Kā mums sokas ar atkritumu šķirošanu uz Eiropas Savienības fona? Saruna ar «Latvijas Zaļā punkta» direktoru Kasparu Zakuli

Latvija patlaban pārstrādā 40% atkritumu, bet Eiropas Savienības atkritumu apsaimniekošanas mērķi paredz, ka līdz 2035. gadam tiem jābūt jau 65%. Kādus atkritumu veidus mazāk šķirojam, kādi ir Latvijas iedzīvotāju šķirošanas paradumi uz citu dalībvalstu fona, kādus atkritumus pārstrādājam un vai pārstrādāto nākotnē būs, kur izmantot? Par šiem un citiem jautājumiem Latvijas Radio žurnāliste Sintija Ambote sarunājās ar AS “Latvijas Zaļais punkts” direktoru Kasparu Zakuli.

Saruna ar «Latvijas Zaļā punkta» direktoru Kasparu Zakuli
00:00 / 14:22
Lejuplādēt

Sintija Ambote: Latvijā atkritumus šķiro teju 80% iedzīvotāju, liecina AS "Latvijas Zaļais punkts" un SKDS veiktā aptauja. Tas ir daudz vai maz un vai šī šķirošanas tendence Latvijā ir pieaugoša gadu griezumā?

Kaspars Zakulis: Mēs cenšamies reizi divos gados veikt aptauju kopā ar SKDS un uzzināt, ko tad cilvēki saka attiecībā uz šķirošanu, kādas problēmas un risinājumus saredz. 2011. gadā 34% no aptaujātajiem atzina, ka viņi šķiro atkritumus. 2020. gadā tie jau bija 60% un šogad tie jau ir 79%.

Kā jūs vērtējat, kas ir tas impulss, kas veicinājis šķirošanu pēdējos gados, vai tie ir dažādi normatīvi, ierobežojumi un pienākums obligāti šķirot?

Tas ir pasākumu komplekss, jo nestrādā tikai normatīvais akts. Mēs jau varam uzlikt par pienākumu šķirot, bet, ja nebūs iedzīvotājiem ērta infrastruktūra, tad nespēs realizēt šo normatīvajā aktā uzlikto pienākumu. Tātad tas ir normatīvais akts, tā ir zaļā apziņa, jo “Zaļais punkts” jau 20 gadus nodarbojas ar izglītošanu un es atceros, ka pirmajos gados mēs braucām uz Vāciju mācīties, jo tā ir valsts, kas uzskatāma par pirmrindnieci un patlaban tajā ir labākie atkritumu šķirošanas rezultāti. Un viņi jau toreiz teica, ka jākoncentrējas uz bērniem, jo viņi ir brīvi no ikdienas problēmām, viņiem nav jādomā par kredītiem, līzingiem un mājsaimniecību, bet viņiem tas ir aizraujoši un mēs tā arī darījām. Un tiešām tie bērni pēc tam aiziet mājās un saka vecākiem – kāpēc tu izmeti to pudeli izmeti nepareizajā miskastē?. 

Un, jā, tātad izglītošana un, protams, arī finansiālais aspekts. Katru gadu tiek palielināts dabas resursu nodoklis par atkritumu noglabāšanu, līdz ar to arī tā maksa par atkritumu izvešanu palielinās. Nākošgad atkal šis nodoklis paaugstināsies un tas būs motivējoši iedzīvotājiem.

Jūs pieminējāt Vāciju kā priekšzīmīgu valsti atkritumu šķirošanas jomā, bet kā kopumā mēs izskatāmies uz citu Eiropas Savienības dalībvalstu fona?

Statistikas dati rāda, ka Vācija ir priekšgalā, tur 70% atkritumu tiek pārstrādāti, tikmēr Latvijā tie ir 40%. Par Vāciju gribētu teikt, ka tas ir skaidrs, jo tā ir šīs tautas mentalitāte, šī kārtība un arī pēc Otra pasaules kara, kad Vācija bija ļoti iznīcināta, tad otrreizējiem materiāliem – metālam un stiklam, bija ļoti liela nozīme Vācijas tautsaimniecības attīstībā. Ja skatās kartē kopumā, tad sanāk jo tuvāk ekvatoram, jo šī šķirošana kļūst procentuāli zemākā līmenī. Ļoti lielā mērā mentalitāte arī spēlē lielu lomu. Starp visām Eiropas valstīm mēs esam pa vidu un ir valstis, kas no mums atpaliek, paradoksāli, ka tieši siltākas zemes.

Kas ir mūsu stiprās un vājās vietas atkritumu šķirošanā?

Skatoties uz aptauju, tad pirmajā vietā izvirzījās stikls, bet ar plastmasu jau kļūst sarežģītāk, jo ne vienmēr īsti var saprast, kas no plastmasa ir jāliek šķirošanas konteinerā, un es domāju, ka drīz būs arī normatīvie akti, kas noteiks ne tikai plastmasas iepakojuma šķirošanu, bet arī citu plastmasas izstrādājumu šķirošanu. Iedzīvotājiem citreiz ir samulsums par to, ka ir arī plastmasas rotaļlietas vai plastmasas spainis un kurā konteinerī to likt. Tāpat metāls. Ir metāla skārdene, bet ir arī metāla dakšas un pannas, kas pēc būtības pārstrādāsies vienā rūpnīcā un kāpēc gan vienu var mest šķirošanas konteinerā un citā nevar. 

Tā kā es paredzu, ka mēs būsim spiesti mainīt savu līdzšinējo kursu un pielāgot to esošajai situācijai. 

Kaut vai tas, kas tagad ir šī kara situācija un izrietošās energoresursu cenas, – ja Eiropa ļoti lielu uzsvaru savā zaļajā kursā lika tieši uz atkritumu pārstrādi un mums tie ir 65% līdz 2035. gadam, kas ir jāpārstrādā, tad šo politiku noteica valstis, kurām šī energoresursu cena nebija tajā brīdī tik būtiska, tās ir siltās zemes. Savukārt mums tās cenas ir ļoti būtiskas. Kāpēc es to minu, piemēram, saplīsušas koka paletes, kuras vairs nav iespējams saremontēt, tas, ko mēs tagad redzam, ka sāk pazust no tirgus šis paletes, jo iedzīvotāji sāk tās vienkārši paši izmantot kā kurināmo. Un kas tur slikts, ja mēs izmantojam koku un koka iepakojumu, kā kurināmo resursu. Un vēl tas, kas jau tagad šķirošanā parādās, ir tekstila izstrādājumi.

No nākamā gada Latvijā tekstils jāšķiro obligāti, cik gatavi mēs tam esam?

Eiropas Savienība ir pateikusi 2025. gads, bet mēs cerējām, ka jau pērn sāksim, bet nepieņēma lēmumu, Tagad ir grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā un būs 2023. gads, bet 1. janvāris, visticamāk, nebūs. Ceram, ka būs 1. jūlijs. Mēs esam tam gatavi, jo “Latvijas Zaļais punkts” ar “Eco Baltia vide” jau 2019. gadā sākām izvietot tekstila konteinerus pilotprojektā un tagad kopsummā to ir ap 130. Esam sarēķinājuši, ka uz Latvijas iedzīvotājiem vajadzētu ap 1000 konteineru, bet tas nozīmē, ka šī sistēma ir papildus jāfinansē. Līdzīgi kā tas ir iepakojumam, tad pie katra t-krekla vai cita apģērba tiks pievienota pie cenas atbilstoša samaksa, tā ir ražotāju atbildības sistēma, un tad radīsies finansējums un iedzīvotājiem būs daudz vairāk pieejami šie konteineri.

Bet iedzīvotāji šobrīd arī labprāt šķiro tekstilu?

Jā, mums iedzīvotāji un arī pašvaldības zvana, jo grib šķirot, jo šobrīd tie konteineri vairāk ir izvietoti Rīgā un apkārtnē, jo savākšanas izmaksas ir vienkārši mazākas, bet normāli būtu tā, ka ir konteineris uz 1000 iedzīvotājiem.

Šobrīd viena no būtiskākajām nešķiroto sadzīves atkritumu daļām ir tieši bioloģiskie atkritumi, kāpēc tā ir tā vājākā šķirošanas joma? Tie ir šo atkritumu izvešanas tarifi vai iedzīvotāju paradumi vai citi iemesli?

Pirmkārt jāpanāk iedzīvotāju motivācija šķirot. Un pirmais, pret ko mēs atduramies, ir tarifs. Par bioloģiju būtu jāmaksā mazāk nekā par nešķirotiem atkritumiem un pie tam jānodrošina šī izvešana. Nākošais tad, kur mēs to tehnisko kompostu no bioloģiskajiem atkritumiem tālāk liksim. Te būtu nepieciešama valsts iejaukšanās, kas ar normatīvo aktu pateiktu, ka konkrētās būvēs šo kompostu obligāti jāizmanto, piemēram, ceļu nogāzēs. Taču tad tas atkal ir jāiestrādā tehniskajos noteikumos.

Bet, ja līdz šim radīto produktu tirgū nevajag un to nepieprasa, vai tas nav arī jautājums par inovāciju attīstību atkritumu pārstrādē, proti, kā radīt labāku produktu ar augstu pievienoto vērtību?

Gan, gan, jo ir lietas, kuras ar nelieliem piespiedu mehānismiem strādātu, bet, protams, ir lietas, kur jāizgudro arī jauni veidi. Piemēram, plastmasai, kurai ir trīs dažādi slāņi, ko ar parastām klasiskām metodēm to atdalīt nevar. Jo sarežģītāks iepakojums, jo sarežģītāka pārstrāde un dārgāka. Un to visu atkal ietekmē viens aspekts – ilgāki pārtikas uzglabāšanas termiņi, kam vajadzīgs speciāls iepakojums. Tāpēc ir jāstrādā visos posmos.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti