Braucot no Priekules uz Skodu, pašā ceļa malā paceļas Gramzdas dievnama varenie mūri. Vēl pavisam nesen, pirms gadiem sešiem, te rēgojušās drupu kaudzes un, kā teic draudzes priekšnieks Vaclovs Kadaģis, - tad karš te vēl nebija beidzies.
"Te lieli koki pa vidu auga. Velves nebija. Bija kārtīgas drupas, bumbu bedres. Kā pēc kara," atminas Gramzas evaņģēliski luterāņu baznīcas draudzes priekšnieks Vaclovs Kadaģis.
Kara laikā divreiz nopostītā baznīca ar pašas draudzes un vietējo uzņēmēju spēkiem mazpamazām piedzīvo savu atdzimšanu. Šobrīd pabeigts baznīcas torņa jumts un kāpņu telpas izbūve, restaurētas durvju un logu ailes, atjaunoti zudušie vai bojātie ķieģeļi.
Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Gramzdas baznīca bijusi lielākā lauku baznīca Dienvidkurzemē ar izciliem kokgriezumiem un ērģelēm.
"Skaista bija. Ērģeles bija augšā. Koris bija. Un te bija Kristus bilde pie krusta. Skaists mācītājs mums bija - Haralds Biezais," atceras Gramzdas pagasta iedzīvotāja Ilma Engelmane.
Pēdējo pusotru gadu baznīcas atjaunošanas darbi apstājušies, lai sakrātu naudu, kā arī izstrādātu projektu tālākai būvniecībai. Kā sola draudzes priekšnieks, tad ap Ziemassvētkiem baznīcai būšot gan logi, gan arī jumts. Tikmēr ap 50 cilvēku nelielā draudze uz dievkalpojumiem divreiz mēnesī sanākot vienā no Līvānu mājām, bet pēdējos gados arī senajos baznīcas mūros. "Mums patīk šeit tikties vasarās, kad ir silts laiks un kad mēs varam šeit brīnišķīgi justies. Mums ir bijuši periodi, kad šeit regulāri esam svinējuši dievkalpojumus," norādīja draudzes mācītājs Raitis Šēners.
Pēc diviem gadiem Gramzdas luterāņu baznīcai apritēs 450 gadu. Draudzes locekļi ir pārliecināti, ka līdz šai nozīmīgajai jubilejai izdosies pilnībā atjaunot dievnamu.
