiķis Pauls Šīmanis rakstīja, ka latvieši ir pamatnācija, bet minoritātēm šeit jāļauj attīstīties, arī ar savu valodas autonomiju skolās – šodien apmēram to pašu runā “Saskaņa”. Un tolaik Šīmanis ar tādām runām bija cienīts arī starp latviešu politiķiem – kaut daudzi baltvācieši viņi ienīda kā nodevēju..

Šis punkts ir ļoti svarīgs, starp citu.

Ka Šīmanis nebučojas ar Hitleru?

(Smejas) ne tikai. Svarīgi ir arī tas, ka viņa mērenā politika neguva atbalstu vācbaltu minoritātēs. Sākotnēji Šīmanis bija neapstrīdams līderis, bet 30. gadu sākumā, kad ir tautas nobalsošana par Doma baznīcas piederību vācu draudzei vai latviešu draudzei, un paralēli Hitlers nāca pie varas Vācijā – mēs redzam, ka Šīmanis paliek viens. Bija aktuāla abu pušu radikalizācija, jo svešā atrašana ļauj atrast vienkāršu atbildi uz sarežģītiem jautājumiem. Lielas personības, kuras apsteidz laiku, bieži vien ir šādā situācijā, ka viņi paliek vieni paši – un Šīmanis ir milzīga personība arī Eiropas politikā, kurš kara laikā izvēlējies atteikties aizbraukt uz Vāciju un Rīgā glāba ebrejus.

 Valentīna Freimane par to rakstīja savā grāmatā “Ardievu, Atlantīda”. 

Jā. Un Šīmaņa dzīves pieredze var kalpot kā labs pārdomu iemesls, -- jo mēs varam paņemt arī otrā spārna piemēru: Mārģerts Skujienieks, Satversmes autors, 1905. gada revolūcijas dalībnieks, ļoti liberāls pat kreisās valdības Ministru prezidents 26.-28. gadā. Un 30. gadu sākumā viņš jau ir nonācis līdz tam, ka viņš rīko referendumu par Doma baznīcas atdošanu latviešu draudzei, lai uzrunātu vēlētājus un tiktu Saeimā, un vēlāk ļoti harmoniski iekļaujas Ulmaņa valdībā.

Nacionālajā vēstures muzejā bija forša izstāde par Latvijas dibinātājiem. 38 fotogrāfijas, par katru savs stāsts. Tur paskatoties uz viņu dzīves ceļiem – nu, tas ir kaut kas fantastisks. Viena lieta – šī uzskatu maiņa. Bet otra... Es biju pārsteigts, cik daudzi no valsts dibinātājiem ir tiesāti par saimnieciskajiem noziegumiem – visās partijās. Viens, lai netiktu tiesāts, aizbēga uz padomju Krieviju (smaida). Tas ir tāds caur cilvēku prizmu dzīves stāsts, ka tie lēmumi nebija vienkārši un skaidri, mazliet tur politiskais trilleris arī bija.

Kā jums šķiet, ja Šīmaņa kungs ar savām domām par Latvijas minoritāšu jautājumiem, skolām, kultūras autonomiju – ja viņš ieraudzītu šodienas Latviju, vai nebūtu vīlies? Lasot Valentīnas Freimanes grāmatu, kur viņa raksta arī par savu glābēju Šīmani un viņa uzskatiem – man bija tāda doma.

Autoritārā režīma Latvijā, arī ar etnisko politiku, kas bija raksturīga Ulmaņa režīmam, Šīmanis neapšaubāmi bija vīlies. Var redzēt, ka viņam ar to nebija pa ceļam, man šķiet, tāpēc viņš pat nolika deputāta mandātu un aizgāja no politikas vēl pirms apvērsuma. Pēc tam viņš bija aktīvs un ļoti ietekmīgs mazākumtautību kongresos un politikā visā Eiropā – un visdrīzāk mēs ar Šīmaņa perspektīvu redzam, ka visas Eiropas mērogā ideja par Šveices modeli 30. gados cieta neveiksmi. Mums ir arī Čehoslovākijas piemērs, Ungārija, atsevišķs milzīgs stāsts ir holokausts. Kaut kur ideālisti ir ielikuši ļoti augstas latiņas, un, kad viņi nespēja nodrošināt vienkāršākās pamatvajadzības iedzīvotajiem – drošību, pārticību – tad kaut kādā brīdī nāk tie, kas var piedāvāt vienkāršas atbildes.

Par mūsdienu perspektīvu man ir grūti spekulēt tāpēc, ka ļoti daudz kas ir bijis starpā. Teiksim, kaut vai pēc holokausta ļoti daudzas lietas ir pilnīgi mainījušās.

Atgriezīsimies pie Šīmaņa un “Saskaņas” paralēlēm. Vai nav vēsturisks joks, ka šodien apmēram tādas pašas runas par skolām kā Šīmanim ir “Saskaņai” – bet tās ir uztvertas kā margināls viedoklis un Kremļa roka, nevis nopietnas diskusijas līmeni?

Politiskā diskusija ir mainījusies kvalitātes ziņā visos jautājumos. Ja mēs skatāmies uz argumentāciju un stilu, un politisko runu žanru – protams, 20.-30. gadu dialogi un panāktie kompromisi ir pavisam citā līmenī nekā šodien. Iemesli? Demokrātija ir tradīciju lieta. Parlamentāra sistēma ir tradīciju lieta, kurai ir jāizveidojas. Ir ļoti grūti vienā dienā pateikt, ka mums būs daudzpartiju sistēma...

Šie jautājumi joprojām ir aktuāli. Man, piemēram, bija ļoti interesanti izlasīt Kaspara Zeļļa pētījumu par to, kā būtu svinama Rīgas atbrīvošana 20. gados. Jo vācbaltu skolās svinēja to 22. maijā, kad Rīgu atbrīvoja no Stučkas, savukārt valsts kopējais naratīvs veidojās uz varoņu piemiņas dienu Cēsu kaujās un Lāčplēša dienu. Un tur bija iekodēti pietiekami lieli konflikti starp vācbaltu minoritāti un nosacīti oficiālo pozīciju. Tādā ziņā jautājumi, kuri nav izrunāti vai atrisināti, ļoti bieži stiepjas līdzi gan katra cilvēka dzīvē, gan sabiedrības dzīvē. Un ir labs jautājums, vai ir iespējams atrast vienu pareizo atbildi. Un, par valodām runājot, situācijas mainās diezgan ātri, vēl 20. gados visi šeit lasīja krieviski.

Ulmanis ar ģenerāli Balodi pat sarakstījās krieviski Cēsu kaujas laikā.

Arī Ulmaņa vizītes laikā austrumu pierobežā – arī tas ir labs jautājums, kādā veidā tika organizēta komunikācija. Bet jau 30. gados studenti krievu valodas nezināšanas dēļ nevarēja brīvi lasīt krieviski. Pat, ja kādu valodu visi zina masveidā – vienas paaudzes laikā tās zināšanas var kļūt par eksotiku vai privilēģiju tam, kurš zina.

To mēs redzam arī ar vācu valodu. Ja 1918. gadā tas bija standarts – zināt vietējās valodas, un šobrīd, kad gadsimts ir pagājis un vācu valoda šeit jau ir eksotiska, ka privilēģija ir tiem, kuri to pārzina. Un pat līdz vācbaltu izceļošanai bija jautājumi, kuras svešvalodas kāds mācās, cik nopietni apgūst un lieto. Situācija mainās arī salīdzinoši īsā laikā.

Eiropas kontekstā var teikt, ka valstis ir ļoti dažādas. Šveice vai Beļģija ir ļoti unikāli veidojumi, es pat teiktu, tie nav nokopējami. Līdzīgi kā arī Lielbritānija: ja mēs mēģinātu nokopēt to struktūru vai iekārtu – domāju, nekas nesanāktu, jo tur tas ir gājis gadsimtiem. Tagad mēs redzam, ka Eiropas projekta doma, kas radās 20. gados – tas ir liels izaicinājums visiem, un ar Eiropas projekta ideju neklājas viegli. Versaļas sapnis deva ļoti lielas idejas visai Eiropai. Tagad mēs esam otrajā gadsimtā pēc Versaļas, un šis projekts ir joprojām izaicinājumu pilns.

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti