Rektoru padomes piedāvājumu varētu ieviest, iespējams, pēc pieciem gadiem.
Eksperti norāda, ka
dažādas izmaiņas pirms valsts mēroga akreditācijas notikušas jau iepriekš, un tās saistītas ar augstskolu bažām par atsevišķu programmu iespējamu likvidāciju un vēlmi vairot augstākās izglītības mācību iestāžu autonomiju.
Svarīgi saglabāt studiju kvalitātes vērtējuma objektivitāti.
Bažījoties par interešu konfliktiem augstskolu akreditācijā un kompetentu speciālistu atlasi, augstskolu novērtēšanas procedūra Latvijā mainīta jau iepriekš. Pirms pieciem gadiem lēma, ka saskaņā ar esošo kārtību, visaptverošajās pārbaudēs akreditē studiju virzienus uz sešiem gadiem, tā atzīstot arī visas virzienā iekļautās studiju programmas.
Nākamgad sāksies valsts mēroga akreditācija, un Saeimā jau atkal virza grozījumus atkārtotām izmaiņām. Kā Latvijas Radio norādīja Rektoru padomes vadītājs Arvīds Barševskis, tā vietā, lai akreditētu atsevišķus studiju virzienus, varētu vērtēt vien pašu augstskolu kā vienotu veselumu.
“Lielāks, revolucionārāks solis – pāriet uz valsts apmaksātu augstskolu regulāru akreditāciju, kur augstskolas regulāri tiek akreditētas kā institūcijas. Tanī pašā laikā attiekties no smagnējās programmu akreditācijas. Respektīvi, ja augstskolu akreditē kā institūciju, nu tad augstskolai ir tiesības realizēt tās programmas, kuras viņa realizē,” sacīja Barševskis.
Akreditācija sniedz augstskolai vai koledžai tiesības absolventiem izsniegt valstiski atzītus diplomus.
Tāpēc ar zināmu piesardzību uz Rektoru padomes piedāvājumu raugās neatkarīgie eksperti.
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pašlaik rosina esošo kārtību padarīt vēl skrupulozāku, atsevišķi akreditējot katru studiju programmu, kā tas bijis pirms vairākiem gadiem. Rektori iebilst, jo tas būšot dārgi, un šādā gadījumā labāk būtu nemainīt neko - akreditēt virzienus un ņemt vērā ekspertu ieteikumus par programmām.
Pēdējā visaptverošā un skandalozā augstskolu novērtēšana norisinājās bijušā ministra Roberta Ķīļa laikā, kad arī mainīja licencēšanas kārtību. “Te varētu būt tā robežšķirtne starp augstskolām un ministriju, rektoriem un ministriju. Ministrija vēlētos, lai tās visas programmas, kas daudzas ir saradītas, tomēr izietu kādam sietiņam cauri. Iedomāties to, ka augstskolu vienkārši var akreditēt kā augstāko mācību iestādi bez skata uz saturu, ir kaut kas tāds, kas, manuprāt, Eiropā netiek praktizēts vispār,” norādīja Ķīlis.
IZM Ķīļa izteikumus sauc par maldinošiem. Augstskolu kvalitāti kopumā, neiedziļinoties dažādās programmās, patlaban jau vērtē Dānijā un Somijā, un šādu kārtību pakāpeniski ievieš arī Lietuva un Igaunija. Latvijā gan šādas pārmaiņas būtu pārsteidzīgas, piekrīt ministrijas eksperte Dace Jansone. Par šo ideju varētu domāt pirms nākamās akreditācijas.
“Vispirms tomēr būtu jāsāk ar šo akreditācijas termiņu noteikšanu studiju programmām,” sacīja Jansone. “Ja augstskolas 2023.gadā ir akreditējušas un pierādījušas, ka viņas tiešām īsteno kvalitatīvas programmas, plus izpildās vēl virkne kritēriju, tad uz iesnieguma pamata varētu skatīties. Ja viņi arī šo institucionālo akreditāciju saņem uz maksimālo termiņu, tad tālāk, jau nākamajā akreditācijas periodā, varētu vērtēt tikai pašu augstskolu, vairs neejot programmu līmenī,” viņa skaidroja.
Ministrijā augstskolu intereses apzinoties, tāpēc sola šīs reformas nesasteigt.
Rektoru piedāvātās pārmaiņas gan esot visticamākais nākotnes ceļš, ņemot vērā, ka Latvija sekos Eiropas tendencēm. Taču nav vienprātības, vai šī sistēma Latvijā nodrošinātu objektivitāti, jo programmu sadrumstalotība augstskolās ir jāizskauž.
Izglītības pētnieces Marijas Golubevas ieskatā maksa no valsts budžeta un studentu kabatām nereti prevalējot pār kvalitāti, tāpēc institūcijām ir vēlme pašsaglabāties.
“Tas piedāvājums akreditēt augstskolas, nevis studiju virzienus, ir tīra veida lobijs, augstskolu lobijs,
jo mēs zinām, ka Latvijā ir ļoti daudz augstskolu. Daudz vairāk, nekā būtu nepieciešams valstī ar diviem miljoniem iedzīvotāju. Šis daļēji diemžēl ir arī bizness,” norādīja Golubeva.
Par šīm iecerēm vēl jālemj Saeimai.
