Sūdzības iesniedzēja Svetlana Petrova lūdza piešķirt viņai kompensāciju par morālo kaitējumu 50 000 eiro apmērā. Tiesa šo prasību apmierināja daļēji, piešķirot morālā kaitējumu kompensāciju 5000 eiro apmērā. Tāpat Tiesa iesniedzējai piešķīra kompensāciju 500 eiro apmērā par tiesāšanās izdevumiem.
Sūdzības iesniedzējas dēls 2002.gada 26.maijā cieta autoavārijā, un pēc viņa nogādāšanas Rīgas 1.slimnīcā tika sniegta informācija Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Transplantācijas centram par potenciāla donora esamību. Vīrietis miris trīs dienas vēlāk, 2002.gada 29.maijā, un centra ārsti no viņa ķermeņa transplantācijai izņēma abas nieres un liesu.
Ārsti nesazinājās ar tuviniekiem un nepārbaudīja vīrieša pasi, kura varēja saturēt atzīmi par aizliegumu izņemt orgānus. Sieviete vērsās Drošības policijā, taču tā atteicās ierosināt krimināllietu, norādot, ka ārstu rīcībā nebija datu, vai vīrieša pasē bija atzīme par audu un orgānu izņemšanas aizliegumu. Tāpat nāves konstatēšanas brīdī vīrieša tuvākie radinieki neatradās slimnīcā, bet orgānu izņemšana šādos gadījumos jāuzsāk nekavējoties, tāpēc nebija iespējams viņus informēt un saņemt piekrišanu vai iebildumus. Ģenerālprokurors atstāja negrozītu lēmumu par atteikumu ierosināt krimināllietu, un sieviete vērsās ECT.
Izskatot sūdzību pēc būtības, ECT norādīja, ka lietas notikumu laikā Latvijā spēkā esošais regulējums paredzēja tiesības arī mirušās personas tuviniekiem izteikt aizliegumu izņemt orgānus vai audus transplantācijai. Petrovas dēla stāvoklis bija kritisks trīs dienu laikā līdz viņa nāvei, un šajā laikā mediķi varēja sazināties ar viņa tuviniekiem.
ECT secināja, ka tajā laikā Latvijā spēkā esošais normatīvais regulējums nebija formulēts pietiekami precīzi, lai mediķiem būtu pienākums noskaidrot tuvinieku viedokli un nepieļautu patvaļu.
