Tiesa vienbalsīgi atzina, ka ir pārkāptas Veisa tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos, ko garantē Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Tiesa piešķīra iesniedzējam atlīdzību par morālo kaitējumu 1000 eiro apmērā, kā arī atlīdzību par tiesvedības izdevumiem 2000 eiro apmērā. Savukārt iesniedzēja sūdzību par tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi tiesa vienbalsīgi noraidīja.
2012. gada 2.oktobrī Tiesā iesniegtajā pieteikumā pret Latviju iesniedzējs sūdzējās par gandrīz sešus gadus ilgu tiesvedību nacionālajās tiesās, izskatot viņa civilprasību par brīvprātīgi atzītas paternitātes apstrīdēšanu un paternitātes noteikšanu. Iesniedzējs arī apgalvoja, ka ir pārkāptas viņa uz tiesības uz privāto un ģimenes dzīves neaizskaramību, jo nacionālās tiesas bija atteikušās atzīt viņa kā bērna bioloģiskā tēva paternitāti.
Tiesa noraidīja valdības izvirzītos argumentus par to, ka sūdzība nav izskatāma pēc būtības. Tiesas ieskatā iespēja paātrināt lietas izskatīšanu civilprocesā nav uzskatāma par pietiekamu, lai iesniedzējs zaudētu cietušā statusu, ja iesniedzējs nav saņēmis materiāla rakstura kompensāciju par ieilgušo procesu. Tāpat Tiesas ieskatā iespēja lūgt nacionālo tiesu paātrināt tiesvedību, kā arī vēršanās ar kompensācijas prasību vispārējās jurisdikcijas tiesā, nav uzskatāmi par efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem saistībā ar sūdzību par tiesvedības ilgumu civillietā, kuri iesniedzējam būtu jāizmanto pirms vēršanās Tiesā, jo trūkst precīza tiesiskā regulējuma un tiesu prakses piemēru.
Izskatot iesniedzēja sūdzību pēc būtības, Tiesa atgādināja, ka lietās, kas skar civiltiesisko statusu, no valsts amatpersonām tiek prasīta īpaša rūpība, lai pēc iespējas samazinātu nenoteiktības periodu. Tiesa arī atzīmēja, ka Augstākās tiesas Senāts savā spriedumā bija norādījis uz nesamērīgi ilgu tiesvedību iesniedzēja lietā. Nesaskatot iesniedzēja vainu iespējamā procesa novilcināšanā, Tiesa atzina, ka gandrīz sešu gadu periods lietā par paternitātes atzīšanu ir uzskatāms par neatbilstošu Konvencijas prasībām.
Ņemot vērā, ka nacionālajās tiesās joprojām turpinās tiesvedība un tās iznākums būs izšķirošs iesniedzēja sūdzības Konvencijas kontekstā izlemšanai, Tiesa noraidīja iesniedzēja sūdzību par viņa tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi pārkāpumu, jo iesniedzējs nebija līdz galam izmantojis viņam pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus.
