ĪSUMĀ:
- Lietā izskata strīdu starp mākslas kolekcionāriem Aināru Gulbi un Jāni Zuzānu.
- Tiesa šobrīd vērtē, kā Zuzāna rīcībā nonāca darbi, kas agrāk piederējuši Gulbim.
- Mākslas mecenāta Zuzāna kolekcijas mājvieta ir mākslas centrs “Zuzeum”.
- Tiesas prāvā figurē arī latviešu vecmeistaru, piemēram, Vilhelma Purvīša, Jaņa Rozentāla darbi.
- Zināms, ka lietā tiek skatīti materiāli par “privātiem notikumiem un norēķiniem”.
- Sākotnēji tiesas sēde noteikta kā atklāta, bet pēc Zuzāna advokātes pieprasījuma tā notikusi aiz slēgtām durvīm.
- No Zuzāna puses par vismaz daļu no gleznām tiek uzturēta versija, ka tās uzskatāmas par viņam pārdotām 2016.gadā.
- Zuzāns nav atbildējis, kad notikuši maksājumi par gleznām un vai tie bijuši skaidrā naudā.
- Ja maksājumi notikuši 2017.gadā vai vēlāk, tad likums neatļauj starp fiziskām personām skaidras naudas darījumus lielākus par 7200 eiro.
- Valsts ieņēmumu dienestā konkrēto gadījumu nekomentēja.
Azartspēļu biznesmenis Zuzāns sevi labprātāk pozicionē kā mākslas mecenātu un kolekcionāru. Piemēram, nesen Rīgā atklāts mākslas centrs “Zuzeum”, kas ir Zuzānu kolekcijas mājvieta. Taču kā mākslas darbi nonāk kolekcijā, ne vienmēr ir skaidrs, jo, piemēram, šobrīd tiesa Rīgā vērtē, kā Zuzāna rīcībā nonāca darbi, kas agrāk piederējuši citam miljonāram Gulbim, vēsta “De facto”.
Lai gan savulaik Zuzāns ir publiski stāstījis par savulaik pieņemto “neticamo piedāvājumu” pārpirkt no Gulbja slaveno Oto Skulmes gleznu “Portreta kompozīcija”, tagad savus darījumus un domstarpības ar otru mākslas kolekcionāru viņš telefonsarunā ar “de facto” komentēt negribēja: “Man tur nekas nav. Tur Gulbis ar mani tiesājas. Zvaniet Gulbim un prasiet viņam. (..) Viņam ir pretenzijas, tad lai viņš jums arī stāsta. Man nekādu pretenziju nav.”
Īpaši runīgs par civillietu nav arī abu strīdā iesaistītā paziņa Kārlis Leiškalns – bijušais politiķis, kas arī aizraujas ar mākslas kolekcionēšanu. Viņš apliecināja, ka pavasarī ir bijis izsaukts uz tiesu kā liecinieks: “Zuzāna kungs mani uzaicināja.
Acīmredzot es biju klāt kādā no darījumiem. Mans teksts tur bija apmēram divu minūšu garumā, tā ka man īpaši nav ko stāstīt.
(..) Sarunās es nekad nepiedalījos, bet es, tā kā zināju no galvas gandrīz visas Aināra bildes, tad es varēju paskaidrot, kas kā un kāpēc. (..) Mana darīšana ir zināt bildes, bilžu izcelsmi. Vairāk es ne par ko nevaru liecināt.”
Neko ne par summām, ne veidu, kā Zuzāns par gleznām maksājis, Leiškalns nezinot: “Man tiešām abi ir... Zuzāns labi pazīstams, Gulbis – varētu teikt jaunības draugs. Bet es ne ar vienu no viņiem to viņu lietu nekad neesmu pārrunājis. (..) Neko, nekad nelīdu viņu darījumos. Tādā darījumu nozīmē viņi ir pilnīgi cita mēroga cilvēki, un man tur savu degunu nav ko bāzt.”
Runa esot “par senākiem notikumiem”, un Leiškalns tiesai esot varējis pastāstīt kaut ko par dažām pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu gleznām, kas neesot bijušas pārāk nozīmīgas “ne cenā, ne kur citur”.
“De facto” gan zināms, ka prāvā figurē arī latviešu vecmeistaru darbi. Starp to autoriem atrodami tādi vārdi, kā, piemēram, Vilhelms Purvītis, Janis Rozentāls, Konrāds Ubāns. Uldis Zemzaris, Georgs Šenbergs un citi. Savukārt vismaz par daļu no gleznām prāvā izskanējuši apgalvojumi, ka pie Zuzāna tās nonāca, mutiski vienojoties un maksājot skaidrā naudā.
Lai gan telefonsarunā Zuzāns “De facto” aicināja “pilnīgi droši” ierasties uz ceturtdien gaidāmo tiesas sēdi, tās sākumā viņa advokāte Vineta Čukste-Jurjeva pieteica lūgumu lietu turpmāk skatīt slēgtā procesā. Motivācija – lai aizsargātu lietas dalībnieku privāto dzīvi.
“Mēs diezgan labi zinām, ka šajā lietā tiek skatīti diezgan privāti jautājumi, par privātām lietām, privātiem mākslas darbiem, privātiem naudas norēķiniem. Iepriekšējā sēdē izskanēja dažādi skaļi apgalvojumi, kuri vēl nav pārbaudīti, un, ja tie nonāktu sabiedrības rīcībā nezinu, kādā izklāstījumā, tie varētu nodarīt kaitējumu mana klienta reputācijai kā mecenātam un kolekcionāram, tāpēc lūdzam slēgtu tiesas sēdi,” tiesas sēdē pauda advokāte.
Prasītāja Aināra Gulbja pārstāvis, advokāts Armands Masulis gan neiebilda ne pret sēdes filmēšanu, ne pret procesa atklātumu: “Mūsu ieskatā, šajā lietā nav nekas tāds, kas būtu... Tā ir vienkārši klasiska, civiltiesiska lieta. Strīds par konkrētās normas piemērošanas iespējām. Es īsti nesaskatu šeit neko tādu, kas varētu aizskart atbildētāja privāto dzīvi.”
Tiesa bez ilgas domāšanas šai jautājumā gan nostājās Zuzāna pusē. “Ņemot vērā atbildētāja pārstāves lūgumu, tiesa piekrīt, ka tiesas sēdē var tikt skarti privātās dzīves jautājumi – ne tikai, bet cita starpā – un šajā sakarā nosaka slēgtu tiesas sēdi,” paziņoja tiesnese Sandra Meliņa.
Pēc sēdes nekādus komentārus, arī tādus, kas neskartu Zuzāna privāto dzīvi, viņa pārstāve Čukste-Jurjeva nesniedza, jo neesot “pilnvarota komentēt”. Viņa arī neatbildēja uz jautājumu, vai lietā slēpjamais varētu būt lieli skaidras naudas darījumi.
“De facto” zināms, ka no Zuzāna puses par vismaz daļu no strīdā ierautajām gleznām tiek uzturēta versija, ka tās uzskatāmas par viņam pārdotām 2016.gadā.
Kad esot notikuši maksājumi un, ja tas notika jau 2017.gadā vai vēlāk, vai arī tie bijuši skaidrā naudā? Uz šo jautājumu Zuzāns neatbildēja.
2017.gads ir būtisks, jo no tā sākuma likums “Par nodokļiem un nodevām” neatļauj starp fiziskajām personām skaidras naudas darījumus, kas pārsniedz 7200 eiro. Tas attiecas arī uz maksājumiem, kas notikuši kādu senāku līgumu ietvaros. Ja skaidrā naudā samaksātā summa pārkāpj šo slieksni, likums paredz, ka personām par to piemēro naudas sodu 15% apmērā no darījuma summas.
Lieli skaidrās naudas maksājumi var izraisīt arī citas sekas – piemēram, Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vai citu iestāžu interesi par naudas izcelsmi. VID konkrēto situāciju nekomentēja, taču norādīja: gadījumā, ja VID konstatē, ka persona veikusi izdevumus, kas neatbilst tās ienākumiem, VID veic pasākumus, lai noskaidrotu līdzekļu izcelsmi un to, vai ir nomaksāti nodokļi.
