Eksperts: Bruņoto spēku pārvietošana Eiropā ir ievērojams izaicinājums

Militāro vienību pārvietošana Eiropā infrastruktūras dēļ stipri apgrūtināta, taču NATO un Eiropas Savienība strādā, lai šo problēmu risinātu. To intervijā Latvijas Radio Minhenes drošības konferences laikā atzina bijušais NATO ģenerālsekretāra vietnieks aizsardzības politikas un plānošanas jautājumos Heinrihs Brauss. Viņš uzsvēra, ka investīcijas katras NATO dalībvalsts aizsardzībā ir būtiskas un tās nav domātas, lai kādam izdarītu pakalpojumu. Vācijai šajā ziņā būtu nepieciešams darīt daudz vairāk. Pēc Brausa domām, aliansei šobrīd jāsaskaras ar vienlīdz svarīgiem un bīstamiem izaicinājumiem kā dienvidos, tā austrumos.

Eksperts: Bruņoto spēku pārvietošana Eiropā ir ievērojams izaicinājumsRihards Plūme

Kādi šobrīd ir vājie punkti Baltijas valstu aizsardzībā? Vai tie ir saistīti ar gaisa telpu?

Domāju, ka pirmkārt mums ir jārunā par stiprajām pusēm, priekšrocībām un progresu, ko esam sasnieguši dažu pēdējo gadu laikā. Pirmkārt, Baltijas valstis pašas ir veikušas būtiskus ieguldījumus, lai uzlabotu savus bruņotos spēkus. Savukārt NATO nolēma papildināt šos spēkus ar mums zināmo paplašināto klātbūtni, proti, multinacionālajām kaujas grupām un mehanizētajiem kaujas spēkiem. Tie ir integrēti Latvijas, Igaunijas un Lietuvas nacionālajos bruņotajos spēkos.

Tātad šo spēku kaujas gatavība ir būtiski palielinājusies.

Mēs zinām, ka visām trim Baltijas valstīm ir grūtības sniegt visus nepieciešamos resursus, lai nodrošinātu visas efektīvai aizsardzībai nepieciešamās spējas. Tas ir tikai laika jautājums, un to var sasniegt dažādās fāzēs. Un es zinu, ka Baltijas valstu valdības un bruņotie spēki dara visu, ko tie var, lai uzlabotu spēku gatavību un efektivitāti. Tajā pašā laikā mums pietrūkst būtisku spēju. Runa ir ne tikai par Baltijas valstīm, bet arī par NATO kopumā. Piemēram, runa ir par raķešu aizsardzību. NATO aliansē ietilpstošās Eiropas dalībvalstis pēdējo 20 gadu laikā ir būtiski samazinājušas raķešu sistēmu aizsardzību. Tas tādēļ, ka tiek stiprināta klātbūtne Afganistānā un Balkānos. Šajās miera nodrošināšanas, stabilizācijas un atbalsta misijās nebija draudu no gaisa. Tajā pašā laikā aizsardzības budžeti gadu no gada tika samazināti un tādēļ mēs zaudējām daudzas spējas. Mums tagad ir nepieciešams tās no jauna izveidot.

Tātad šobrīd ir ierobežoti resursi tam, lai atbalstītu Baltijas valstis ar gaisa sistēmām un artilēriju.

Krievijas militārie spēki ir koncentrēti arī Kaļiņingradā. Ne reizi vien izskanējušas bažas par tā dēvēto Suvalku koridoru. Vai šīs vietas aizsardzība joprojām ir būtisks temats un tas joprojām sagādā problēmas NATO?

Ja mēs skatāmies no Krievijas skatu punkta un ja jūs sevi iedomājieties Krievijas militāro spēku vadītāja vietā, jāsaprot, ka viņš uz Kaļiņingradu skatās kā Krievijas teritoriju, kas no visām pusēm ir aplenkta ar NATO sabiedrotajiem un raķetēm. Un starp Kaļiņingradu un Baltkrieviju ir sprauga. Tātad no Krievijas puses Kaļiņingrada ir pakļauta draudiem no NATO.

Savukārt no alianses skatu punkta šī sprauga starp Krieviju un Baltkrieviju ir atslēgas vieta kas savieno Baltijas valstis un Poliju jeb pārējo NATO teritoriju.

Citiem vārdiem sakot, konflikta gadījumā NATO ir būtiski Suvalku koridoru noturēt savās rokās. Tādējādi paralēli jūras un gaisa spēku manevriem pastāvētu iespēja pārvietot arī sauszemes spēkus no Vācijas - gan vācu, gan amerikāņu - caur Poliju uz Baltijas valstīm. Tādēļ militāro terminu ziņā Suvalku koridors ir atslēgas laukums abām pusēm. Un tas, uz ko mēs ceram – ka iespējama konflikta gadījumā tuvumā esošā amerikāņu kaujas grupa nekavējoties ieņemtu šo koridoru un nodrošinātu kustību caur to, lai Baltijas valstīm varētu nosūtīt papildspēkus.

Aizsardzībai varam atvēlēt daudz naudas, mums var būt daudz karavīru un varam iegādāties modernākos tankus, bet kā ar infrastruktūru un šo spēku pārvietošanu Eiropā? Cik lielas problēmas tas šobrīd sagādā?

Tas ir ievērojams izaicinājums. NATO un Eiropas Savienība strādā kopā, lai uzlabotu infrastruktūru un uzlabotu arī sistēmu kā tādu, lai ātri spētu pārvietot militāros spēkus ārpus nacionālo valstu robežām. Tomēr mums patiesi nepieciešams uzlabot infrastruktūru Polijā un arī jūsu valstī. Tas attiecas uz ceļiem, dzelzceļa līnijām, tiltiem, tuneļiem, lidlaukiem un arī ostām. Tas nepieciešams, lai mēs ātri spētu pārvietot lielas mehāniskas vienības, piemēram, smagos tankus un sasniegt Baltiju.

Tad mēs spētu izvērst savus spēkus iespējama konflikta gadījumā un veikt atturēšanu Baltijas valstīs, lai izvairītos no potenciāla Krievijas uzbrukuma.

Kā Jūs raksturotu sadarbību starp alianses dalībvalstīm? Vai aizsardzībai atvēlētā nauda tiek tērēta gudri?

Es domāju, ka NATO ir veidots uz diviem pamata pieņēmumiem. Pirmkārt, uz 3. panta, kas paredz, ka katrai valstij ir jāsedz ieguldījums savā drošībā un jāizstrādā pašai savas spējas. Otrkārt, uz šī pamata visas pārējās valstis ir apņēmušās īstenot kolektīvo aizsardzību. Citiem vārdiem sakot, ar savām spējām un spēkiem atbalstīt tās valstis, kas var tikt apdraudētas vai pakļautas riskam.

Tās ir apņēmušās, ka neviens netiks atstāts pats par sevi un sabiedroto aizsardzība vienmēr būs kolektīvas pūles.

Baltijas valstis ir piepildījušas Varšavas samita solījumu un tērē 2% no iekšzemes kopprodukta savai aizsardzībai. Tātad katra Baltijas valsts, Polija un Rumānija, kā arī vēl daži to jau dara. Tomēr visi to vēl nedara. Piemēram, manai valstij, Vācijai, ir jādara daudz vairāk, lai sasniegtu šo 2% mērķi un jāinvestē gaisa, jūras un sauszemes spēku modernu spēju attīstībā. Tāpat jāinvestē kiberaizsardzībā un īpašo uzdevumu spēkos. Mums vajag būt spējīgiem nodrošināt papildspēkus mūsu austrumu sabiedrotajiem un jāsniedz ieguldījums kolektīvajā drošībā. Mēs esam ceļā uz to, bet Vācijai un citiem vēl ir daudz darāmā, lai to panāktu.

Ir lieta, ko ir būtiski likt saprast katras valsts sabiedrībai – līdzekļu atvēlēšana aizsardzībai ir mūsu pašu drošībai un kolektīvai drošībai.

Tas nav domāts tam, lai ASV prezidentam Donaldam Trampam izdarītu pakalpojumu. Tā ir investīcija mūsu spējās un mūsu drošībā.

Vai varam teikt, ka politiskā griba novirzīt līdzekļus aizsardzības mērķiem ir saistīta ar valstu dažādo uztveri par iespējamajiem draudiem?

Tas ir izaicinājums, bet tā tas ir 29 valstu aliansē, kāda ir NATO. Ja paskatāmies uz Norvēģiju – viņi skatās uz ziemeļiem. Portugāle skatās uz Atlantijas okeāna pusi, Itālija raugās uz Ziemeļāfriku un Tuvajiem Austrumiem. Tikmēr Turcija ir krīžu un konfliktu aplenkta. Polija skatās tikai uz austrumiem un arī jūs skatāties tikai uz austrumiem. Francijā ir jauna globāla vara, kuras pašreizējais skatījums vērsts uz Ziemeļāfriku. Mēs, vācieši, esam pa vidu.

Tātad mums vajadzētu skatīties gan uz austrumiem, gan dienvidiem. No stratēģiskā skatu punkta izaicinājumi, ar ko saskaramies dienvidos, nav mazāk svarīgi vai bīstami kā tie izaicinājumi un riski, kas nāk no Krievijas. Abi riski ir jāņem vērā, un tiem ir jāpieiet atbildīgi. Interesantā lietā ir tā, ka visi sabiedrotie uzskata – abi konflikti ir jārisina vienlaicīgi. Šie izaicinājumi ir dažādi. Krievija ir potenciāls militārs drauds NATO. Savukārt dienvidos ir nopietna krīze, nestabilitāte un kari, kas izraisījuši migrāciju.

Tas apdraud Eiropas stabilitāti citādāk nekā draudi no Krievijas. Visiem eiropiešiem un visiem NATO dalībniekiem ir jārisina šīs abas lietas vienlaicīgi.

Rezultātā austrumu sabiedrotie atbalsta NATO centienus dienvidos, savukārt dienvidu sabiedrotie atbalsta NATO centienus austrumos. Cik es zinu, tad Spānijas un Itālijas vienības šobrīd atrodas Latvijā kā daļa no NATO paplašinātās klātbūtnes. Tikmēr Igaunijas spēki atrodas Ziemeļāfrikā un tā tālāk. Mēs esam alianse. Mēs strādājam kopā, visas 29 nācijas, atbalstot cits citu, kad un kur tas ir nepieciešams.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti