Rubins darbu RSU zaudēja pēc tam, kad ar RSU Senāta lēmumu augstskolas restrukturizācijas ietvaros tika likvidēta Dermatoveneroloģijas katedra.
Rubins savā pieteikumā tiesai apgalvoja, ka viņa atbrīvošanas no darba RSU 2010. gada maijā iemesls bija universitātes rektoram adresētajā e-pastā veltītā kritika RSU administrācijai.
Savā e-pastā viņš bija kritizējis RSU vadības darbības caurredzamības un atklātības trūkumu, kā arī RSU finanšu sliktu pārvaldību. Viņš arī bija piedāvājis divus situācijas risināšanas variantus: RSU atceļ lēmumu par divu katedru apvienošanu vai arī iesniedzējam tiek izmaksāta kompensācija 100 000 latu apmērā par to, ka viņš atsakās no katedras vadītāja amata.
Pieteikumā Rubins arī kritizēja Rīgas apgabaltiesas un Augstākās tiesas Senāta nolēmumus, ar kuriem tika noraidīta viņa prasība par atjaunošanu darbā un materiālās un morālās kompensācijas atlīdzinājumu.
Iesniedzēja prasību par materiālā un morālā kaitējuma atlīdzību 158 703 eiro apmērā Tiesa uzskatīja par pārmērīgu, kompensācijā piešķirot 8 000 eiro, kā arī apmierināja iesniedzēja prasību par tiesāšanās izdevumu atlīdzību 2 280 eiro apmērā.
Vērtējot, vai Rubina sūdzība ir pieņemama izskatīšanai pēc būtības, tiesa noraidīja valdības argumentu, ka šajā lietā strīds bija par darba attiecībām starp darba devēju un darbinieku. ECT uzsvēra, ka nacionālo tiesu vērtējuma pamatā bija Rubina sarakstē ar darba devēju lietotie izteicieni, proti, e-pasts, kurā viņš, cita starpā, bija norādījis uz RSU pastāvošajām problēmām. Tāpēc ECT secināja, ka Cilvēktiesību konvencijas garantijas ir piemērojamas šajā lietā un ka ir tikušas ierobežotas Rubina tiesības uz vārda brīvību.
Tiesa pievienojās valdības argumentam, ka vārda brīvības ierobežošanai bija tiesisks pamats - Darba likums, kā arī likumīgs mērķis - darbinieka lojalitāte pret savu darba devēju.
Savukārt vērtējot ierobežojuma samērīgumu, ECT izvērtēja sabiedrības interesi uzzināt par e-pastā ietverto informāciju, apstrīdēto izteicienu formu un radītajām sekām, kā arī Rubinam radītā ierobežojuma bardzību.
Tā kā Rubins savā e-pastā bija norādījis uz nepilnībām, ko valsts finansētā universitātē bija identificējusi Valsts kontrole, un pastāvošo plaģiātisma problēmu - informāciju, kuras patiesums nekad netika apstrīdēts nacionālajās tiesās - Tiesa secināja, ka sabiedrībai bija zināma interese par to uzzināt. Tomēr nacionālās tiesas nebija vērtējušas nevienu no augšminētajiem aspektiem. Tāpat nacionālās tiesas nebija vērtējušas Rubina rīcības motīvus un viņa e-pastā lietotās valodas raksturu. Visbeidzot Tiesa uzsvēra, ka Rubinam piemērotā sankcija bija visbargākais iespējamais līdzeklis; tā smagums bija pietiekams, lai nākotnē atturētu arī citus RSU darbiniekus no jebkādas kritikas paušanas.
Ņemot vērā augšminētos apsvērumus, Tiesa uzskatīja, ka nacionālo tiesu pamatojums nebija pietiekams, lai atzītu Rubina vārda brīvības ierobežojumu par samērīgu.
RSU, komentējot tiesas spriedumu, norāda, ka nav piedalījusies tiesas procesā. „(..) spriežot pēc šobrīd pieejamās informācijas, ECT ir vērtējusi apstākļus vairāk tieši Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, ne tik daudz Latvijas nacionālās likumdošanas kontekstā,” paziņojumā medijiem raksta universitāte. „Savukārt tiesvedības procesā trīs Latvijas tiesu instancēs, izskatot lietu saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem, darba attiecību izbeigšana ar A.Rubinu tika atzīta par pamatotu, tiesai novērtējot A.Rubina darbības kā nesavienojamas ar akadēmiskajam personālam atbilstošu ētisku rīcību un ar darba attiecību turpināšanu,” teikts paziņojumā.
