Sandra Lārmane savu maršrutu saplānojusi līdz pašai Igaunijas robežai. Vispirms laikraksti un vēstules jāsaliek pastkastītēs tepat, Gaujienas centrā.
"Šitajā te ieliksim divas avīzītes. Man vienkārši nepatīk tas, ka tagad brauc tie izplatītāji daudzie, reku, kastītēs saliek, es nezinu, "Elvi", kura nav un vēl kaut kādas. Mums te piestūķē tās kastītes cilvēkiem, ka es reizēm nevaru ielikt ne vēstuli, ne avīzīti iekšā. Šeit mums ir aptieka un pagasta pārvalde, man ir šeit vienam pensionāram jānopērk zālītes un pagastā jāuznes žurnāliņš," stāsta Lārmane.
Kad Sandra aicina sēsties viņas auto, pārsteigums ir liels. Zinot, ka pastniekiem nav tās lielākās algas, rodas jautājums par auto, kas ir gana jauns un gana lepns. "Es esmu no tām laimīgajām sievām, kuras vīrs vinnēja mašīnu "Superbingo"! "Audi" mašīna man ir 31 gadu veca, bet nu to tagad [lietoju] tā mazāk, tagad braucu ar šo," saka Lārmane.
Pastniecei jāizvadā ne tikai laikraksti un vēstules, bet arī dažādas preces, piemēram, kādās mājās viņa ieved dūmu detektoru. Ar citām precēm jau citās mājās - pie bijušās pastnieces Birutas Kalniņas.
"Ja tās Sandras nebūs, mēs vairs Gaujienā otru pastnieku tādu neatradīsim. Es savā laikā kādreiz strādāju pastā, un tad atnāca mums [viens], kas grib strādāt. Nobrauca četras dienas un teica: "Ja ir šitāds darbs, tā jāmokās par tādu naudu, es mūžam te nestrādāšu." Nu Sandrai bērni lieli, Rīgā, nu kur tad [cits] darbs Gaujienā, darba jau nav. Pastnieka darbā tagad jau labi. Bet parēķiniet - Dārzciems, tad šite lejā līdz Gaujai, tak viņiem tas attālums ir liels. Cilvēks vienos rikšos var izrikšot, bet vai cits varētu… Un paprasi, ko tu gribi, kas pastā ir, to viņa arī atnesīs, kādreiz maizes kukuli arī atnes," tā bijusī pastniece Kalniņa.
Tālāk ceļš ved uz pašu Igaunijas pierobežu. Lai nokļūtu uz "Rāmnieku” mājām, jābrauc teju pa pļavu - gar Gaujas līkumiem, līdz skatam paveras pavisam maza mājiņa.
"Šeit ir gandrīz igauņu robeža, un šeit ir tā tante, kura viena pati dzīvo, un tad, kad viņai te pārplūst viss, tad viņa nemaz netiek te ārā. Viņai viena istaba, kad ir lielie pali, vienmēr ir ūdenī. Viņa viena pati dzīvo, un viņai ir liels suns," zina teikt pastniece.
''Rāmnieku'' saimniece Velta Ziediņa iznākusi sagaidīt pastnieci un stāsta, ka viena jau te dzīvojot vairākus gadu desmitus. Pastniece gan atvedot maizi, gan arī, braucot uz darbu, aizved uz veikalu. Par to, kā pavasara palos nākas sadzīvot ar Gauju, ''Rāmnieku'' saimniece nesūdzas, tas jau pierasts, ka reizēm upe nākot pat istabā. "Trīs gadus, beidzamajā visvairāk, kad bija jāiet ar zābakiem, kad ar kalašām," atminas Ziediņa.
Sandra stāsta par to, kādas situācijas ikdienas darbā nākas piedzīvot. Nereti pastnieks ir vienīgais cilvēks, kurš iegriežas attālākās mājās, tādēļ reizēm viņai nākoties arī zāles injicēt. Ir bijis arī gadījums, kad pastnieka ierašanās glābusi cilvēka dzīvību.
"Es izglābu vienu tantiņu ziemā. Viņa paņem avīzīti un solīti pie solītim lika un gāja ar kūjiņu. No rīta otrā dienā es nāku un skatos - tantiņa guļ pie durvīm zemē, vispār nav tikusi iekšā. Viņai palicis slikti un visu nakti nogulējusi. Momentā sazvanīju, kas viņai tas tuvākais radinieks Virešos un izsaucu ātros. Tā tantiņa izdzīvoja," atceras Lārmane.
Pastniece atzīst, ka savu darbu dara ar atbildību un prieku, pat ja pašai nebūt nav tas priecīgākais noskaņojums.
"Cilvēkiem jau arī katram tā dzīvīte ir grūta un, ja es iešu vēl ar savām problēmām, nu nē, to nevar, to nevar," tā Lārmane.
No pastnieces tā arī netiek dzirdēta ne gaušanās par mazo algu, ne par sliktajiem ceļiem. Arī pastnieku bieds – suņi - neesot problēma, jo ar tiem ir tikai jāprot saprasties.
