Atjaunotās Latvijas ilglaicīgākais premjers Valdis Dombrovskis kopš 2009.gada marta bija vadījis trīs valdības. Taču 27.novembrī pēc iknedēļas tikšanās ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu Dombrovskis negaidīti nāca klajā ar paziņojumu par atkāpšanos: „Ņemot vērā Zolitūdes traģēdiju un ar to saistītos apstākļus, ņemot vērā to, ka pašreiz ir nepieciešama valdība, kas bauda skaidru Saeimas vairākuma atbalstu, spēj risināt to situāciju, kas ir izveidojusies valstī, paziņoju par savu atkāpšanos no Ministru prezidenta amata, uzņemoties politisko atbildību par Zolitūdes traģēdiju."
Līdz ar to gada nogale Latvijas politiķiem pagāja jauna premjera meklējumos. Valsts prezidents izbrāķēja „Vienotības" izvirzīto kandidātu – aizsardzības ministru Arti Pabriku. Skaidrojums par to, kādu valdības vadītāju prezidents Bērziņš būtu gatavs nominēt, bija diezgan mīklains: „Kas ar savu darbību konkrētā vietā un laikā ir parādījis, ka var šo pienākumu veikt. Es ļoti skaidri pateicu."
Savukārt gada pirmā puse pagāja pašvaldību vēlēšanu zīmē. Valdības koalīcijas partiju sarunas par viena saraksta veidošanu Rīgā beidzās bez rezultātiem, un likumsakarīgi Rīgas domes (RD) vēlēšanās triumfēja līdz šim valdošais Nila Ušakova un Andra Amerika partiju bloks „Saskaņas centrs" (SC)-„Gods kalpot Rīgai". Ušakovs kļuva par pirmo Rīgas mēru pēc neatkarības atjaunošanas, kas pēc vēlēšanām saglabāja amatu: „Mēs esam kļuvuši par lieciniekiem vēsturiskam notikumam – pirmo reizi kopš 1991.gada ir noticis izteikti neetnisks balsojums. Interesantākais fakts, ka „Vienotība" šajās vēlēšanās performē ar krietni nacionālāku politiku, retoriku, reklāmu nekā Nacionālā apvienība. Sanāca tā, ka partijas, kas bija visnacionālāk noskaņota, dabūja diezgan bēdīgu rezultātu."
Pavasarī tika pieņemtas un oktobrī stājās spēkā būtiskas izmaiņas Pilsonības likumā, kas nebija grozīts 15 gadus. Grozījumi atļāva dubultpilsonību Latvijā, par ko gandarījumu pauda trimdas latvieši. Piemēram, Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē prezidija priekšsēdis Pēteris Strazds saka: „Mūsu sabiedrība šeit ir ļoti, ļoti priecīga par to. Lielākai daļai mūsu draugu jau ir Latvijas pilsonība, bet ir vairākas ģimenes, kur kaut kādu iemeslu dažiem cilvēkiem nav, un viņi ļoti to gaida."
Tikmēr Dombrovska valdību jau ilgi pirms demisijas vajāja nedienas. Satiksmes ministrs Aivis Ronis atkāpās no amata, lai „noņemtu spriedzi koalīcijā"; vides ministrs Edmunds Sprūdžs pēc nesaskaņām ar Reformu partijas vadību paziņoja par atlikto demisiju; pēc strīdiem ar operas direktoru Andreju Žagaru kultūras ministrei Žanetai Jaunzemei-Grendei aiziet palūdza premjers, kurš savukārt nesteidza tā rīkoties ar partijas uzticību zaudējušo tieslietu ministru Jāni Bordānu.
Taču visskaļākie skandāli bija saistīti ar izglītības ministru Robertu Ķīli: konflikts ar Augstākās izglītības padomi, demisija veselības stāvokļa dēļ un tad – avārijas izraisīšana reibumā. Pēdējo Ķīlis medijiem sākotnēji gan noliedza: „Es biju izraisījis avāriju, bet alkohola reibumā – tas būs drusciņ pārspīlēts. Pirms sēsties pie stūres es noteikti nebiju lietojis alkoholu. Tā bija gara dienas, mēs ar draugiem drusciņ dzērām alu, tas bija dienas vidū."
Savukārt gada nogalē aktivizējās dažādu jaunu politisku projektu veidošanās, jo nākamgad gaidāmas gan Eiropas Parlamenta, gan Saeimas vēlēšanas.
