Monika ir ļoti saimnieciska – viņa savā rotaļu virtuvē uztaisa iedomu kafiju, ar ko cienā viesus un ko dzer arī pati. Vairs nav ne miņas no mazās, kautrīgās meitenītes, kas sakņupusi mammas klēpī katru dienu saņēma kārtējo albumīna devu.
Tieši šī asins komponenta dēļ viņas vecāki neatrada kopīgu valodu ar bērnu slimnīcas ārstiem. Monikas slimību mūsu ārsti redzēja pirmo reizi. Tāpēc ārstēja nevis pēc pieredzes, bet Eiropā apstiprinātām vadlīnijām.
Taču meitenītes slimība noris individuāli, nevis pēc mediķu priekšstatiem un starptautiskiem priekšrakstiem. Tam mūsu ārsti atteicās ticēt, un ģimene slimnīcu pameta. Pretēji draudiem, bērnam veselība uzlabojusies.
Tur mediķi gaida, ka mēs zvanīsim, interesējas, kā iet, nevis ārstē vadlīnijas - tā par sadarbību ar ārstiem no Lietuvas stāsta Monikas tētis Kaspars Kadzejs.
Par to, kā atšķiras aprūpe mājās un it kā sterilā slimnīcā, vecāki pārliecinājušies arī pēc vēl kāda rādītāja. Šī gada laikā Monika ne reizi nav saslimusi ar tām infekcijām, ko bērnu slimnīcā saķēra regulāri.
Tagad Monika albumīnu saņem četras – piecas reizes mēnesī, ne vairāk. Asins analīzes ir labākas kā jebkad. Par iespējamu nieru pārstādīšanu neviens vairs nerunā.
Taču Kadzeju ģimene negrasās aizmirst to, kas ar viņiem notika Bērnu slimnīcā un kā ārsti draudēja atņemt bērnu ar Bāriņtiesas rokām, ja vecāki viņus neklausīs. Tādēļ šobrīd tiek vākti materiāli apjomīgai tiesvedībai, kas noteikti izgaismos ne vienu vien veselības aprūpes sistēmas trūkumu.
Tikmēr Monika vairs nebaidās no ārstiem. Tieši pretēji – tagad viņai ir savs daktera komplekts un viņa pati gatava ārstēt ikvienu.
