“Valodas jaunrade ir katra cilvēka uzdevums, un es arī labprāt to daru, es saskaitīju kopā, esmu kādus 12 jaunvārdus radījis, kas ir iegājušies latviešu valodā. Mums ir jābagātina mūsu valoda, mūsu valodas konstrukcija dod mums iespēju radīt jaunvārdus. Domai attīstoties, ir jāatrod jauni vārdi, kas apraksta šo domu. Un vienvērtīgs ir viens no tiem. Es domāju, ka tas ieiesies, un tas ir - visi ir vienlīdz vērtīgi. Tātad vienvērtīgi,” tā intervijā LTV stāstīja prezidents.
Literatūrzinātniece, valodniece, publiciste Janīna Kursīte-Pakule, tagad Saeimas deputāte, savulaik bijusi arī Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes dekāne, raidījumam atzina, ka šādi jaunvārdi “bagātina valodu un, redz, - ir par ko padomāt [..] tiem, kas klausās runu. Tātad tā runa nav bijusi būvēta uz vārdiskiem štampiem, stereotipiem, uz klišejām”.
Arī Latviešu valodas un literatūras skolotāja Āgenskalna Valsts ģimnāzijā Iveta Ratinīka, arī dzejniece un pētniece un šobrīd arī Rīgas domes deputāte, piekrīt, ka Levita uzrunas ir valodas ziņā bagātas.
Turpinātība
“Turpinātība ir labs veids, kā rakstīt ilgtspēju un raksturot ilgtspēju un šādus jēdzienus,” sprieda Ratinīka.
“Turpinātība ir process, turpinājums ir - būs turpinājums, nebūs turpinājums un tā ir darbība. Tā kā, manuprāt, nav slikti. Un vispār ārzemju latvieši daudz vairāk domā, kā aizstāt svešvārdus ar latviskiem vārdiem - visu cieņu,” sacīja Janīna Kursīte-Pakule.
Atjaunotne, sākotne un likteņkopība
“''Atjaunotne'' ir jau [iepriekšējā] gadsimta sākumā tekstos lietots vārds, un sākotne arī. Tad es neredzu tur nekādu problēmu. Likteņkopība vispār izklausās pēc 19. gadsimta vārda. Bet arī tur nav saskatāms nekas tāds, kam tur nevajadzētu būt,” atzina Ratinīka.
“Likteņkopības” vietā var teikt kopīgs liktenis, bet “mēs bieži sakām, kāpēc viņš vai viņa lieto tieši to vārdu. Bet kāpēc ne?” jautāja Kursīte-Pakule.
“''Atjaunotne'' ir retāks vārds, un tas nāk no Raiņa. ''Dagdas skiču burtnīcās'' tas tiek lietots pilnā mērā. ''Sākotne'' vispār nav rets vārds, tas tiek lietots ļoti spilgti, lai iekļautu divas vārda nozīmes “sākums” un “izcelsme”, un tāpēc filoloģiskajos pētījumos tas ir diezgan normāls - es pat teiktu gandrīz vai termina statusā, jo tiek lietots ļoti ļoti bieži,” savukārt norādīja Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, pēc izglītības valodniece, filoloģijas doktore, savulaik bijusi arī latviešu valodas un literatūras pasniedzēja.
Vienvērtīgs
“Diez vai ikdienā mēs runāsim tā - atjaunotne un sākotne. Tas ir “augstā stila” vārds.. bet no prezidenta runas gan man vairāki cilvēki jautāja, ko tas nozīmē - “vienvērtīgs”, atklāja Kursīte-Pakule.
“Tad gan man bija jāpadomā, un tas laikam ienācis, burtiski tulkojot no vācu valodas, jo mēs sakām “līdzvērtīgs”. Un, manuprāt, šeit nav vainas vārdam “līdzvērtīgs” un gan jau “līdzvērtīgs” nostāsies līdzvērtīgi blakus “vienvērtīgam”, jo pie tā mēs esam pieraduši. [..] Līdzvērtīgs - salīdzināms, bet vienvērtīgs… Es tā saprastu, ka vienvērtīgs ir viens pret vienu,” skaidroja Kursīte-Pakule.
“Un vienvērtīgs ir katrs cilvēks vienādi vērtīgs, tā, manuprāt, ir pati būtiskākā ideja, ko pateikt valsts vīra runā,” piebilda Ratinīka.
Bet Šuplinska atzina, ka tieši šo vārdu “līdz galam, godīgi sakot, nemaz neuztvēra”. “Vienvērtība”, varbūt - unikāla vērtība, varbūt vienāda vērtība? Kas tur īsti domāts? Un arī tagad, es pārbaudīju vārdnīcā - izrādās, nekas jauns - vienvērtīgs, līdzvērtīgs - ir latviešu literārajā valodā jau sen ir iekļauts, norādīja ministre.
Valstsgriba
“Īstenībā tiešām salīdzināju, un vārdnīcā pašlaik nav tikai viena vārda, un tas ir “valstsgriba”,” pastāstīja Šuplinska
“Kas ir “valstsgriba”? Valstsgriba ir katra indivīda apņemšanās, pirmkārt, būt valstī, saprast, ka tā ir neatkarīga valsts, un treškārt - būt atbildīgam par to. Tā ir atbildība un arī tāda lepnuma un cieņas izrādīšana reizē,” skaidroja ministre.
Slengi un jaunvārdi bijuši vienmēr
Levitam vieni vārdi, bet pavisam citi latviešu valodā ienāk līdz ar jauno paaudzi, kurā, protams, mūsdienās dominē angļu valoda, turklāt nereti angļu slengs. Bet viens no jaunās paaudzes elkiem Jānis Krīvēns, apvienības “Singapūras satīns” dalībnieks un podkāsta “Pēdējā pilīte” veidotājs, mierināja, ka “formāli un dažādos saviesīgākos pasākumos, saviesīgākās runās vai kaut vai literārajā valodā neviens tā nerunā. Un neviens to nedarīs. Tā ir vienkārši sarunvaloda savā starpā, kura ir iegājusies, un no tā nevajag šausmināties. Es domāju, ka pēc gadiem 40 mums varbūt būs kaut kādi ķīniešu slengi, kad mēs būsim tādā informācijas burbulī. Varbūt, es nezinu, tā ir mana prognoze.”
Lai latviešu valoda nenoslīktu anglicismos un svešvārdos, ir īpaša Terminoloģijas komisija, kas cenšas tos latviskot oficiāli, un ir arī Valsts valodas ekspertu komisija, kas iesaka, kā labāk lietot kādu vārdu. Un tā tas bijis vienmēr, un pirmajā brīdī latviskotie vārdi ne vienmēr ir tikuši uztverti ar sajūsmu.
Ir tāds ļoti jauks piemērs - 1922. gadā pirmā terminoloģijas komisija apstiprināja trīs vārdus, ko visvairāk kritizēja - spuldze, caurule un mēģene.
Un ne vienmēr ir arī tā - kā komisija nolēma, tā tauta arī runā. Piemēram, jau 2016. gadā Valsts valodas ekspertu komisija nolēma, ka vārdam ''brunch'' (branč) atbilsme latviešu valodā ir ''vēlbrokastis'', bet branči joprojām ir. Un tāpat savu dzīvi dzīvo “vrapi”, lai gan latviski, kā nolemts 2015. gadā, būtu labāk teikt ''tīteņi''.
