Rīdziniecei Anastasijai Proskurjakovai ir redzes traucējumi. Viņa gribēja doties ceļojumā un nopirka autobusa biļetes kasē. "Es vēlējos braukt ar "Ecolines" autobusu uz Kaļiņingradu. Jau sēžoties autobusā, stjuarte man pateica, ka es nevaru braukt ar šo autobusu, jo esmu viena bez pavadoņa un ar šo autobusu neredzīgs cilvēks nevar braukt viens bez pavadoņa,” stāstīja Anastasija.
Anastasija lūgusi parādīt, kur šādi noteikumi rakstīti. "Viņa to neizdarīja. Mēs aizgājām pie vadītāja un vadītājs pateica, ka, protams, es nevaru braukt.”
Ar šo vadītāju Anastasija reiz jau bija braukusi. Viņš bija atgādinājis, ka iepriekšējā reizē sieviete gandrīz izkritusi pa logu. Arī firmas "Ecolines" vēlāk saņemtā vēstulē teikts, ka bagāžas pieņemšanas brīdī vadītājs atgādinājis par iepriekšējo kopīga brauciena pieredzi. Toreiz viņa esot pārvietojusies pa braucoša autobusa salonu netālu no kāpnēm, kas varējis novest pie traumām. Stāvēt un staigāt kustības laikā esot aizliegts. Anastasija atminējās, ka tiešām gājusi pie autobusa vadītāja noskaidrot kādu jautājumu. Taču darījusi to ļoti lēni un ar spieķa palīdzību.
"Un tagad vadītājs ļoti uzstāja, ka es nevaru braukt. Piezvanīja dežūrējošam dispečeram vai administratoram, kas acīmredzot pateica, ka es varu braukt, ja reiz mani paņēma autobusā. Interesantākais gan sākās vēlāk, jo vadītājs visu ceļu mani pilnībā ignorēja. Pat tad, kad pasažieriem izsniedz pases, visbiežāk kaut ko saka. Pie manis viņš pienāca klusēdams. Tas ir diezgan dīvaini, ja tu cilvēkam arī īsti ar žestiem parādīt nevari un tad vēl arī vispār nesarunājies,” norādīja Anastasija.
Pēc atgriešanās Rīgā sieviete vērsās firmā ar lūgumu apmācīt darbiniekus saskarsmei ar cilvēkiem, kuriem ir īpašas vajadzības. Atbildes vēstulē "Ecolines" tostarp norāda, ka vadītāja galvenais uzdevums ir braukt un sekot drošībai. Atvainojās par sagādātajām neērtībām iekāpšanas brīdī. Tāpat norādīts, ka konkrēto vadītāju papildu apmācīja klientu apkalpošanas jautājumos.
“Ecolines” reģionālo starppilsētu maršrutu daļas vadītāja Sanita Drēviņa šādos gadījumos pirms došanās ceļā aicina paziņot par iespējamu vajadzību pēc palīdzības 36 stundas iepriekš.
"Ja pasažieris to nav darījis, tad mēs uzskatām, ka viņš ir izvērtējis savas iespējas un īpaša palīdzība viņam nav nepieciešama. Šajos gadījumos tad mēs sniedzam palīdzību iespēju robežās, kādas ir konkrētajā reisā, konkrētajā autobusā, ņemot vērā to, ka šīs informācijas iepriekš nav bijis un nav sagatavots no mūsu puses ne darbinieks, kas viņu pavadīs, vai pacēlājs un tamlīdzīgi," stāsta Drēviņa.
Kopumā Latvijā situāciju ar sabiedriskā transporta pieejamību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām kā tālu no apmierinošas vērtē Latvijas Neredzīgo biedrības centrālās valdes priekšsēdētāja Svetlana Sproģe. "Sabiedriskā transporta pieejamība ir liela problēma, īpaši tiešām neredzīgiem cilvēkiem," pauda Sproģe. Ne vienmēr pieturvietās pieejami salasāmi autobusu saraksti, transports var nebūt ar audio apskaņojumu. Sproģe stāsta, ka tieši šobrīd sadarbībā ar Autotransporta direkciju izstrādā jaunas prasības iepirkumiem: autobusiem, tramvajiem, trolejbusiem un vilcieniem.
"Ir lietas, protams, kuras noteikumos nevar sarakstīt. Un tā ir cilvēku attieksme," atzina Sproģe. Tikmēr Anastasija norāda, ka, ceļojot iepriekš ar citiem šīs firmas autovadītājiem, viņai bijusi ļoti laba pieredze. Kopumā Latvijā ir ap 12000 neredzīgu un vājredzīgu cilvēku.
