Ekspedīcija Baltijas ceļa garumā: Savās atmiņās dalās lietuvieši

Latvijas Radio komandas jaunākā paaudze, kas pati nav piedzīvojusi Baltijas ceļa laikus, turpina savu ekspedīciju pa Baltijas ceļa pēdām, lai saprastu, ko tas toreiz nozīmēja baltiešiem un vai tas joprojām ir dzīvs.   

Mūsu ekspedīcija šobrīd ir 30 kilometrus no Latvijas-Lietuvas robežas pilsētā Pasvalē. Pilsēta aptuveni Tukuma lielumā, ar nelielu vecpilsētu. Šeit cilvēki nav tik atsaucīgi kā pierobežā, toties sastopam daudz jauniešus. Liela daļa no tiem nerunā ne krieviski, ne angliski.

Tie, kas spēj izteikties vienā no valodām, taujāti par Baltijas ceļu, galvā meklē vēstures stundās mācītos. “Tas bija laikam pirms vairāk nekā desmit gadiem. Daudzi cilvēki no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas stāvēja uz tā ceļa un viņi gribēja pateikt Krievijai, ka viņiem rūp sava brīvība, man liekas.”

Ap pusdienlaiku sajūtam izsalkumu un nolemjam tepat pusdienot. Dodamies uz kādu nelielu kebabēstuvi, kur tie ir lēti un sātīgi. Lai arī Lietuva eirozonai pievienosies nākamgad, mūs pārsteidz iespēja norēķināties ar eiro jau tagad. Atlikumu gan saņemt nav iespējams, tāpēc, atstājot nelielu dzeramnaudu un aprunājoties ar omulīgo kebabnīcas pārdevēju, dodamies uz nākamo pieturvietu - Pumpenai.

Šajā ciemā visa rosība norit ap diviem pārtikas veikaliem, kas atrodas viens otram līdzās. Netālu no tiem ir plašs parks un baznīca. 

Šeit sastopam vairākus veca gada gājuma cilvēkus, kas Baltijas ceļu atceras kā ļoti emocionālu notikumu: “Bija ļoti interesanti. Arī baidījāmies, lai pēc tam nearestētu tāpat vien tos, kas gāja. Visādi varēja gadīties. Lidoja lidmašīnas, daudz mašīnu bija, krustus novietoja ceļa malās, monumentus dažādus, no dažādiem reģioniem.”

“Es stāvēju ar vecākiem pie Paņevēžas uz Viļņas ceļa, uz šosejas. Biju maziņš, 25 gadi jau pagājuši. Man tad 15 gadu bija, tāpēc maz atceros, bet visi stāvēja, tāda priecīga atmosfēra bija.
- Kad Jums bija 15 gadi, jūs sapratāt, kādēļ tas notiek?
- Jā, sapratu. Tāpēc, ka jau 1988.gadā sākās tā lielā eiforija par neatkarību – nozīmītes, karodziņi un tā tālāk. Tāpēc mēs visi jutām neatkarību un tas bija priecīgs notikums, vienkārši, ka mēs esam vienoti un varam pastāvēt par sevi.”

Tālāk dodamies uz apmēram 25 kilometru attālo Paņevēžu, kas ir piektā lielākā Lietuvas pilsēta. Šeit rodas cerība sastapt daudz angliski un krieviski runājošu cilvēku, tostarp jauniešus. Pēcpusdienas saule drīz vien ir nokausējusi ne vien vietējos, bet arī mūs, tāpēc pilsētā nepavadām ilgāk par stundu.

Šeit jaunieši notikumu atceras miglaini.
“Jaunie lietuvieši, ko viņi zina par Baltijas ceļu?
Es būšu godīgs, un teikšu, ka neko daudz. Gandrīz neko.”

Pēc pavadītā laika Paņevēžā bez apstājas mērojam ceļu atpakaļ uz Latviju un vakarpusē esam mājās. Nospriežam, ka Lietuvas pierobežā un pilsētās noskaņojums stipri atšķiras. Ekspedīcijai atgriežoties Latvijā, varēsim noskaidrot, kāds noskaņojums par Baltijas ceļu valda šeit.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti