„Ministrija mēģināja konstruktīvi sadarboties gan ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību (LIZDA), gan citām pedagogus pārstāvošām institūcijām. Taču no atsevišķu organizāciju puses esam nepārtraukti saņēmuši jaunus interpretējumus, arvien jaunas pretenzijas, nevēlēšanos izprast situāciju un reālās iespējas.” Tā pēc 1995.gadā notikušā pedagogu streika un nesekmīgiem mēģinājumiem atrisināt domstarpības ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību paziņojumā par savu demisiju norādīja tā laika izglītības un zinātnes ministrs Jānis Vaivads.
Tas ir spilgts apliecinājums tam, ka ministrijas sarunas ar 1990.gada pavasarī dibināto arodbiedrību, kas ir lielākā nozaru arodbiedrība Latvijā, bieži noritējušas visai augstos toņos. Un centieni rast kompromisu ikreiz atduras pret valsts budžeta iespējām.
1999.gadā pedagogu algu palielināšanas jautājums izraisīja vēl vienu pedagogu streiku un ministres Silvas Goldes demisiju. Vēl pēc desmit gadiem – 2009.gada vasarā – LIZDA gan pieprasīja izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes demisiju saistībā ar krīzes laikā samazinātajām pedagogu algām, taču Koķe no amata neatkāpās. Toreiz tika draudēts pat ar ilglaicīgu streiku, tomēr šie draudi netika īstenoti.
Ministra Roberta Ķīļa demisijas pieprasījums un streiks vien draudu līmenī palika arī 2013.gadā, kad Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība pēc ilgām diskusijām tomēr izdevās vienoties par atalgojuma palielināšanas pamatprincipiem.
Līdz ar to var droši apgalvot, ka šodienas streika iemesli ir gluži tie paši, kas pirms 20 gadiem.
