“4.maija Deklarācijas klubs”, nesaņemot atbalstu Rīgas domē, vērsās Saeimā, un 25. oktobrī steidzamības kārtā otrajā lasījumā tika pieņemts likumprojekts par Jēkaba laukuma nosaukuma maiņu. Kopumā par to, lai Jēkaba laukums kļūtu par Neatkarības laukumu, nobalsoja 74 deputāti, tikai divi balsoja pret.
“Radās man šī ideja, domājot par simtgadi. Es domāju, kādas dāvanas sarūpēt Latvijai. Nu, labi, es tur iztīrīšu mežu Jūrmalā, bet man gribējās kaut ko paliekošu,” stāstīja Velta Čebotarenoka.
“Vienu dienu, ejot cauri šai nesakoptajai vietai, es iedomājos, kāpēc gan šeit nevarētu būt Neatkarības laukums. Vēsturiski šis nosaukums ir mainījies vairākkārt, un Jēkabs nepazudīs. Tad, kad es uzzināju, ka Seima ir otrajā, steidzamajā balsojumā to pieņēmusi, es raudāju no tā, ka tomēr var šajā valstī kaut ko panākt,” atzina Velta Čebotarenoka.
Viņa atklāja, ka „4 maija Deklarācijas klubs” varētu rosināt mainīt vēl kādu ielas vai laukuma nosaukumu. “Mēs domājam, jā, ka Rīgā ir ielas, kur varbūt pat nosaukumi ir jāmaina. Jo daži ir neglīti, neko neizsakoši, bet ir cilvēki, kas būtu pelnījuši, lai viņu vārdos tiktu nosauktas ielas,” sacīja Velta Čebotarenoka.
Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja vēsturniece Zita Pētersone gan raidījumam norādīja, ka “saglabājami un aizsargājami ir arī Rīgas ielu nosaukumi, ne tikai ēkas, ne tikai pieminekļi, arī ielu vēsturiskie nosaukumi”.
Vēsturniece uzsvēra, ka, veicot šādas izmaiņas, jābūt sevišķi uzmanīgiem, jo var pazaudēt to, kas ir vēsturiski nozīmīgs.
Savukārt pilsētvides pētniece Kristīne Āboliņa uzskata, ka neatkarību vajadzētu stiprināt arī citos veidos.
