Ar oficiālu vēstuli vietvarai vērsās apkārtējie Straujenkas iedzīvotāji, kuru nav daudz - pieci paraksti. Taču civillikums paredz, la servitūta ceļa uzturēšanas darbi ir jāveic pašiem apkārtējo zemes īpašniekiem, bet pašvaldībai šādos gadījumos nav tiesību ieguldīt budžeta līdzekļus. „Mums domē pateica pašiem pirkt šķembu. Bet jūs redzējāt tās bedres! Tur vajadzīgs traktors, jau vilkām ārā mašīnas ar traktoru, kokus likām (..) Pat tad, ja mēs sametīsimies, mums nepietiks naudas, šeit dzīvo vieni pensionāri (..) ātro palīdzību vēl nebija nācies saukt, bet ja vajadzēs, viņi neiebrauks,” stāsta zemnieku saimniecības „Rāviņi” saimniece Svetlana Paka.
„Kad pie daktera, tad ejam pa pļavu un tad braucam (..) No paša sākuma teica, ka tas ir pagasta ceļš, bet tad to norakstīja, nezinu kur palika, pateica, ka vairs nav pagasta,” piebilst zemnieku saimniecības „Žogotis” vadītāja Janīna Kaupuža.
Kadastra kartē redzams, ka lauku ceļš nav iezīmēts kā pašvaldības īpašums. Kārsavas pašvaldība skaidro, ka katram ceļa garumam novadā ir savs stāsts un kāpēc tas ir privāts.
Vienīgais pašvaldības uzņēmums „Kārsavas namsaimnieks” var nodrošināt transporta pakalpojumus ceļa uzturēšanā, bet saprot, ka pāris pensionāriem tas ir dārgi. Lai sakārotu teju vienu kilometru garu lauku ceļu, nepieciešams aptuveni 3000 eiro, skaidro vietējā uzņēmuma „Salenieku dolomīts” pārstāvis. „Atsevišķas amatpersonas uzskata, ka pašvaldība var slēgt līgumus ar privātīpašniekiem. Ieguldīt līdzekļus, ko mēs gribētu (..) Nav definīcijas, kā mums pareizi rīkoties šādās situācijas,” skaidro Kārsavas novada pašvaldības izpilddirektors Toms Vorkalis.
Taču situācija liekas absurda. Daudzviet Latvijā ir atrodami pamesti ciemi, kur pašvaldībām pēc likuma ir jātērē līdzekļi ceļu uzturēšanai, taču šādās situācijās, kur zeme vēl tiek apsaimniekota lauksaimnieku spēkiem, pašvaldība ir bezspēcīga, un kādreizējās zemes reformas dēļ cieš paši lauku cilvēki.
