Pētnieku domas īsumā:
- Lēmumu pieņemšana ir būtisks jautājums jebkurā jomā.
- Politiskajā izvēlē bieži lēmumi mēdz būt vienkāršoti.
- Cilvēki izdomā, kā iziet no situācijas, jo lēmums ir jāpieņem, ja vēlēšanu kontekstā pietiekami atbildīgs.
- Cilvēku izvēles procesā dominē "mēs un citi" motīvs.
- Priekšvēlēšanu diskusijas vairumā gadījumu nav par patiesības noskaidrošanu, bet par identitātes jautājumiem.
- Ir mainījusies tā sociālā infrastruktūra, kurā mēs izdarām lēmumus.
- Balsojam par cilvēkiem, kuriem ir nosacīti vienots politisks skatījums.
Kā pieņemam lēmumus
"Mums šķiet, ka esam ārprātīgi gudrus lēmumus pieņēmuši, bet īstenībā mēs esam ļāvušies kaut kādām intuīcijām, un intuīcija pati par sevi kā lemšanas procesa sastāvdaļa vairumā gadījumu nav pats labākais veids, kā kaut ko pieņemt," Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" atzīst Latvijas Universitātes (LU) Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs, profesors Ivars Austers.
Austers min, ka lēmumu pieņemšana ir viens no būtiskākajiem jautājumiem jebkurā jomā. Ir reizes, kad lēmumus cilvēks pieņem automātiski un neapzināti, ir reizes, kad lēmumu pieņemšana prasa domāt reflektējoši un analītiski. Vēlēšanu sakarā bieži tiek ieteikts uz papīra salikt visus par un pret. Austers atzīst, ka tas ir labs padoms, taču reti kurš to ņem vērā.
"Jāņem vērā vēl tas aspekts, ka
pieņemt lēmumus, izdarīt izvēli ļoti bieži nav nemaz tik komfortabls process. Tāpēc tādā situācijā, ka mums ir melns – balts, iespēja izvēlēties, patiesību sakot, nav īsti nekādu iespēju.
Mēs vienkārši izvēlamies to, par ko mums ir skaidrs un, teiksim, labs, vai neizvēlamies, kas slikts. Tā mums ir komfortablāk, nekā izsvērt, kas būtu labāks ilgtermiņā, kas būtu tie plusi mīnusi plašākā kontekstā,” analizē LU Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters.
Vienkāršie risinājumi
Šķilters norāda, ka, domājot par politisko izvēli, bieži lēmumi ir ļoti vienkāršoti.
"Lielai daļai lēmumu pieņēmēju vēlēšanu vai līdzīgās situācijās izvēles konteksts ir tāds, ka mēs ar vienu izvēli atrisināsim ļoti daudz dažādas problēmas. Bet realitātē jau ir tā, ka dažādām norisēm ir ļoti dažādi cēloņi. Nekad nav tā, ka ir viens cēlonis, kur ar vienu izvēli atrisināsim daudz dažādu problēmu. Tā ir tā bīstamība, ka ar mums var manipulēt šādās situācijās,” skaidro Šķilters.
Savā ziņā izvēles veikšana ir iziešana no komforta zonas.
"Ja mēs domājam sociālos jautājumus, ļoti bieži cilvēki rīkojas, balstoties vienkāršās attieksmēs, vienkāršos labi – slikti principos. Tur, kur sākās cilvēka vērtības, zināšanas, kas ir pietiekoši sarežģīti jautājumi, tās retāk tiek iesaistītas izvēles procesā," norāda Šķilters.
" Tas ir politiskās un sociālās retorikas gadu tūkstošiem sens princips, ka vienkārši risinājumi, visbiežāk aplami risinājumi cilvēkiem šķiet [vairāk] atraktīvi nekā sarežģīti, bet izsvērtāki un korektāki."
Austers norāda uz vēsturisko attīstību lēmumu pieņemšanas pētījumos.
"Pētnieki centās precizēt, tos varētu saukt par normatīviem modeļiem, kā būtu jāpieņem lēmums. Pati ideja jau ir visai veca, no 18. gadsimta, ka tev ir jādomā par divām lietām, cik vērtīgs varētu būt katrs rezultāts, pie kā var nonākt, pieņemot vienu vai otru alternatīvu kā savu ceļu. Otrs ir - ar kādu varbūtību tas varētu notikt. Jautājums, cik precīzas tās formulas, ar kurām tu nonāc pie lēmuma," skaidro Austers.
Skatās, ko citi domā
Viņš arī skaidro, ka pretēji dažādām teorijām par izvēles veikšanu cilvēki rod izvēles situācijā savu risinājumu.
"Cilvēki ir ļoti asprātīgi, un vārdu "asprātīgi" es lietotu gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē vienlaikus. Viņi izdomā, kā iziet no situācijas, jo lēmums ir jāpieņem, ja esi vēlēšanu kontekstā pietiekami atbildīgs.
Tu izmanto tā vietā, lai patiešām prognozētu, kas notiks, kaut ko citu, sākot ar to, ko citi domā. Ļoti viegls ceļš. Jo biežāk tu esi kaut ko dzirdējis, jo vieglāk ir iedomāties kaut kādu scenāriju, kas, protams, ir pilnīgas aplamības no loģikas viedokļa,” atzīst Austers.
"Ja mēs izdarām atsevišķi katrs pats pie sevis lēmumu, tas ir kaut kas cits, nekā ja izdarām sociālo izvēli vai izvēli kopienā vai sabiedrībā," akcentē Šķilters. "(..) Ja izvēle pieņemta cilvēku kopienā, tad ir divas lietas: viens ir jautājums, par ko tiek izdarīta izvēle, otrs - izjūta par piederību šai grupai.
Un piederība šai grupai ļoti bieži dominē attiecībā pret to, kas tad īsti tiek lemts, par ko tiek izdarīta izvēle. Tāpēc bieži mēs un citi motīvs dominē izvēles procesā.”
Dažādi izvēles ātrumi
Taču to, kāpēc viens spēj lēmumu pieņemt ātri, cits izvēlas lēnāk, nosaka dažādi faktori. Austers skaidro, ka tā var būt gan personības īpašību ietekme, gan tas var būt arī ģenētiski noteikts. Tāpat būtisks ir faktors, cik daudz cilvēkam vispār ir svarīgi sistemātiski analizēt, domāt. Neviens pētnieks skaidri nepateiks, kā rīkoties.
"Reālā dzīvē viss ir varbūtība un secinājumi, bet tas nestrādā politiskā situācijā, jo lemšanas process politiskā situācijā lielā mērā ir identitātes jautājums," atzīst Austers.
"Daudzas lietas netiek darītas, lai nonāktu pie optimālākā risinājuma, vienalga īstermiņā vai ilgtermiņā, bet tās tiek veiktas tāpēc, lai pirmkārt stiprinātu grupas identitāti. Otrs, lai tā identitāte būtu pēc iespējas pozitīvāka, un līdera funkcija ir piedāvāt pozitīvo tēlu vai kaut kādu ilgām un stereotipiem pozitīvā nozīmē atbilstošo priekšstatu, kurš tev ļauj saprast, kas tu esi, ļauj definēt sevi attiecībā pret citiem. Priekšvēlēšanu laikā tam ir milzīga nozīme."
Austers arī akcentē, ka priekšvēlēšanu diskusijas vairumā gadījumu nav par patiesības noskaidrošanu vai par optimālā scenārija nākotnei veidošanu, bet tās ir par identitātes jautājumiem, lai panāktu to, ka tas tēls, ko kandidāti piedāvā, varētu būt pievilcīgs pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam.
Sociālo tīklu nozīme
Šķilters atzīst, ka šobrīd ir mainījusies tā sociālā infrastruktūra, kurā mēs izdarām lēmumus.
"Mums ir sociālie tīkli, tie rīki, ar kuru palīdzību mūsu lēmumus var kaut kādā veidā iekrāsot, ietekmēt, virzīt.
Tas patiesībā ir diezgan bīstami, jo tas jau nav vairs jautājums par to, vai mēs izdarām lēmumus, balstoties patiesās, sakarīgās lietās, tas ir lēmums, cik veiksmīgi mūsu emocionālo kontekstu sociālo tīklu meistari spēj manipulēt.
Tas ir visai bīstami, kad skatāmies, kādi ir vēlēšanu iznākumi daudzās vietās pasaulē," bilst Šķilters.
“Mēs balsojam vairāk par cilvēkiem, kuriem ir kaut kāds vienots, nosacīti vienots politisks skatījums,” uzskata Austers.
Viņš norāda, ka agrāk Rietumeiropā politiskais spēks bija saistīts ar kādu konkrētu ideoloģiju, bet mūsdienās šī sasaiste parādās daudz vājāk, tāpēc arī balsojums ir par cilvēkiem, ne konkrētu ideoloģiju.
