Nedzirdīgajiem

Atslēgas: «Padomju Latvijas Mākslas dienas - dāvana Ļeņinam»

Nedzirdīgajiem

Es - savai zemītei

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Inkognito»

Jaunā datu regula: veikalu ķēdēs uzkrāto ziņu liktenis neskaidrs, mediji pārmaiņas gaida dažādi

Lai arī jaunā datu aizsardzības regula  visā Eiropas Savienībā spēkā stāsies no 25. maija, daudzas veikalu ķēdes aizvien prasa ievērojamu datu apjomu, kas jaunajā sistēmā vairs nebūs atļauts. Arī telemārketingā un medijos ne visi spēlētāji, iespējams, ir un būs gatavi darboties pēc jaunajiem noteikumiem, kas prasīs daudz jutīgāku attieksmi pret cilvēku personu datiem, secinājis LTV raidījums "Aizliegtais paņēmiens" (AP).

Raidījums eksperimentā "Inkognito" vētīja, kā jaunajai regulai ir gatavas veikalu ķēdes, izsniedzot atlaižu jeb klientu kartes, telemārketinga uzņēmumi, kam darbā ir jāizmanto plašas datu bāzes, likumdošana attiecībā uz videonovērošanu, kā arī mediji.

Vārds, uzvārds, telefona numurs, e-pasta adrese un pat personas kods

ES jaunā datu regula - kas tā ir?

25. maijā Eiropas Savienībā, tostarp arī Latvijā, spēkā stāsies Vispārējā datu aizsardzības regula. Turpmāk vienādi nosacījumi attiecībā uz datu aizsardzību būs visā Eiropas Savienībā. Tā paredz palielinātu atbildību par datu aizsardzības pārkāpumiem un atsevišķos gadījumos uzņēmumus varēs sodīt pat ar 20 miljonu eiro lielu naudas sodu.

Regula, visticamāk, mainīs arī kārtību, kādā līdz šim izsniedza daudzās atlaižu kartes. Iepriekš iedzīvotāji tirgotājiem par tām nereti atdeva pat savus personas kodus, bērnu vārdus un telefona numurus. Tāpat bez cilvēka akcepta nedrīkstēs video vai attēlus ar viņu publicēt sociālajos tīklos. Medijiem gan sabiedriskā labuma vārdā paredzētas privilēģijas.

Latvijai un citām dalībvalstīm vēl jāpieņem precizējošs likums nacionālā līmenī, kā šī regula tiks piemērota. Šis likums patlaban vēl ir pieņemšanas stadijā Saeimā. Tieslietu ministrija gan norāda, ka neatkarīgi no šī likuma pieņemšanas laika, regulas vispārēji principi būs saistoši jau pēc 25.maija.

Atlaižu kartes piedāvā teju katrs sevi cienošs veikals. Tomēr neatkarīgi no tā, vai tās pārdod par nelielu summu vai dod par velti, no klienta tiek prasīta informācija. Jaunā regula noteiks, ka veikalnieki turpmāk drīkstēs prasīt tikai tādus datus, kuriem var paskaidrot datu vākšanas mērķi. “Viens no pamatprincipiem datu apstrādē ir minimums. Proti, mēs apstrādājam tikai tik daudz datu, cik mums tiešām ir nepieciešams konkrētā mērķa sasniegšanai,” saka Tieslietu ministrijas Nozaru politikas departamenta direktore Olga Zeile.

Lai pavērotu, kā pašreiz – mēnesi pirms regulas ieviešanas – veikalos izsniedz atlaižu kartes, AP devās uz Latvijā populāriem veikaliem. “Maxima” savu “Paldies” karti pārdod par 99 centiem. “Aktivizējat kasē, ja jūs man atļaujaties nosaukt dzimšanas datumu, mēnesi un gadu. ID kodu – nē!” saka veikala darbiniece. Veikalā neprasa nedz vārdu vai uzvārdu, nedz mājas adresi, tālruņa numuru un e-pasta adresi.

Tiesa, lai taupītu pārdevējas laiku, reģistrācija vēlāk ir jāpabeidz pašam klientam, ieejot “Maxima” mājaslapā. Tas nozīmē, ka arī turpmāk veikals prasīs mājas adresi un telefona numuru. Vārdu un uzvārdu gan ne.

Uzņēmuma pārstāve Liene Dupate-Ugule skaidro, ka dati nepieciešami, lai veikals varētu pētīt klientu paradumus un secinātu, kur būtu nepieciešams, piemēram, atvērt vaļā jaunus veikalus.

Pārmaiņas notikušas arī “Rimi”. Tur karte maksā vienu eiro, un tagad reģistrācijā nepieciešams tikai klienta vārds, bet ne uzvārds. Citas ziņas gan ir jānorāda: dzimšanas datums, telefona numurs, e-pasta adrese, pilsēta vai novads, kurā dzīvo. “Kontaktinformācija tiek izmantota, lai sasaistītu personu ar “Mans Rimi” karti,” rakstiskā veidā atbild “Rimi”. “Ja persona sazinās ar “Rimi” un lūdz veikt kādas darbības; lai “Rimi” sazinātos ar klientu steidzamos gadījumos, kad saziņa ir veicama nekavējoties, piemēram, kad aizmirsts pirkumus, aizmirsts naudas maks,” rakstiski atbild “Rimi”.

Par vienu eiro var nopirkt arī “Drogu” atlaižu karti. Lai to saņemtu, gan ir jāaizpilda gara anketa.

“Mēness aptiekas” karte ir iegūstama bez maksas, taču pretī ir jādod virkne datu, tostarp personas kods un obligāti – viena saziņas forma, piemēram, e-pasta adrese. Tajā pašā laikā no sūtījumiem klients var atteikties. “Mēness aptieka” apgalvo, ka līdz ar jauno regulu personas kodu vairs neprasīs, taču citas ziņas gan lūgs arī turpmāk.

Veikalā “Lindex” karte ir iegūstama bez maksas un anketa nav jāaizpilda. Ir tikai jādod savs telefona numurs. Drīz pēc tam raidījuma “Aizliegtais paņēmiens”, kurš ieguva šo karti, saņem īsziņu – veikalā gan neviens nejautāja, vai klients to vēlas. “Lindex” vadība no Zviedrijas skaidro, ka ar īsziņu saņemšanu ir jāsamierinās, ja klients vēlas atlaides. “Ja pircējs vēlas pievienoties klubam un saņemt kluba biedru piedāvājumus, mums ir vajadzīgs telefona numurs vai e-pasts, lai mēs varētu sagatavot piedāvājumus nosūtīšanai uz telefonu vai e-pastu,” skaidro kāda uzņēmuma pārstāve. “Ja pircējs nevēlas saņemt piedāvājumus, tad viņš negribēs pievienoties lojalitātes klubam,” viņa piezīmē.

Visliberālākā attieksme ir veikalā “Depo” – karte par brīvu un nekādu papildu informāciju neprasa.

Savukārt “Jāņa Rozes” grāmatnīcā atlaižu kartes cena ir septiņi eiro, kuru akcijas laikā var nopirkt par 3,50 eiro. Arī tur var atteikties no jaunumu saņemšanas, taču visa informācija par sevi ir jānorāda. “Ja nu gadījumā viņš [klients] pie mums ir atstājis savu karti?” to, kādēļ veikalam nepieciešami pircēju dati, paskaidro SIA “Jānis Roze” pārstāve Ilze Veisbārde.

Savukārt, lai iegūtu “Galactico” karti, kas dod atlaides vairākos Rīgas lielveikalos, ir nepieciešami virkne datu un pat dokumentu – ID karte, pase vai autovadītāja apliecība. “Galactico” gan skaidro, ka šī vēl ir vecā kārtība un jaunajā kārtībā, kas vēl top, tik detalizētas izprašņāšanas nebūs.

Vai agrāk uzkrātie līdzekļi atlaižu kartēs būs izmantojami arī turpmāk?

Kopumā AP secina –

veikalnieki it kā cenšas pielāgoties jaunajai kārtībai, tomēr vismaz pagaidām prasīto datu apjomu būtiski nemazina.

Piemēram, veikalnieki aizvien grib zināt klientu telefonu numurus un adreses pat tad, ja klients vēlas, lai viņu netraucē.

Tāpat nav skaidrs, kas notiks ar to cilvēku datiem, kam jau ir lojalitātes kartes. Regula prasa, lai dati tiktu doti no jauna atbilstoši jaunajam regulējumam. Tiesa, piemēram, “Maxima” pārstāve Dupate-Ugule saka, ka klienti var atjaunot savus datus. Taču vienlaikus viņa pauž, ka ar juristu spriež, vai iespējams vecos datus vēl kādu laiku saglabāt.

Datu valsts inspekcija gan šo jautājumu komentē citādāk: proti, uzņēmējiem bija veseli divi gadi, kuru laikā pielāgoties jaunajām prasībām.

Ja kartes netiks apstiprinātas no jauna un viņu datu bāzēs glabāsies informācija, kas neatbilst jaunajam regulējumam, tad tas varētu būt pārkāpums.

Tādā gadījumā visi dati būs jādzēš. “Glabāšana ir personas datu apstrāde. Tāpēc faktiski tie būtu jāizdzēš,” komentē Datu valsts inspekcijas direktores vietniece Lāsma Dilba. “Ļoti līdzīgi ir ar lojalitātes kartēm – ja piekrišana, kas ir sniegta iepriekš, atbilst regulas prasībām, tad var turpināt [datus izmantot], un viss ir kārtībā. Taču, ja neatbilst, tad apstrādi nedrīkst turpināt,” norāda Dilba.

Šāds regulas skaidrojums – ka visi neatjaunoto karšu dati uzņēmējiem būtu jādzēš - varētu nozīmēt to, ka daudzās atlaižu kartes iedzīvotāju rokās varētu kļūt nederīgas, un ja tajās uzkrāta ir kāda virtuālā nauda, tad tā varētu pazust. AP par šo punktu gan skaidru atbildi neguva.

Pārsvarā piedāvā zvanīt tikai pēc nejaušības principa

Telemārketingā izšķir divus galvenos veidus. Ir tā saucamie “aukstie zvani”, kad zvanītājs, kurš kaut ko grib pārdot, nemaz nezina, kam zvana. Viņa priekšā ir datorprogramma, kas ģenerē nejaušus mobilā telefona numurus. Savukārt otrs veids ir jau kādas gatavas datu bāzes izmantošana, ko uzņēmums drīkst uzticēt telemārketinga kompānijai, kas savukārt nedrīkst to izmantot citu uzņēmumu labā.

AP nolēma uzdoties par potenciālo klientu un apzvanīja vairākas firmas, kas piedāvā telemārketinga pakalpojumus, cenšoties saprast, vai un kādas datu bāzes ir telemārketinga uzņēmumu rīcībā.

Vispirms raidījums nolemj “pārdot” trenažierus.

Taču uzņēmums “BPO Services” nepiedāvā potenciālajiem klientiem pārdot produktu, izmantojot citu klientu dotās datu bāzes. Arī firma “Telemarket” noraida raidījuma viltus ierosinājumu izmantot citu uzņēmumu datu bāzi.

“Telemarket” piedāvā tikai zvanīt uz nepazīstamiem numuriem.

Savukārt “Baltijas telemārketinga centrā” nostāja nav tik kategoriska.

Tajā raidījums atkal vēršas ar lūgumu uzrunāt kādas politiskās partijas potenciālos atbalstītājus. Taču raidījumam, identiski iepriekšējām situācijām, nav savas datu bāzes. “Sagatavotas nav, bet ir iespējams sagatavot pēc jūsu pieprasījuma. Tas viss ir iespējams,” atbild “Baltijas telemārketinga centrā”.

AP atzīmē, ka no sarunas ar “Baltijas telemārketinga centru” noprotams, ka tā rīcībā ir kaut kādas datu bāzes, kas tiek norādīts arī uzņēmuma mājaslapā. AP noskaidrojis, ka tas ir saistīts ar Nacionālo mediju grupu, kuras galvenais īpašnieks ir kāds Alberts Jodis.

Par viņu stāstīts jau iepriekš – Jodis izveidojis daudzus interneta ziņa portālus. Viņš sarunā ar AP apliecina, ka “Baltijas telemārketinga centrs” ir viņa uzņēmums.

““Baltijas telemārketinga centrs” pakalpojumus nesniedz. “Baltijas telemārketinga centrs” ir tikai zīmols, kurš pieņem pasūtījumus un nodot tos tālāk citiem telemārketinga pakalpojumu sniedzējiem,” teica Jodis.

Viņš noliedz, ka “Baltijas telemārketinga centra” rīcībā ir kāda datu bāze. “Mums nav pat neviena operatora (..) Mēs nesniedzam šo pakalpojumu,” saka Jodis, stāstot, ka uzņēmums darbojas tikai kā starpnieks.

AP gan atzīmē, ka Joda skaidrojums neatbilst tam, ko uzņēmums piedāvāja telefona sarunā.

Uzņēmēji jau šobrīd nedrīkst lietot svešas datu bāzes. Taču līdz ar jauno regulu visas esošās datu bāzes būs jāapstiprina no jauna, kas nozīmē, ka no tajās esošajiem cilvēkiem būs jāsaņem piekrišana, ka viņi tiešām gribēs, lai viņiem zvana. Attiecībā uz “aukstajiem zvaniem” jeb zvaniem uz dullo gan nekādu izmaiņu nebūs.

Telemārketinga kompānija “BPO Services” gan savā mājaslapā ir norādījusi, ka jaunā regula “aukstos zvanus” pieļauj, taču Datu valsts inspekcija skaidro, ka tā nav.

Par nozieguma nofilmēšanu būs jāziņo policijai nevis jālepojas «Facebook»

Videokameras ir izplatītas savrupmāju rajonos. Ja kamera ir pavērsta uz sava nama durvīm vai uz pagalmu, tad saimniekam nav nekādu juridisku raižu. Savukārt, ja kamera ir pavērsta pret ielu, tad jau šobrīd likumdošana prasa norādi par to, ka notiek filmēšana. “Administratīvais slogs tiek samazināts, un arī valsts nodevu nevajadzēs maksāt, bet informēšanas pienākums paliek. Informatīvā zīme ir jāizvieto, lai jebkurš garāmgājējs varētu arī saprast, ka personas dati tiek apstrādāti un kur vērsties, ja notiek vai tiek uzskatīts, ka viņu personas datu aizsardzībai pārkāpums ir noticis,” par jaunās regulas nozīmi stāsta Datu valsts inspekcijas direktore Daiga Avdejanova.

Prasība par brīdinošas zīmes uzlikšanu attiecas arī uz veikaliem un juridisko personu kamerām. Taču mūsdienās izplatītas ir arī kameras viedtālruņos un videoreģistratori automašīnās.

Jaunā regula nenoteiks, ko drīkstēs vai nedrīkstēs filmēt, taču stingri noteiks, ko ar šādiem videomateriāliem drīkstēs darīt.

Piemēram, ja ir nofilmēts kāds uz ielas noticis pārkāpums, kurā var identificēt vainīgo, tad šāds materiāls ir nododams tikai policijai. Sociālajos tīklos to vairs nedrīkstēs likt. Vēl ir pieļaujama materiāla publicēšana Latvijas ziņu materiālos ar nosacījumu, ka attēls nav identificējams ar pašu personu, norāda Datu valsts inspekcija.

AP no savas pieredzes gan norāda, ka turpmāk nepieciešamības gadījumā publicēs automašīnas numurus. Galvenais arguments – sabiedriskais labums, kas ir augstāks par kāda indivīda tiesībām.

Sabiedrības intereses pāri visam

Viens no regulas vadmotīviem paredz, ka jebkuram cilvēkam, kura identitāte tiek atklāta plašākai sabiedrībai, ir jābūt informētai par to.

Arī personas izskats ir identificējams kā personas dati.

Avdejanova norāda, ka mediju darbu regula ietekmē daļēji. Piemēram, ja televīzija rāda rindas pēc biļetēm uz Dziesmu svētkiem, tad mērķis ir attaisnots. Taču, ja žurnālists nevar paskaidrot, kāpēc tieši attiecīgais materiāls ir izmantots, turklāt no arhīva, tad tas var būt pārkāpums.

Zvērināta advokāte, “Cobalt” advokātu biroju apvienības vecākā speciāliste Linda Bīriņa, kas bieži žurnālistus aizstāv tiesā, šādai interpretācijai nepiekrīt. “Ja šī filmēšana notiek publiskā vietā, tad personai nav pamata uzskatīt, ka tā ir viņas privātā sfēra, kur neviens nevar veikt filmēšanu vai fotografēšanu,” sacīja Bīriņa.

Savukārt Avdejanova norāda, ka šādos strīdos noteikti svarīgs būtu arī fotogrāfijas vai videomateriāla konteksts.

“Ja mēs runājam, piemēram, par vardarbību ģimenē un uz ielas nofilmējam ģimeni, kas izskatās ļoti saticīga un iet ar bērnu, (..) savukārt materiāls ir par vardarbību kopumā, (..) tad šāda personu datu apstrāde [ģimenes foto pievienošana materiālam] noteikti būs neatbilstoša. Cilvēki, kuri nav saistīti ar vardarbību ģimenē, protams, ka var celt prasību,” stāsta Avdejanova.

Tātad, no vienas puses, cilvēks ir jābrīdina, ka viņu filmē, no otras – žurnālistam ir tiesības tā nedarīt, ja tas notiek sabiedrības interesēs.

“Es uzskatu, ka žurnālistiem, jo īpaši žurnālistiem, kas darbojas ar izmeklējošo žurnālistiku, ir jāļauj strādāt ar dažādiem paņēmieniem un metodēm, un šīs metodes var būt arī slēpto kameru izmantošana noteiktos gadījumos. Manā skatījumā regula to neierobežo, un to noteikti nedrīkstētu ierobežot arī Latvijas nacionālais likums,” saka Bīriņa.

Arī tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (Nacionālā apvienība) analītiskajai žurnālistikai nekādus ierobežojumus līdz ar jauno likumdošanu neparedz.

“Analītiskā žurnālistika, kuras rezultātā notiek progresīvas pārmaiņas gan sabiedrībā, gan valsts pārvaldē, noteikti ir jāatbalsta,” pauž Rasnačs.

Jau cita situācija ir attiecībā uz “dzelteno presi”, kas atspoguļo cilvēku privāto dzīvi un kurai ir vai nu jābrīdina cilvēki, kas tiek fotografēti, vai arī jāpamato šīs rīcība sabiedriskais labums. Ziņkāri jaunā regula neakceptē. Ja sabiedrībā zināmi ļaudis devušies uz Dailes teātra vai operas pirmizrādi, tad viņiem ir jārēķinās, ka viņus pasākumā fotografēs vai filmēs.

«Paparaci» - kā strādāja, tā strādās?

Jau sarežģītāka situācija ir attiecībā uz paparaci darbu.

Tieslietu ministrijas Nozaru politikas departamenta direktore Olga Zeile norāda, ka viņai nav skaidras atbildes uz šo jautājumu. “Regula no mums visiem prasa, ka mums ir jāizvērtē līdzsvars starp sabiedrības ieguvumu un to, cik liels pienesums ir sabiedriskās debates veicināšanā, kā arī to, vai jautājums ir sociāli svarīgs, lai to iznestu uz sabiedrību, un cik liels aizskārums ir konkrētai personai,” sacīja Zeile.

Žurnāla “Kas Jauns” izdevēju Aiju Šmidri gan vairāk satrauc, kā atbilstoši regulai sakārtot visas datu bāzes, kas ir izdevniecības rīcībā, piemēram, datus par žurnālu abonentiem.

Tāpat jādomā, kā turpmāk izmantot arhīva foto, taču attiecībā uz pazīstamu cilvēku fotografēšanu nekas nemainīsies. "Ja mani fotografē un es redzu fotogrāfu, ka viņš mani fotografē, vai tā ir informēšana? (..) Man liekas, ka ir uzreiz. Tu redzi, ka tevi bildē, es redzu, ka mani filmē, jūs jau mani informējat līdz ar to. Vairāk neko man nevajag, es to jau zinu. Ā, un jautājums, vai no krūmiem var slēpties? Te ir atkal, vai sabiedrības interesēs tas ir, vai nav! Tas ir jautājums! Vienmēr ir bijuši jau bez šīs regulas šāda veida, teiksim, strīdi un kāzusi," pauda Šmidre. "Jau līdz šim ir bijuši dažādi spriedumi par konkrētām lietām. Arī šeit uz vietas nav vienprātības. Es domāju, ka vienkārši ir jāsāk dzīvot, ir jābūt uzmanīgiem. Bez šaubām, jācenšas visu ievērot, bet arī nevar pārspīlēt," viņa pauž.

Sabiedrībā zināmie cilvēki, kuru nonākšana “dzeltenajā presē” savulaik radīja lielu ažiotāžu, gan “dzeltenās preses” darbu vērtē savādāk. 

Saeimas deputāts Aleksejs Loskutovs savulaik pat tiesājās ar žurnālu “Kas Jauns” par to, ka žurnāls bija publicējis viņa meitas kristību foto, pašam politiķim to nezinot. Bērna krustmāte, kas nav sabiedrībā zināma persona, no “Kas Jauns” piedzina 1000 latu.

“Visam ir savas robežas. Kas attiecas uz valsts amatpersonām - latiņa ir zemāka, jo amatpersonas uzvedība sabiedrības acīs ir vērtējama, bet cilvēku, kas nav amatpersonas, privātās dzīves aizsardzībai jābūt maksimāli augstam standartam, kas nozīmē, ka vismaz jāsaņem cilvēka piekrišana viņa fotogrāfijas publiskošanai, ja viņš tiek kaut kādā ziņā pieminēts stāstā,” skaidro Loskutovs. “Es speciāli tā norādu. Jo viena lieta - vienkārši pilsētas skats, kur trāpījušies cilvēki, (..) bet, ja tā fotogrāfija tieši un nepastarpināti skar cilvēku privāto dzīvi, tad to publicēšana - tikai ar cilvēku piekrišanu,” savu nostāju skaidro Loskutovs.

Savs viedoklis ir arī uzņēmējam Jānim Naglim. “Viņi [“dzeltenā prese”] balansē uz naža asmens un kāpj pāri. Kā saka – līda laulības gultā iekšā dažādos veidos. Bet tauta un sabiedrība pieprasa (..),” saka Naglis. Viņš pauž, ka “dzeltenā prese” atradīs veidus, kā piekļūt cilvēkiem sensitīvai informācijai pat tad, ja regula to aizliegs.

Ar “dzelteno presi” savulaik tiesājās arī bijušais premjers Aigars Kalvītis. Viņš tiesā uzvarēja, būdams nemierā ar to, ka “dzeltenā prese” bija publicējusi viņa ģimenes foto. “Tas būtu tikai godīgi. Visā pasaulē, kad mēs ceļojam pa visādām valstīm, es nevaru bez atļaujas nevienu fotografēt. (..) Latvijā tādā ziņā līdz šim ir valdījusi pilnīga visatļautība – tu fotografē, ko tu gribi! Vēl vairāk – publicē un vēl izplati baumas! Tas ir pilnīgi nepieļaujami,” uzsver Kalvītis.

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti