ĪSUMĀ:
- Ministre: Skolu un novadu reforma gan vieš cerības, gan nogalina reģionus.
- Pašvaldībām prasīts redzējums par skolu attīstību, atbildes – “ļoti formālas”.
- Ministre: Esmu par mazu skolu, ja tā ir kvalitatīva.
- IZM līdz 14.maijam modelēs četrus skolu tipus pēc noteiktām pazīmēm.
- Ja pašvaldība grib saglabāt kritērijiem neatbilstošu skolu – varēs to dotēt pati, tikai saglabājot kvalitāti.
- Skolu kvalitātes kritērijus sola “pārskatīt uz rudeni”.
- Sāk diskusiju par Valsts ģimnāziju saglabāšanu - vai ir vērts nodalīt vidusskolas un ģimnāzijas.
- Maija vidū ministrija piedāvās savu redzējumu par skolu tīklu ar četru tipu skolu modeli.
- Tad pašvaldībām būs gads, lai sakārtotu skolu tīklu.
- Pašvaldības nevar gaidīt diktātu no ministrijas - būs vadlīnijas, tendences.
- Diez vai šajā gadā pieķersies augstskolu programmu pārskatīšanai.
- Ministre: Par valsts naudu studējušam cilvēkam jānostrādā nozarē noteikts gadu skaits.
Šā gada pedagogu algu palielināšanai lielākā daļa nepieciešamās naudas esot atrasta, bet drīz šis jautājums atkal kļūs aktuāls, runājot par nākamo kāpuma soli. Finanšu ministrs un premjers ir pauduši, ka reformas nenotiek un nauda pedagogu algām jāmeklē sistēmas iekšienē. Vai jūs esat sapratusi, kur sistēmā šī liekā jeb paņemamā nauda ir?
Nauda nav tieši izņemama no sistēmas, bet ir jāpiekrīt, ka ir ļoti daudz problēmu tieši sistēmas sakārtošanā.
Šīs paralēlās reformas - administratīvi teritoriālā un skolu tīkla sakārtošana - no vienas puses, vieš varbūt kādu cerību, no otras puses - nogalina absolūti reģionus, kas man īsti pašai nav pieņemami.
Tāpēc es norobežošos no administratīvi teritoriālās reformas, bet [runāšu par] to, ko mēs mēģinām panākt ar skolu tīkla sakārtošanu. Pirmkārt, [prasot pašvaldību redzējumu par savu skolu tīklu], mēs devām iespēju pašvaldībām parādīt, cik viņi ir spēcīgi spēlētāji. Proti, vai skola tur patiešām ir ar savu kapacitāti. Ar resursu, ar bērnu, kas būs nākotnē. Mēs saņēmām ļoti formālas, es teiktu, lielākoties ļoti formālas atbildes.
Taču jūs devāt ļoti maz laika, tikai mēnesi. Turklāt tas bija termiņš, līdz kuram pašvaldībām katru gadu jāiesniedz informācija par attiecīgajā gadā reorganizējamām skolām - droši vien tā arī to uztvēra.
Tā ir viņu problēma, ja šādi to saprata, lai arī tas tika skaidrots vairākās tikšanās reizēs, gan tiekoties ar 21 reģionālo attīstības centru, gan ar citiem. Jūs sakāt, ka bija ļoti mazs termiņš. Taču izglītības stratēģijai, novada stratēģijai kā tādai ir jābūt neatkarīgi no termiņa. Es jau arī neprasīju detalizētu analīzi situācijai. Es prasīju redzējumu, kurā būtu skaidri pateikts, ka, piemēram, tādā un tādā novadā tik un tik skolas tiek restrukturizētas, jo … Es neredzēju pamatojumu.
Viena reģionālā attīstības centra vadītājs, konkrēti Alūksnes novada domes priekšsēdētājs, saka sekojošo: ja ministre runā par mazo skolu saglabāšanu un atbalstu pierobežas skolām, tad vispirms gribam zināt, kāds atbalsts būs, un tad jau varam lemt par to, kādu stratēģiju attīstīt.
Sanāk, ka katrā novadā gaida pilnīgi precīzu formulējumu no ministrijas. Ir pamatots [vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura] Pūces kunga administratīvi teritoriālās reformas risinājums. Mums nav vajadzīgas tādas pašvaldības, kuras katru sīko detaļu prasa no ministrijas. Piedodiet! Es jums absolūti nepiekritīšu - ir kaut kādas noteiktas tendences, bet nav viennozīmīga risinājuma.
Pašvaldību pusē bija bumba. Viņi varēja arī savas ''rozīnes'', savas īpatnības izcelt. Viņi to nedarīja šajā brīdī.
Tas, kas viņus ierobežo, ir tas, ka viņi par visām varītēm skolu uztver kā skolu un nemēģina attīstīt kā attīstības centru. Un tas ir visas valsts, nevis tikai Izglītības un zinātnes ministrijas uzdevums. Jo skola bieži vien un tieši mazā skola šobrīd pilda sociālās funkcijas. Ja pilda tikai sociālās funkcijas, tā vairs nav izglītības iestāde. Pavisam elementāri. Es esmu par mazu skolu. Es esmu pret kvantitatīvu rādītāju izvirzīšanu priekšplānā. Bet tad, ja skola ir kvalitatīva. Proti, skolotājs ir patiešām ar atdevi, bērni uz turieni nāk ar prieku, un pašvaldība redz, ka šī skola palīdz kultūras dzīves sakārtošanā, vai, piemēram, kāda pavisam neliela dizaina vai uzņēmuma, vai cita projekta attīstīšanā.
Jūs gaidījāt to no pašvaldībām?
Jā, es gaidīju un arī redzu, ka ir tādas pašvaldības, kas redz skolu kā ļoti svarīgu savas dzīves sastāvdaļu. Bijām nupat Jēkabpilī, kur saruna bija gana konstruktīva ar ļoti skaidru motivējumu, ko redzu gan visā valsts attīstībā, gan šīs republikas pilsētas attīstībā. Proti, viņi ir absolūti par administratīvi teritoriālo reformu un jau šobrīd skaita bērnus, kas ienāks no mazajiem novadiem.
Nekad jau nebūsi izspēlējis tādu reformu, kas vienlīdz labi apmierinās citus. Cits jautājums ir mans uzdevums šajā brīdī. Vēlreiz norobežojos no administratīvi teritoriālās reformas un atbildu gan Alūksnes novada vadītājam, gan jums - tātad, saņemot šos materiālus, mēģināsim modelēt skolu tipus pēc noteiktām pazīmēm.
Pirmā lieta, kā tika teikts, ja tā ir maza sākumskola - [augstākā] robeža būs 30 skolēni un vēl nezinām zemāko: vai 15 vai 20 - šī skola paliks tuvāk mājām. Mēs piedāvāsim uzreiz, kā optimizēt skolotāja atrašanos šajā vietā un kā celt skolotāja prestižu un ieinteresētību strādāt.
Līdz kurai klasei?
Tas arī ir pašvaldību ziņā. Mēs redzam, ka pamatā iesniegtās skolas ir pirmās klases līdz sestajai. Bet, protams, ka optimālāk ir no viens līdz trīs, kā nosaka jaunais standarts, plus pirmsskola. Bet mēs neierobežosim, ja tās būs līdz sestajai klasei.
Ieteikums būs mainīt eksistējošo sistēmu no tā, ka šādā skolā strādā pieci seši skolotāji, uz to, ka strādā divi skolotāji uz pilnu slodzi un atdevi.
Protams, tāda skola zaudē administratīvo funkciju, tai principā ir jākļūst par lielākas skolas filiāli.
Otrs - pamatskola. Tā ir no pirmās līdz devītajai klasei. Šajā posmā mazajos reģionos tas, ko šī finanšu sistēma varētu piedāvāt, ir 80 - 100 bērnu. Ja ir mazāk, tad ir jāskatās uz pāreju uz citu pakāpi.
Uz sākumskolu.
Precīzi. Ja runājam par vidējās izglītības posmu, tur gan ir krietni grūtāk, jo esam ierobežoti ar jauno standartu. Un pēc jaunā standarta aprēķiniem, lai nodrošinātu divus izvēļu grozus vidējās izglītības posmā skolēnam, ir vajadzīgi vismaz 45 skolēni.
Attiecībā uz vidusskolām ārpus centriem tas ir vairāk nekā pagājušogad valdībā pieņemtajos vidusskolu kvalitātes kritērijos?
Izņēmums ir Eiropas Savienības ārējā robeža, tur ir apstiprināti 22, nekas arī šajā prasībā netiek mainīts. Arī reti apdzīvotās teritorijas, kur bija panākts skaitlis 33.
Ja attālums līdz vidusskolai ir vairāk, piemēram, par 30 kilometriem, tad skaidrs, ka par to tiks atsevišķi runāts un atsevišķi domāts. Ja attālums ir 25 - 30 km, tad par to atsevišķi domāts netiks. Par pamatskolu noteikti jā, par vidusskolu - nē. Tādēļ, ka, pirmkārt, pedagogam nesanāk pilna slodze. Otrais - skolēns nespēj izvēlēties, tātad mēs principā negarantējam kvalitāti.
Ja kāda pašvaldība uzstās, ka ļoti grib saglabāt vidusskolu ar 30 bērniem, tā būs viņu papildu dotācija. Tas ir vienīgais, ko šobrīd varam darīt, un arī tikai pārejas posmā. Jo šādā veidā mēs riskējam zaudēt noteiktu bērnu paaudzi. Principā tur ir pozitīvie un ne tik pozitīvie rādītāji. No vienas puses, varētu domāt, ka šādā skolā ir pastiprināta individuālā pieeja. Tagad mēs prasām arī kvalitāti. Ja kvalitāte būs laba, viss ir kārtībā. Un es pieļauju, ka laika gaitā sakārtojas ekonomiskā sistēma, sakārtojas viss pārējais, varbūt mums pat ir iespējams kaut ko vēl mainīt. Bet, skatoties uz satura maiņu, es, godīgi sakot, neredzu iespēju, kā tur šo kvalitāti varēs nodrošināt.
Vai jūs joprojām redzat, ka vidusskolu kvalitātes kritērijos kaut ko vajadzētu pārskatīt?
Jā, tie tiks pārskatīti uz rudeni. Ne tikai attiecībā uz vidusskolām, bet vispār uz skolu kā tādu.
Bet pamatskolām šāda veida kvalitātes kritēriju pašlaik nav.
Devītā klase vienalga ir ar centralizēto eksāmenu.
Devītajā klasē nav centralizēto eksāmenu.
Tad tas ir jaunajā reformā.
Sākta diskusija par Valsts ģimnāziju tipa saglabāšanu
Bet jautājums ir svarīgs - kā pamatskolā, 9. klasē, kur mācās jau lieli bērni, izmērīt skolas kvalitāti?
Izaugsmes kritērijs būs viens. Paralēli ministrijā bez mūsu klātbūtnes ir uzsākts Eiropas projekts, kas ir saistīts ar izglītības kvalitātes monitoringa izstrādi. Plus mēs paši pie tā strādājam. Plus ir redzams, ka centralizētais eksāmens ar vienu rādītāju neatbilst satura reformai, jo satura reforma ir kompetenču pieeja. Bet centralizētais eksāmens vairāk vai mazāk vienalga respektē manas zināšanas, nevis manas prasmes, iemaņas rīkoties, spēju reaģēt netipiskās situācijās.
Jūs taču saprotat, ka mainīsies arī centralizētā eksāmena forma.
Pieļauju, ka mēs to pagaidām neredzam. Ja Valsts ģimnāzija kā tips paliek - tur arī ir sākusies diskusija -, tad Valsts ģimnāzijā vienalga tas saglabāsies kā viens no kritērijiem.
Kā var Valsts ģimnāzija nepalikt kā tips?
Satura reforma "Skola 2030" nosaka, ka vidējai izglītībai tiek paaugstinātas prasības vispār. Satura reforma nozīmē vairākas lietas. Pirmā - karjeras ievirze. Bērna izpēte pamatīgāk ir jāveic 7.-9. klasē. Un 7.-9. klasē viņš jau apzināti jāvirza uz profesionālo vidējo vai vispārējo vidējo izglītību. Abos ir uzstādījums, ka jāiegūst vidējā izglītība, tomēr vienā ir vairāk amatu prasmju, otrā - zināšanas un iešana uz augstāko izglītību. Runa ir par to, ka
vidusskolā arī tiks dots ja ne iestājpārbaudījums, tad noteikti kāds slieksnis, kas skolēnu ļaus uzņemt. Tas uzreiz automātiski vēl var samazināt skolēnu skaitu, kas ies uz vidusskolām, īpaši, ja runājam par reģioniem.
Arī vidējai izglītībai ir izvēļu grozi. Viņiem ir zinātniski pētnieciskais darbs, viņiem ir vispārējais, optimālais un padziļinātais priekšmets. Principā atšķirība, kas tiek saglabāta, tā ir, ka vidusskolai jāpiedāvā minimums divi izvēļu grozi, ģimnāzijai - vismaz trīs, četri. Vai tā ir ļoti būtiska atšķirība? Īsti nē, jo ja mēs paskatāmies īpaši republikas pilsētās, kur ir liela vidusskola un tikpat liela ģimnāzija, godīgi sakot, nezinu, vai vidusskola ir tik ieinteresēta, ka tai “nosmeļ krējumu”.
Vai, piemēram, mazpilsēta, kurā ir maza vidusskola un maza Valsts ģimnāzija, un abām īsti nepietiek skolēnu.
Tieši tā. Tā ir problēma šobrīd. Tāpēc paši ģimnāziju direktori ir ierosinājuši pagaidām nesteigties ar jauno Valsts ģimnāziju kritēriju izstrādi, paskatīties, kā attīstās reforma. Protams, ir viena lieta, kurā mēs ļoti ceram uz ģimnāzijām. Un te mana nostāja ir tāda, ka ir jābūt izcilības skolām.
Tad doma ir - vai ir vērts vēl nodalīt vidusskolas un ģimnāzijas?
Jā.
Tas ir kaut kas jauns.
Tas ir vairāk nekā jauns arī man pašai. Viena no lietām, ko redzam, kas ģimnāzijās arī ir. Pirmkārt, tām ir iedoti visi lielie projekti, kas ir saistīti ar rekonstrukciju, kur ir papildu finansējums reģionālā metodiskā centra izveidei. Līdz ar to, ja ģimnāzija tiek veidota pēc jaunajiem kritērijiem, tad metodiskais centrs ir tā garīgā piešprice, viņu pievienotā vērtība.
Jau pašlaik Valsts ģimnāzijām jāveic metodiskais darbs.
Jā, bet tas īpaši aktīvi nedarbojas. Ministrijas šā brīža pozīcija ir tāda - mums pietrūkst skolotāju, mums ir novecošanās problēma, tātad metodiskais centrs ir tāds, kas arī skolotājiem nosaka atlasi. Tā ir izcilība, atlase arī pedagogu vidū. Principā mēs pārejam uz to, ka digitālās kompetences mums ir ne tikai nepieciešamas, bet arī jāievieš mācību procesā. Ja mēs redzam novecošanos un noteiktu kadru trūkumu, to ir iespējams risināt vismaz daļēji arīdzan ar skolotāju iesaisti online lekciju, online nodarbību organizēšanā. Nevis visu laiku, bet, pieņemsim, vienu reizi mēnesī ir kopīga lekcija.
Vai šīs idejas mērķis ir vidējās izglītības posmā palielināt profesionālo izglītību apgūstošo jauniešu procentu?
Es neteikšu, ka īpaši palielināt profesionālajā izglītībā. Teikšu - atvērt bērnu spējas. Ja redzi, ka bērna spējas ir strādāt ar koku vai maksimāli tikai programmēt, nesūtīt viņu vidējās izglītības posmā, kur tomēr lielākā vai mazākā mērā šīs zināšanas tiek ieliktas arī teorētiski dziļi. Pirmkārt, respektēt bērnu spējas, otrkārt, protams, līdzsvarot darba tirgu. Celt profesionālās izglītības prestižu - noteikti. Šobrīd mēs redzam, ka arī tur tiek ieguldīti milzīgi līdzekļi, modernizācija notiek, arī motivācija pedagogiem ir gana laba. Neteikšu, ka visās profesionālās izglītības iestādēs, bet atsevišķās jau redzu ļoti labu kapacitāti.
Es tikko viesojos Daugavpils Būvniecības tehnikumā, Dagdas filiālē, bet, protams, mēs runājām par visu tehnikumu. Viņiem ir ļoti spēcīga būvniecības nodaļa. Viņi sadarbojas ar vadošajiem zīmoliem ārzemēs un Latvijā. Viņi piedalās starptautiskās sacensībās, viņi visu laiku ir desmitniekā Eiropā. Prasīju - bet kā ar tiem studentiem, kas pabeidz, vai viņi paliek Latvijā? Viņi saka, ka 30 procenti darbu uzreiz atrod ārzemēs. Labi atalgoti. Viņu ambīcijas ir gadā uzņemt 700 jaunus audzēkņus, nu tā ir ļoti liela ambīcija. Tāpēc redzu, ja sabiedrība pieņem jauno un mums īpaši trūkst augsti un vidēji kvalificētā darbaspēka … Un ļoti daudzi runā, piemēram, tajā pašā Dagdā ir ieviesta pašlaik krāsns un skursteņu meistaru klase. Pirms nepilniem pieciem vai desmit gadiem nevienu meistaru vairs nevarēja atrast. Vecie meistari bija aizgājuši, un mēs zaudējām veselu tradīciju. Tas nozīmē, ka ar modernizāciju viņi spēj elastīgi reaģēt uz darba tirgu. Līdz ar to ministrijai jādara viss, lai neierobežotu ar birokrātiju jaunu programmu apstiprināšanu un kvantitāti neizvirzītu kā vienīgo kritēriju. Tā ir elastība gan no ministrijas puses, gan no programmu veidotāju, viņu ekspertu puses.
Jaunu karti, visticamāk, nezīmēs
Atgriežoties pie skolu tīkla. Jūs iepriekš teicāt, ka aprīļa vidū ministrija piedāvās savu redzējumu par skolu tīkla modeli.
Jā, izglītības pārvalžu vadītājiem. Šobrīd analizēsim viņu datus un rādīsim, ko viņiem piedāvājam.
Cik detalizēti tas būs?
Es jums tikko pateicu, četri skolu modeļi.
Vai jūsu piedāvājumu varētu salīdzināt ar “Jāņa sētas” izstrādāto skolu tīkla modeli? Pat ne saturiski, bet konceptuāli - kā karti, kurā iezīmēts, kurā pašvaldībā kādas skolas varētu būt?
Es nevaru pateikt, kādas tehniskas iespējas būs. Vai taisīsim vēl vienu skolu karti, kas izmaksāja tūkstošus? Nez vai mēs to darīsim.
Piedāvāsim skolu tipu ar konkrētām iezīmēm, kādas mēs ieteiksim robežas skolēnu skaitam, kā ieteiksim modulēt skolu kā tādu, kāda būs viņu atbalsta sistēma.
Vai tas būs plašāk, šobrīd nevaru pateikt. Šie trīs parametri noteikti. 14. maijā koncepcija būs gatava.
Ko tālāk dara pašvaldības?
Tad pašvaldībām būs gads. Plānojot vidēja termiņa budžetu, jau ņemsim vērā to, ko būsim piedāvājuši. Mēs jau nevaram slēgt skolu. Mēs izstrādājam modeli un pasakām, ka no 2020. gada šis modelis darbojas. Ja jūs vēlaties saglabāt vidusskolu, kas neatbilst šiem kritērijiem, jūs līdzdotējat šo skolu. Bet jūs nepretendējat uz finansējumu no valsts. Pavisam vienkārši.
No “nauda seko skolēnam” uz pamatpakalpojumu grozu
Nākamā gada budžetā atkal būs vajadzīgs vairāku desmitu miljonu eiro pieaugums pedagogu algu celšanas nākamajam solim. Nenotiks taču brīnums, un pašvaldības tik īsā laikā nesakārtos skolu tīklu, lai tajā būtu iespējams atrast naudu.
Tur jums jārunā ar Finanšu ministriju. Es nevienā brīdī neesmu teikusi, ka skolu tīkla sakārtošana nosedz izdevumus, kas nepieciešami pedagogu atalgojumam. To nevienā brīdī nav teicis neviens no koalīcijas. Īstenībā ir skaidrs, ka tas nav reāli. Bet skolu tīkla sakārtošana ilgtermiņā nes līdzi to, ka noteikta izdevumu daļa mazinās.
Vai šajā piedāvājumā būs arī tas, kā mainīsies “nauda seko skolēnam”? Tik drīz tas ir iespējams?
Ticami, ka jā, jo to dara jau vismaz trīs gadu garumā. Atsevišķas pašvaldības to jau ir rēķinājušas pirms diviem gadiem. Pirmoreiz, kad parādījās skolu karte kā tāda. Tas vienkārši nav iedarbināts līdz galam, tas nav izrēķināts līdz galam, tas nav uz papīra uzlikts līdz galam.
Kad sacījāt, ka “nauda seko skolēnam” ir ne pārāk veiksmīgs modelis un tā ir tirgošanās ar skolēniem, teicāt, ka jāievieš pamatkapalpojumu grozs, ko katra skola, arī maza, saņems. Taču naudas jau no tā vairāk nekļūs; kā nodrošināties, ka arī mazajai skolai ir tas grozs?
Nu taču loģika liecina par to, ka, samazinoties skolēnu skaitam, jāsamazinās skolu skaitam un skolotāju skaitam. Nez vai ir kvalitatīvi turēt skolotāju uz 0,2 - 0,3 slodzēm.
Runājot par mazajām sākumskolām, teicāt, ka tur strādās divi skolotāji, katrs uz pilnu slodzi. Taču skolas ar 20 - 30 bērniem mums ir jau pašlaik, un tajās strādā nevis divi, bet vismaz seši skolotāji, un viņiem ir šīs 0,2 slodzes. Kā spēsiet ietekmēt, lai tur būtu divi skolotāji, nevis seši?
Vai mēs varam ietekmēt sabiedrības viedokli jebkurā jautājumā? Mēs varam izteikt savu konkrēto redzējumu. Ja pašvaldība grib domāt un attīstīties uz nākotni, tai vajadzētu to sadzirdēt. Ja pašvaldība vienkārši domā, ka šī skola nomirs dabīgā ceļā, tad viņa to arī nesadzirdēs. Mēs to dosim savā modeļa aprakstā.
Pašlaik sākumskolas vielu ar noteikto priekšmetu skaitu nevar iemācīt divi skolotāji, ja vien nav ļoti plaša profila speciālisti. Vai šajā ziņā ir paredzētas izmaiņas?
Šī brīža augstskolu sistēma ir pārgājusi uz to, ka no pirmās līdz sestajai klasei ir sākumskola. Viņu specialitātē neietilpst divi mācību priekšmeti - mūzika un sports. Tas jau ir risinājums uz vietas.
Ko man ļoti gribētos arīdzan no medijiem sabiedrības domas maiņā.
Mēs esam pieraduši, ka tikmēr, kamēr nav Ministru kabineta noteikumu ar soļiem A, B, C un D, mēs neko nedarām.
Piedodiet, atvainojiet, te man atkal jācitē Skaidrīte Lasmane: 20. gadsimta tehnoloģijas, 21. gadsimta domāšana, 19. gadsimta institūcijas. Ar birokrātiju, ar lēmumu pieņemšanu.
Mums, starp citu, jaunā reforma paredz arī skolu autonomiju. To, ka direktoram pašam ir jāuzņemas lielāka atbildība, kā viņš rīkojas. Tāpēc tas, ko jūs man šobrīd jautājat, tā ir katras skolas specifika.
Es zinu, kāds man ir personāls, es zinu, cik man ir bērnu, es zinu, kādi man ir spēlētāji, un man kā direktoram jāizvēlas labākais modelis.
Mēs ieteiksim. Cits jautājums, vai viņš gribēs uzturēt skolu tikai kā sociālo funkciju pildītāju. Vai arī viņš gribēs domāt, ja iedod kvalitāti, diviem skolotājiem aizdedzina acis un divi skolotāji aizdedzina acis pārējiem 30, tad bērni nāks atpakaļ un tur tajā vidē kļūs par darba devējiem un vides veidotājiem. Nevis teiks, ko jūs te darīsiet, tev ir tik gudra galva, brauc uz ārzemēm jau rīt. Tā ir iespēja izmainīt šo domāšanu.
Doma ir tāda, ka pašvaldības nevar gaidīt diktātu no ministrijas valdības?
Var gaidīt vadlīnijas. Tendences.
Taču vai šādā veidā neaizmirstam par bērniem. Pašvaldībām uzveļam atbildību; vai varbūt tām pienākas atbildība - par izglītības kvalitāti, bet bieži vien ne tām ir pietiekama kapacitāte, ne prāta to nodrošināt.
Bet to nosaka likums. Izglītības ministrija nav skolu dibinātāja.
Bet arī Izglītības ministrija ir atbildīga, lai Latvijas skolās būtu vienlīdz laba izglītības kvalitāte.
Mēs piedāvāsim pašvaldībām savu redzējumu. Mēs nevaram aiziet uz katru skolu, nomainīt katru skolotāju vai ietekmēt katru pašvaldības vadītāju. Ja jūs jautājat, vai mainīsim likumu, tad nezinu, vai to tik ātrā laikā varam ar Saeimas starpniecību izdarīt. Tāpēc piedāvāsim redzējumu.
Domāju, ka izmaiņas būs, jo administratīvi teritoriālā reforma ieviesīs ļoti būtiskas korekcijas. Kad teritorija paliks lielāka, tad vairs nevis katrs novada atbildīgais būs sasaistīts tiešā veidā ar skolu, bet tā radnieciskā vai vēl kāda sasaiste būs krietni attālāka. Līdz ar to lēmumi būs krietni objektīvāki. Es ļoti ceru uz to.
Kontekstā ar iespējamo Valsts ģimnāzijas statusa noņemšanu kritēriju neizpildes dēļ esat teikusi, ka arī to prasības jāpārskata.
Diskusija norit. Pašu ģimnāziju direktori tāpat kā ministrijā ilgu laiku strādājošie ierēdņi ir tie, kas saka, ka kvantitāte neietekmē kvalitāti. Tāpēc šī diskusija ir atvērta, un noteikti spriedīsim tālāk. Mēs redzam, ka kvantitatīvais rādītājs neizpildās.
Ja ir atlaide pierobežas skolām un atkāpe Valsts ģimnāzijām, vai tas kopā nedod pašvaldībām un skolām tādas kā pašsaglabāšanās iespējas?
Bet jūs noteikti zināt, kāds ir Latvijas iedzīvotāju blīvums. Šobrīd Rīgā dzīvo 52 procenti Latvijas iedzīvotāju (saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem Rīgā dzīvo 33% Latvijas iedzīvotāju; ievērojami lielāks tas ir, pieskaitot Pierīgas novadus un tuvākās pilsētas - red.). Un jūs noteikti neesat par to, ka Rīgā dzīvo 70 procenti Latvijas iedzīvotāju. Tā ir mana atbilde. Šī administratīvi teritoriālā reforma uz šo spiež - mēs redzēsim, ka 80% un varbūt vēl vairāk dzīvos pilsētās, lielajās pilsētās. Deviņās.
Kāpēc vidusskolas jāpārņem valstij?
Kvalitātes nodrošinājumam. Principā tad spēj ietekmēt kadru atlasi, var precīzāk definēt mācību materiālu izmantošanu, vari piesaistīt pedagogus online lekcijām.
Visas vidusskolas, visas ģimnāzijas?
Tā ir viena no versijām.
Kad jūs par to domāsiet?
Ne šodien. Viss ir atkarīgs no tā, kā kartēsies 14. maija plāns, kāda būs ģimnāziju direktoru nostāja, kādu viņi redz savu pozīciju šajā spēlē.
Šobrīd liela problēma ir skolotāju trūkums. Arī lielajās skolās. Kā to risināt?
Domāju, ka sistēmā ir ļoti daudz ļoti spējīgu un radošu skolotāju. Reforma būs izdevusies tad, ja tieši šie skolotāji paliks sistēmā.
Tad atkal jautājums, vai patiešām nav [skolotāju] vai nepietiekami tiek meklēts, vai eksakto priekšmetu skolotāji neizvēlas skolu, ja tur nav pietiekams atalgojums.
Jaunu pedagogu izglītošanas programma sākas ar 2020. gadu, daļēji tā sāks risināt šo jautājumu. Citu iespēju nav.
Programmu, ne augstskolu mazināšana
Pēc Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) slēgšanas pedagoģiju joprojām var studēt piecās augstskolās, un nekur nav lielu konkursu. Ko darīt? Jautājums ir arī par citām specialitātēm un lielo augstākās izglītības iestāžu skaitu.
Daudzās programmas ir nākotnes jautājums. Es redzu, ka diez vai šajā gadā mēs pieķersimies programmu pārskatīšanai, lai gan augstskolu akreditācija ir tieši šogad. Noteikti, ka paralēli tas arī ies. Tās programmas, kas dublējas, kas netiek realizētas pilnā ciklā, tās tiks rosināts mazināt.
Vai redzat iespēju rīkoties tik radikāli kā rosināt slēgt kādu augstskolu?
Nē, tā nav mana kompetence, un es nekādā gadījumā nepiekritīšu šādai politikai augstākās izglītības jomā. Vēsturiski 90. gadu beigās Latvijā varēja izveidoties daudzas augstskolas. Jautājums par to, vai tā ir laba tādēļ, ka tai ir tradīcijas senākas un lielāks studentu skaits - tas nav jautājums par kvalitāti. Jā, tai ir noteikti ļoti spēcīgas programmas, bet tai var būt arī ļoti vājas programmas. Un RPIVA un Latvijas Universitātes savienojums tieši par to arī liecināja. RPIVA pedagoģijas jomā bija krietni attīstītāka gan radošuma izpausmēs, gan tajā, kā sekoja pedagoģijas teorijas tendencēm, gan tajā, kā strādāja ar pedagogiem.
Tas bija nepareizs lēmums, jūsuprāt?
Pilnīgi nepareizs.
Vai par valsts naudu studējušam cilvēkam būtu jānostrādā nozarē noteikts gadu skaits?
Mans redzējums - obligāti.
Kurās nozarēs?
Es būtu ar mieru ieviest visās. Ja esi studējis par budžeta līdzekļiem, ir skaidrs, ka tev jādod sava artava savā konkrētajā nozarē, kurā esi studējis, jau kā darbiniekam. Taču ir jāsakārto vēl daudzas lietas, lai to panāktu. Tāpēc, iespējams, no 2020. gada kā pilotprojekti un pilotprofesijas aizies pedagogs un informācijas tehnoloģiju speciālists. Par gadu skaitu pašlaik vēl nevaru pateikt.
Kāpēc tieši šīs?
Tāpēc, ka to šobrīd akūti pietrūkst darba tirgū. Informācijas tehnoloģiju speciālisti ļoti daudzi izbrauc uz ārzemēm. Iegūst šeit izglītību un aizbrauc.
Droši vien paredzat lielu pretestību.
Es jau redzu pretestību.
Kāpēc tika atcelta likumā jau iestrādātā norma par privātskolu obligātu līdzfinansēšanu no pašvaldību budžeta?
Sāksim ar to, ka šī norma tika pieņemta 2018. gada 18. septembrī. Tātad ļoti tieši pirms vēlēšanām. Principā tika ielobēta. Ja tagad būtu likumā ierakstīts, ka pašvaldība nedrīkst līdzfinansēt, tad piekristu, ka šāda norma jāvirza. Bet likums neaizliedz līdzfinansēt, tātad ir visas iespējas darīt. Principā ir runa par divām skolām, un jautājums, vai likums jāgroza divu skolu dēļ.
Mēs gaidām skolu tīkla sakārtošanu. Ja skolu tīklam jāoptimizējas un jāsamazinās un pašvaldībai ir jāpārskata sava saimniecība, tad principā mēs šajā brīdī uzliekam pašvaldībai papildu slogu. Tāpēc tas arī nav īsti korekti. Cits jautājums, un tā ir mana subjektīvā pozīcija, tad tajā brīdī, kad valsts nepilda kvalitatīvas izglītības funkcijas publiskajā sektorā, protams, ka privātajam sektoram ir, kur attīstīties. Bet arī šeit - trūkst pētījumu, kas apliecinātu, ka privātajā sektorā iegūtā izglītība patiešām ir kvalitatīvāka. Tam, ka bērns tur emocionāli jūtas labāk, es pilnīgi piekrītu un teikšu, ka simtprocentīgi jā. Bet to, ka viņš arī vēlāk darba tirgū vai savā profesijā ir ieguvis vairāk, es nevaru pateikt.
